Grāmatu “Svēto Rakstu apceres katrai dienai” var lasīt “PDF” formātā ŠEIT, vai  zemāk tekstā “Word” formātā.

IEVADVĀRDI

1483. gada 10. novembris ir izcilā evaņģēliskā re­formatora Mārtiņa Lutera dzimšanas diena. Šogad mēs atzīmējam viņa dzimšanas dienas 520. gadskār­tu. Par godu šim notikumam tiek publicēta grāmata -Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai.

Liela pateicība izsakāma grāmatas Christlicher Wegweiser für jeden Tag sastādītājam Helmutam Korintam par tik mērķtiecīgi un saturīgi no daudza­jiem M. Lutera darbiem izmeklētajiem lasījumiem katrai dienai visa gada garumā. Lasījumi grāmatā sa­kārtoti kopā ar Svēto Rakstu citējumu un tam seko­jošu Lutera skaidrojumu. Šis darbs ir atzinīgi novēr­tēts un piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus vācu valodā.

“Šajā vīrā ir atspīdējis viss diženais Dieva vārda spēks, kas ir pārāks par zobeniem un šķēpiem, par važām un lāstiem,” – tā par Mārtiņu Luteru sacījis kāds 17. gs. luterāņu teologs. Šie vārdi izsaka Lutera patieso spēku. Tas ‘ nebija viņa paša spēks, bet Dieva

vārda spēks, kura uzticīgs sludinātājs viņš bija.

Luters bija teicams Svēto Rakstu skaidrotājs, par to mēs varam pārliecināties arī šajā grāmatā. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada viņš sludināja Dieva vārdu draudzē un mācīja saviem studentiem. Viņam

piemita pārsteidzoši dziļa Bībeles tekstu izpratne un

brīnišķīga spēja tos izskaidrot cilvēkiem. Abpusējo cilvēka dzīves realitāti – cilvēka grēka dziļumu un Dieva žēlastības lielumu – Luters atklāj ar neparastu vienkāršību, skaidrību un meistarību. Viņa sludinā­šana joprojām ir aktuāla un nes svētību arī mūsdienu

cilvēkam.

Ikviens no šiem lasījumiem ir skaidrs Dieva vārda izklāsts un kalpo kā dzīvības maize un svētība ikvie­nam kristietim, kas pa šīs pasaules šauro un grūto ceļu dodas uz apsolīto zemi. Ceram, ka šī grāmata būs arī

kā ierosme turpmākām Lutera rakstu studijām, kuri aizvien vairāk kļūst pieejami latviešu lasītājam.

Izdevēji

1. janvāris

Mūsu Kunga vārda došanas svētki

Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis. (Lk. 2:21)

Tam, ka Viņa vārds ir Jēzus, ir pamatojums: mūsu valodā tas noZīmē – Pestītājs; jo Pestītājs ir tas, kas glābj, palīdz, atpestī un nes svētību ikvienam. Ebreju valodā šādu Pestītāju sauc “Jēzus”. Arī eņģelis Gab­riels Jāzepam sapnī bija teicis: “..un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no Viņas grēkiem.” (Mt. 1:21) Pats eņģelis šeit arī paskaidro, kādēļ šis Bērns tiks saukts vārdā Jēzus – Pestītājs,

proti, Viņš nesīs svētību un pestīšanu Savai tautai.

Bet kāds ‘ tad ir mūsu vārds? Nav šaubu: ja Kristus

mums dod visu, kas Viņam pieder, Viņš dod mums arī Savu vārdu. Tādēļ mēs visi tiekam saukti par kristiešiem – visi saņemam Jēzus, Pestītāja, vārdu -kā sauc Viņu, tāpat tiekam saukti arī mēs – kā

Sv. Pāvils raksta romiešiem: “Cerībā mēs esam pes­tīti.” (Rom. 8:24) Redzi, tādēļ kristieša kārtai ir dots

tik nenovērtējams gods. Tā saņem visu Kristus dārgumu pāriplūstošo bagātību, ko Viņš izlej pār mums, tā ka mūsu sirdis kļūst brīvas, bezbailīgas, prieka un miera pilnas un spēj labprāt pildīt bauslī­bas prasības.

Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas baus­lības brīnuma darbus! (Ps. 119:18)

Tev jāzina, ka Svētie Raksti ir Grāmata, kas visu pārējo grāmatu gudrības pārvērš par ģeķību; jo ne­viena no tām nemāca par mūžīgo dzīvību – to dara vienīgi šī Grāmata. Tādēļ tev pilnīgi jāatmet cerības uz savu prātu un saprašanu, jāmetas ceļos, patiesā pazemībā un nopietnībā lūdzot Dievu, lai Viņš caur Savu mīļo Dēlu dod tev Svēto Garu, kas tevi apgais­motu, vadītu un dotu īstu izpratni. Otrkārt, tev ar

vislielāko uzmanību jāpārdomā, ko Svētais Gars tevī grib paveikt, un jāsargās no apnikuma un maldīgām domām, proti, ja esi vienu vai divas reizes lasījis, dzirdējis vai pārrunājis Svēto Rakstu mācību, tad

būsi to jau izpratis pašos pamatos. Un treškārt -īstais pārbaudes akmens ir kārdinājumi. Tie tev māca

ne vien zināt un saprast, bet arī pieredzēt to, cik

pareizs, patiess, salds, mīlīgs, spēcīgs un mierinošs ir Dieva vārds – tā ir gudrība, kas pārsniedz visu pārējo

gudrību.

Mūsu Tēvs Debesīs.. (Mt. 6:9)

Kaut arī jūtu un pieredzu, ka es diemžēl nespēju

no visas sirds sacīt lūgšanas Mūsu Tēvs vārdus – jo to pilnīgā veidā nespēj neviens cilvēks uz zemes, citādi mēs jau būtu iegājuši mūžīgajā dzīvošanā -, tomēr gribu mēģināt un iesākt kā bērniņš cieši turēties pie sava Tēva. Ja es nespēju pietiekami stipri

ticēt, tomēr nedrīkstu saukt Dievu par meli, nedz teikt Viņam “nē”. Kaut arī nespēju rīkoties tā, kā būtu pareizi, es tomēr nedrīkstu nostāties pret Dievu, it kā

gribēdams saukt Viņu par velnu; man dienu pēc

dienas jāmācās lasīt ‘ kā ābecē, līdz būšu iemācījies teikt līdzi lūgšanu Mūsu Tēvs un šo sprediķi, cik vien

labi vai slikti es spēju, kaut arī tā vēl būtu tikai

stostīšanās un vāvuļošana, tomēr – kaut tikai šie vārdi

nāktu pār manām lūpām.

Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

(Mt. 6:9-10)

Kad Dievs uzklausa pirmos trīs lūgumus un svētī mūsos Savu vārdu, Viņš ieceļ mūs Savā valstībā un

izlej mūsos Savu žēlastību, kas sāk mūs darīt dievbi­jīgus. Šī žēlastība sāk darīt Dieva prātu. Un tad tā sastopas ar pretestības pilno Ādamu. Bet Dieva žēlastība sirdī vēršas pret šo Ādamu un saka: Tavs

prāts lai notiek – jo cilvēks jūt, ka pats sev ir uzkrāvis smagu nastu. Kad Dievs dzird šo saucienu, Viņš grib nākt palīgā Savai mīļajai žēlastībai un vairot Savu Valstību. Viņš ar lielu spēku sāk cīņu pret šo neganto blēdi – veco Ādamu, rada tam dažā­das nelaimes, sagrauj visus tā nodomus, apkauno un liek negodā viņu pašu un visu, ko viņš dara. Tas notiek, kad Dievs mums sūta dažādas ciešanas un

pretinieku uzbrukumus. Tieši tam kalpo ļaunas ļaužu

valodas, ļauni, neuzticīgi cilvēki un, ja ar cilvēkiem

vien vēl nepietiek, nāk talkā arī pats velns – lai mūsu

griba tiktu nonāvēta līdz ar visām ļaunajām tieksmēm un notiktu Dieva prāts, tā ka Dieva žē­lastība iemantotu Valstību un tajā paliktu tikai Dieva slava un gods.

Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. (Jēk. 5:17)

Patiesi, ir tā, ka mēs neesam ne Jozua, kas ar savu lūgšanu lika saulei debesīs apstāties, nedz Mozus,

kas ar savu lūgšanu pāršķīra Sarkano jūru, nedz arī

Elija, kas ar lūgšanu izsauca uguni no debesīm. Tomēr arī mēs esam tieši tie paši cilvēki, kam Dievs ir uzticējis Savu vārdu un caur Savu Garu ļāvis sludināt, tā ka esam tādi paši cilvēki, kādi bija Mozus, Jozua, Elija un visi pārējie svētie. Jo mums ir tas pats Dieva vārds un Gars, un mēs esam tā paša Dieva sludinātāji un kalpi, kam kalpojuši šie svētie; lai gan viņi ir bijuši izcilāki ļaudis nekā mēs, tomēr tiem nav bijis augstāka, labāka Dieva, nedz arī labā­kas miesas un asiņu kā mums. Jo viņi ir bijuši

cilvēki – tāpat kā mēs, tā paša Dieva, mūsu Radītāja

radītas būtnes. Tādēļ Dievam ir jāuzklausa kā viņu, tā arī mūsu lūgšanas, jo mēs esam Viņa mīļā Dēla līgavas, tas ir, Viņa baznīcas locekļi, kuras sirsnīgā lūgšana nevar palikt neuzklausīta.

6. janvāris

Mūsu Kunga Atspīdēšanas diena

Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu,

vīraku un mirres. (Mt. 2:11)

Kā mums ir jāizlieto zelts un manta, kam tāda pie­der, mūsu Kunga Kristus valstības uzturēšanai un vairošanai? Tas nozīmē, ka mums ar naudu un mantu jāpalīdz un jārūpējas, lai netrūktu uzcītīgu Evaņģē­lija sludinātāju, uzticamu baznīcas kalpu un skolo­tāju, tā ka nabadzīgi ļaudis, kuri slimības vai kāda cita iemesla dēļ paši nespēj sevi nodrošināt, tomēr tiktu uzturēti. Un īpaši svarīgi ir, lai jauni, mācīties spējīgi zēni tiktu audzināti tā, ka arī mūsu pēcnā­cējiem būtu godīgi sludinātāji un baznīcas kalpi. Mums šajā gadījumā jārīkojas kā gudram, apdo­mīgam dārzniekam, kas arvien stāda jaunus kociņus, lai tad, ja kāds no vecajiem kokiem šodien, pēc gada vai diviem aiziet bojā, tā vietā drīz vien augļus nestu

jauns koks. Kas tā izmanto savu naudu, tas dod

dāvanas un nes upurus Jēzum tāpat, kā to darīja

gudrie vīri.

Un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mt. 3:17)

Tā sludina visaugstākais Sludinātājs no visaugstā­kās un diženākās kanceles – no Debesīm. Nekad virs

zemes nav atskanējis sprediķis, kas būtu augstāks par šiem Visaugstākā pasludinātajiem vārdiem, kurus visvarenais, mūžīgais, žēlīgais Dievs saka par

Savu vienlīdz spēcīgo, mīļo Dēlu: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Šī pasludinājuma

lielākais māceklis un klausītājs ir Svētais Gars, Dieva trešā Persona. Tā nu nekādu vēl augstāku slu­dinātāju, pasludinājumu un klausītāju nevar būt; tādēļ mīļie eņģeļi klusē un viņu balsis nav dzir­damas – tie paši klausās šā visaugstākā Sludinātāja Dieva, visuvarenā Tēva vārdos, ko Viņš saka par Savu mīļo Dēlu, uz ko Viņam ir labs prāts. Bet tu varbūt sacīsi: ko man tas palīdz? Kristus ir Dieva Dēls, Viņš ir bez grēka. Turpretī es esmu nabaga grēcinieks, grēkos es esmu ieņemts un grēkos dzi­mis; manu grēku dēļ manai Kristībai pietrūkst šādas varenības. Nē, tā tu nedrīksti runāt, bet gan tev ar Kristību ir jāienāk Kristus Kristībā, tā ka tava Kristība ir Kristus Kristība un Viņa Kristība ir tava Kristība – abas tās ir viena Kristība.

Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” (Mt. 4:3)

Saki nu, ka tev ir Dievs, kas rūpējas par tevi! Kur

tad nu ir tavs Debesu Tēvs, kas par tevi rūpējas?

Man šķiet, Viņš tevi it viegli atstāj. Tad nu ēd un dzer

no savas ticības! Rādi, kā tu kļūsi paēdis! Kā tad tu

esi Dieva Dēls, kā Dievs izturas pret tevi tēvišķīgi, ja

Viņš nesniedz tev pat maizes garozu, bet atstāj tik nabadzīgu un izsalkušu! Vai tad nu vēl tici, ka esi

Viņa Dēls un Viņš ir tavs Tēvs? Ar šādām domām

velns patiesi uzbrūk visiem Dieva bērniem, un arī Kristus noteikti izjutis to pašu; jo Viņš nebija nedz koks, nedz akmens, lai arī bija un palika šķīsts un bez grēka, – tāds, kādi mēs nespējam būt.

Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. (Jņ. 8:19)

Tad nu arī neraugies ne atpakaļ, ne augšup, kā

gribēdams jau iepriekš kaut ko uzzināt par Tēvu; tāpat nekas neiznāks. Bet dari tā – aizver acis un saki: es nezinu par Dievu un Tēvu neko citu, kā vien to, ko

dzirdu par Viņu Kristus vārdos. Jo viss, kas tiek sludināts vai izdomāts un atšķiras no šā vīra vārdiem, lai cik cēli un brīnišķīgi būtu tādi izdomājumi, nav

pasludinājums par Tēvu, bet ir un paliek tikai aklums,

maldi un pats velns. Bet Kristus saka: “Kurš pazīst Mani, tas pazīst Manu Tēvu.” Jo Tēvs ir sacījis, ka Viņš atklāsies caur Dēlu. Tā Viņš ved mūs ārā no visām augstajām skolām, no visu gudro ļaužu likumiem, no visu svēto ļaužu dzīves, no visām

reliģijām un mācībām, sacīdams: “Kurš grib zināt, kas esmu Es, Dievs Tēvs, tam jāuzklausa Kristus,

Mans Dēls.”

Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību. (Mt. 7:14)

Kristietis dzīvo grūtu dzīvi, gluži kā iedams pa šauru taku, jā, kā pa naža asmeni. Velns ir mūsu vidū, pasaulē, un tas bez mitas kampj pēc mums ar savu rijīgo muti, lai varētu ievest mūs nepacietībā, izmisumā un kurnēšanā pret Dievu. Turklāt arī pa­saule nostājas pret mums, tā negrib atkāpties un

pieļaut, ka nokļūstam Debesīs. Tā miesa guļ uz mūsu

kakla, ka topam apgrūtināti visās lietās. Un pats ceļš ir tik šaurs, ka rūpju mums diezgan arī tad, ja nebūtu nekādu citu draudu, nedz šķēršļu. Tomēr mums tie

jāpārvar – citādi būsim pasaules ‘un velna varā. Tādēļ pārdomā un ievēro šos vārdus; ja gribi būt kristietis, tad esi tāds; taču platāku ceļu nepadarīsi.

Tagad es visu to uzskatu par zaudējumu.. uzskatu

to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. (Fil. 3:8)

īsi sakot, es negribu ne redzēt, ne zināt ko citu -kā vien Kristu; Viņš ir mans dārgums, Viņa dēļ

negribu pieķerties citām lietām, jā, visas šīs lietas es

uzskatu par ‘dubļiem un mēsliem. Viņš ir mana gais­ma, mana rīta zvaigzne; kad caur ticību esmu Viņu ieguvis un satvēris, nemaz vairs nevaru ne zināt, ne jautāt, vai pasaulē atrodams kāds likums, grēks,

taisnība vai netaisnība. Pat ja varētu savākt vien­kopus visu, kas vien ir debesīs un virs zemes, – kas gan tas viss ir salīdzinājumā ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, manu mīļo Kungu, kas mani tā mīlējis un pats

Sevi par mani nodevis!

Bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ik­viens, kas tic. (Rom. 10:4) ‘

Bauslība saka: “Tu grēko.” Ja saku: “Jā,” tad esmu pazudis. Ja gribu teikt: “Nē,” man vajadzīgs drošs

pamats, uz kuru varu nostāties, lai spētu atspēkot

apsūdzību un palikt pie šīs savas atbildes. Bet kā gan

lai es to spētu? Es taču tieku taisnīgi apsūdzēts, turklāt arī Raksti apliecina, ka esmu grēkos dzimis. Kur tad lai rodu pamatu savam “nē”? Es to noteikti neatradīšu savā sirdī, bet – vienīgi Kristū, jā, Viņā gan es to saņemu un saku: “Redzi, es varu teikt

“nē”,” runādams pretī visai bauslībai, un šim manam

vārdam ir drošs pamats; jo Viņš ir šķīsts un bez

grēka. Viņš arī man ļauj sacīt “nē” bauslības apsūdzībai,’ lai gan, pats ‘sevi uzlūkodams, es redzu,

ka esmu grēcinieks un nevaru tiesāties ar Dievu, un

jūtu, ka manī nav nekā šķīsta; redzēdams Dieva

dusmas, es tomēr tai pašā laikā arī zinu, ka man ir dota Kristus taisnība – tad es vairs neesmu grēkos grimis.

Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas

paliek Dievā un Dievs viņā. (1. Jņ. 4:16)

Tie patiesi ir augsti vārdi, brīnišķīgs mīlestības

cildinājums un spēcīgs pamudinājums, rādot mums visaugstāko un vispilnīgāko piemēru. Kad tiek stāstīts, ka mīlestība ir jaukākais un pilnīgākais tikums – tie tomēr ir maznozīmīgi vārdi salīdzināju­mā ar to, ko šeit saka apustulis: Dievs pats ir mīlestība – ja kāds gribētu attēlot un parādīt Dievu, tam nevajadzētu attēlot neko citu kā pilnīgu mīlestību. Dievišķā daba nav nekas cits kā šādas mīlestības liesmas un kvēle, kas piepilda debesis un

zemi. Un atkal, ja gribētu attēlot mīlestību, tas nebūtu nekas cilvēcisks, pat ne eņģelisks vai

debešķīgs, bet gan – pats Dievs.

Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar

darbiem un ar patiesību. (1. Jņ. 3:18)

Šos vārdus apustulis saka pret viltus brāļiem un

liekuļiem, kuri izliekas esam kristieši – pret tiem,

kuriem Evaņģēlijs ir tikai mēles galā. Tie iedomājas, ka Evaņģēlijs un ticība arī nav nekas vairāk kā tikai

vārdi, ar kuriem var nomazgāt daudz netīrumu; reiz dzirdējuši Evaņģēlija vārdu, tie iedomājas, ka viņi vien ir īsti meistari un labāk par visiem citiem prot nopelt un nosodīt visu pasauli, ka neviens nav tik evaņģēlisks kā viņi. Taču visas viņu runas ir viena

vienīga tukšu salmu kulšana – tas ir skaidri redzams, jo viņi pat nedomā dzīvot saskaņā ar saviem vārdiem

un darbos pierādīt šo mīlestību, apliecināt, ka ir runājuši nopietni. Neko vairāk viņi nav iemācījušies, kā vien – dzirdējuši, ka tikai caur ticību iegūstama

grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana un ka ar darbiem to nevaram sasniegt. Tādēļ viņi kļūst slinki,

negrib vairs darīt nevienu darbu, bet tikai greznojas ar ticības vārdu un kļūst arvien ļaunāki, dzīvodami

tā, ka arī pasaulei nākas tos nosodīt, nemaz nerunājot

par to, kā viņi varētu pastāvēt Dieva priekšā.

Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.. Parādi man savu ticību bez dar­biem, un es tev parādīšu ticību no saviem

darbiem. (Jēk. 2:17-18)

Tagad ir tik daudz dažādu ļaužu, kuri lepojas ar

Evaņģēliju! Bet cik daudz viņu vidū ir tādu, kuri Evaņģēlija dēļ būtu ar mieru zaudēt kaut vienu grasi vai labprāt atteiktos no savas alkatības un ļaunprātī­bām? Neviens zemnieks, nedz pilsētnieks taču šāda

iemesla dēļ negribēs savus graudus tirgū pārdot par

feniņu lētāk, kaut gan tā vajadzētu darīt; ja vien

varētu, katrs daudz labprātāk gribētu saņemt kādu guldeni vairāk; ja pilsētniekam izdodas pārdot plānu alu īsta alus vietā, viņu nekādi sirdsapziņas pārmetu­mi nemoka. Tāpat ir ar visiem darījumiem – arī ik­viens amatnieks cenšas gūt labumu uz citu rēķina; visi rauš, cik vien spēj, skauž un nodara zaudējumus citiem, nemaz neraizēdamies, ko par to saka Evaņģēlijs un sirdsapziņa.

Kristus Jēzus mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu.

(1. Kor. 1:30)

To vari saprast pēc tam, kad esi atzinis, ka visa

tava gudrība ir nolādēta ģeķība, tava taisnība – nolā­dēta netaisnība, tavs svētums – nolādēta nešķīstība, bet tavi glābšanās mēģinājumi – nožēlojams pazu­šanas ceļš. Tad tu sajūti, ka Dieva un visas radības priekšā esi nelga, grēcinieks, nešķīsts, nolādēts cilvēks, ne vien vārdiem, bet ar visu sirdi, arī ar

darbiem parādi, ka tev nav cita mierinājuma, nav cita

glābiņa, kā vien ticība Kristum, kuru Dievs tev ir devis, lai vienīgi Viņa taisnība tevi uzturētu.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs ze­mes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.

Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas

vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. (Mt. 10:34-36)

Visas Vecās Derības cīņas un kari ir līdzībā attēlo­juši Evaņģēlija pasludinājumu – šis pasludinājums

neizbēgami rada cīņas, nevienprātību, ķildas un troksni. Tādu dzīvi kristiešiem ir nācies dzīvot arī apustuļu un mocekļu laikos, kad kristietībā viss notika vislabākajā veidā. Tas ir svētīgs nemiers,

troksnis un cīņas, ko rada Dieva vārds. Šādos brīžos

iesākas īsta ticība, un tai arvien nāk līdzi arī vajāšanas un ciešanas – tā ir īsta kristīga cilvēka dzīve.

Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa vare­najā spēkā. (Ef. 6:10)

Ja gribat būt stipri un neuzvarami, ļaujiet, lai

Kungs Kristus ir jūsu spēks. Satveriet Viņu jo cieši

un neatkāpieties no Viņa, lai Viņš būtu jums labi

pazīstams un Viņa vārds jūsu vidū tiktu saglabāts tīrs

un nesagrozīts; mācieties šo Vārdu ik dienu, uzticīgi lasiet, iegaumējiet un paturiet to savās sirdīs tik cieši, lai Dieva vārds un jūsu sirdis kļūtu par vienu lietu. Esiet pārliecināti par šo Vārdu vairāk nekā par savu dzīvību. Ja tā ir, jūs esat patiesi stipri un

nelokāmi, varat pastāvēt un justies droši, lai vai kāds

ienaidnieks jums uzbruktu, vienalga, vai tas būtu pats velns vai viņa vēstneši.

Mūsu ļaudīm jāmācās ar labiem darbiem palīdzēt, kur vajadzība spiež, lai tie nebūtu neauglīgi.

(Tit. 3:14)

Labs darbs ir nevis tas, ka tu dod žēlastības dā­vanas vai daudz lūdz, bet ka nodod sevi sava tuvākā

rīcībā un kalpo viņam, kā vien tu to spēj un kā viņam

vajadzīgs: gan ar žēlastības dāvanām, lūgšanām, darbu, gavēšanu, gan ar padomu, mierinājumu, mācību, pamudinājumu, nosodījumu, piedošanu, gan ar apģērbu, ēdienu, un galu galā – arī ar cieša­nām un miršanu viņa labā. Saki man – kur gan tagad kristiešu vidū sastopami šādi darbi? Kaut Dievs

dotu, ka es varētu par šīm lietām runāt pērkona grā­vieniem līdzīgā balsī, lai tā atskanētu visā pasaulē un

izrautu no visu ļaužu sirdīm, mutēm, ausīm un grā­matām izdomātos labos darbus vai vismaz mācītu viņiem sniegt īstu atbalstu tuvākajam.

Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum,

arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības dar­biem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks

nekļūst taisnots. (Gal. 2:16)

Pielūko, ka neļauj sevi maldināt, aizvest projām no ticības un pievērst labajiem darbiem! Labi darbi tev ir jādara, taču ir jāpaļaujas nevis uz šiem darbiem, bet vienīgi uz Kristus darbu. Mums nav jā-uzbrūk grēkam, nāvei un ellei ar mūsu pašu labajiem darbiem, bet jānorāda uz mūsu taisno Pestītāju, Ciā­nas ķēniņu, kas zina, kā tikt galā ar grēku, nāvi un elli. Viņš ir grēka nonāvētājs, nāves iznīcinātājs un

elles aprijējs. Ļauj, lai Kristus dara šīs lietas, bet tu savus darbus v’eltī savam tuvākajam, lai tie kļūtu par

drošu zīmi tavai ticībai šim Pestītājam un grēka nonāvētājam!

Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi un patiesības nav mūsos. (1. Jņ. 1:8)

Kristus valstība ir grēcinieku valstība. Šeit nav ne­viena svētā, kam nenāktos sacīt: ak, visuspēcīgais Dievs, es atzīstu sevi par nabaga grēcinieku, nepie­mini manu parādu! Mums visiem dziedama viena un tā pati dziesma: “Mūsu Tēvs debesīs, piedod mums

mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parād­niekiem!” Bet citi dievbijīgie svētie, kuri savam

svētumam nezina ne gala, ne malas, neko no šiem vārdiem nesaprot; tie domā, ka Kristus valstībā

grēka nav, ka tajā visiem ir jābūt šķīstiem un tīriem kā dūjām. Tie vēlas redzēt kristieti, kas ir tikpat svēts

un gluži bez grēka, kā pats Kristus. Nekādā ziņā ne! – Kristietis ir tas, kas, būdams grēcinieks, atzīst savus grēkus un ienīst tos; viņa sirds sāp tādēļ, ka tā

vēl sajūt grēku. Bet, ja satiec kādu, kas saka: es esmu

bez grēka, tad zini, ka tas nav patiess kristietis, bet īsti nekristīgs cilvēks, jā, pats velns no elles dziļumiem.

Jēzus redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam, un saka uz to: “Nāc Man pakaļ!” Un tas cēlās un sekoja Viņam. (Mt. 9:9)

Tas ir brīnišķīgs mierinājums, ka Kristus izvēlas

par apustuļiem tik necienīgus ļaudis un grēciniekus, ka neviens no tiem nevar sava augstā amata dēļ kļūt lepns, lai neviens grēcinieks nebaidītos cerēt uz

Kristu un uzticēties Viņam. Jo – kas tad ir tie, kas sa­pulcināti visaugstākajā svēto padomē? Patiesi, tie ir

vislielākie grēcinieki un muitnieki, kuri ar savu taisnību būtu pelnījuši atrasties elles dziļumos. Tādēļ Pēterim nav pamata nicināt mani vai lepoties manā

priekšā, kaut arī es esmu grēcinieks; viņam jāatceras,

ka pats ir piederējis grēcinieku pulkam un darījis vissmagākos grēkus.

Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājī­bas, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu

sev pašiem. (Rom. 15:1)

Mēs nelabprāt panesam citu cilvēku trūkumus -katrs vēlētos, lai otrs būtu pilnīgs. Visi domā un runā

tikai viens par otru, katrs cenšas izvairīties no citiem,

lai varētu dzīvot mierā un izvairīties no nepatikas.

Viens otrs veikli tiek vaļā no sava tuvākā un atstumj

to, bet vēlāk atrunājas, sacīdams, ka darījis to taisnības mīlestības dēļ, negribēdams atrasties ļaunu ļaužu vidū, bet būt kopā tikai ar dievbijīgiem un

labiem cilvēkiem – tādiem, kāds ir viņš pats. Šis posts valda galvenokārt to cilvēku vidū, kas iedomā­jas esam pārāki par citiem, kas dzīvo krietnu dzīvi un

domā, ka ir saņēmuši vairāk žēlastības nekā citi. Tie

lielās un plātās; kas nespēj tiem līdzināties, tam

jāpazūd – to viņi tiesā un nonicina, gribēdami paši vien būt labi.

Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam.

(Ef. 6:4)

Ja arī vecākiem nekāda cita darba nebūtu, tie var

iegūt pestīšanu, audzinādami savus bērnus. Bērnus

dievbijīgi audzinot, vecākiem arvien ir pilnas rokas labu darbu. Jo kas gan ir visi izsalkušie, izslāpušie, kailie, slimie, saistītie, svešinieki salīdzinājumā ar tavu bērnu dvēselēm? Tev, kas esi nama tēvs, jāmāca

bērniem uzticēties Dievam, ticēt Viņam, bīties Viņu

un cerēt uz Viņu, godāt Viņa vārdu, ne zvērēt, ne lādēt, savaldīt miesu ar lūgšanām, gavēšanu, nomodu, darbu, turēt godā Dieva vārdu un dievkalpojumu, svētīt svēto dienu, lai viņi mācītos nepieķerties laicīgām lietām, panest nelaimes, nebīties nāves utt.

Mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mū­su Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam iegu­vuši salīdzināšanu. (Rom. 5:11)

Velns bieži mēdz satvert mūs kādā sīkā grēkā, tā aizēnodams visus labos darbus, kurus tu savas dzī­ves laikā esi darījis, ka neredzi sevī vairs nekā cita, kā vien – šo grēku. Tā notiek, kad tu ielaidies strīdā ar velnu. Tādēļ kristietis nekad nespēj uzvarēt šādas ļaunas domas citādi, kā vien – tās neievērojot. Jo

augstprātīgais gars, velns, nespēj paciest nicināšanu, kurai pieder Svētā Gara darbs, uzcītīga vingrinā­šanās lūgšanā, kā arī uzticīga Svēto Rakstu lasīšana; jo tas nav cilvēka darbs – uzvarēt domas un izmest tās no galvas.

Un Ābrahāms uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas Viņam bija parādījies. (1. Moz. 12:7)

Te redzam, ka šis svētais tēvs, lai gan ir svešumā un grūtībās, tomēr saņemtā apsolījuma dēļ domā par noteiktu vietu un mājvietu. Viņš vispirms ceļ altāri Tam Kungam, kas viņam parādījies, tas ir, viņš ie­kārto vietu, kur draudze varētu sapulcēties, klausīties Dieva vārdu, lūgt, slavēt Dievu, upurēt utt. Jo tieši to nozīmē – celt altāri. Ābrahāms šo vietu nav izraudzī­jies pēc sava padoma; to izvēlējies pats Kungs, kas Ābrahāmam parādījies. Jo Tas Kungs ir pirmais

Dibinātājs, kas ļauj Sevi ieraudzīt noteiktā vietā, lai

tur tiktu godāts – šeit jātiek slavētam un daudzinā­tam arī Viņa apsolījumam. Tā Jēkabs, būdams tai

vietā, kur bija redzējis eņģeli uzkāpjam un nokāpjam

pa kāpnēm, kas sniedzās līdz Debesīm, sacīja: te ir Dieva nams un Debesu vārti. Tā Dievs, pirmoreiz parādīdamies kādā vietā un likdams tur atskanēt Savam vārdam, iesvēta un sagatavo šo vietu – tā vairs nav parasta, bet svēta vieta, kas kalpo svētām

vajadzībām. Jo Dieva vārds visu dara svētu. Un nu

Dieva vārdu šai vietā sludina ne vairs cilvēks, bet pats Dievs.

Un Ābrahāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. (1. Moz. 15:6)

Ja kāds jautātu, vai Ābrahāms tajā laikā tiešām

bija taisns, es atbildētu: jā, viņš bija taisns tādēļ, ka

ticēja Dievam. Kad Ābrahāms, sekodams Dieva

pavēlei, atstāja savu tēvzemi un devās svešumā,

viņam bija stipra, lieliska ticība; taču ne visiem pavēlēts darīt tādas lietas. Tādēļ vietā, kur stāstīts par

šo notikumu, nav sacīts: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Svētais Gars to saka tieši šai vietā, kur dots apsolījums Ābrahāma dzimumam – lai šī mācība visos laikos Baznīcā paliktu skaidra un neapšaubāma, proti – ka visi, kas, tāpat kā Ābrahāms, tic šim apsolījumam, patiesi tiek taisnoti. Jo šos vārdus Svētais Gars licis tieši šajā vietā, kur tiem ir jāatrodas; tie skan skaidri un saprotami, atklājot, ka taisnība nav nekas cits, kā ticība Dieva apsolījumam.

Bet es drīkstu nākt Tavā namā pēc Tavas lielās

žēlastības, pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā.

(Ps. 5:8)

Divās lietās mums šajā dzīvē nepieciešams vingri­nāties: bijībā un cerībā. Tie divi ir ūdens avoti, kuri

plūst no augšas un apakšas, kā rakstīts Soģu grāmatā

1:15. Bijība rodas, uzlūkojot draudus un biedinošo Dieva tiesu, kuras priekšā neviens nav šķīsts un bez grēka, nav neviena, kurš nebūtu pelnījis lāstu. Bet

cerība nāk no Dieva apsolījuma, no Viņa lielās žēlas­tības un apžēlošanas uzlūkošanas, kā rakstīts psal­mā: “Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga.” (Ps. 25:6) Tās priekšā neviens nevar būt nešķīsts, netaisns un nesvēts. Šajās

divās lietās mums jāpaliek vienmēr, ne reizi neno­vēršoties no tām ne pa labi, ne pa kreisi gluži kā starp augšējo un apakšējo dzirnakmeni.

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. (1. Pēt. 5:7)

Nezūdieties nemaz! Bet, ja nākas sastapties ar ko

tādu, kas dara jums raizes – un tā tam neizbēgami jānotiek šeit, uz zemes, kur mūsu ceļā stājas daudz

dažādu kārdinājumu – rīkojieties tā:’ nepadodieties savām raizēm un rūpēm, lai kādas tās būtu, bet atme­tiet visu zūdīšanos un ar sirsnīgām lūgšanām vērsie­ties pie Dieva; lūdziet no Viņa visu, ko būtu mēģi­nājuši paveikt paši, ļaujiet, lai to paveic Viņš. Un

dariet to ar pateicību; jo jums ir tāds Dievs, kas par jums rūpējas, kam droši varat uzticēt visas savas vajadzības. Kas neaizstāj savu zūdīšanos ar šādu lūgšanu, bet grib vispirms pats visu izsvērt ar prātu un nokārtot pēc sava padoma, tas arvien iekuļas lielā

nelaimē, pazaudē prieku un mieru Dievā, tomēr neko

no iecerētā nepanāk – viņš rok smiltis, pats grim­dams arvien dziļāk – līdz vairs nav cerību tikt ārā. Par to ik dienu pārliecināmies savā un citu cilvēku pieredzē.

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.

(Fil. 4:13)

Ticība  ir   visspēcīga   lieta;   tās   spēks   ir

neizmērojams. Tas nozīmē, ka cilvēkam, kas nevar ar šo visspēcīgo lietu – ticību – uzveikt pašu nespē­cīgāko lietu – pasauli -, īstas ticības nemaz nav. Jo šī ticība nav kāda nederīga, slinka, nedzīva lieta, kas arī grēkos miruša cilvēka sirdī guļ un ir apslēpta kā

viegla, nekam nederīga, tukša čaumala vai pamirusi

muša, kas ziemas laikā paslēpusies kādā spraugā, līdz nāk mīlestība un atmodina iemigušo ticību,

darīdama to dzīvu. Nē, īsta un patiesa ticība ir droša,

stipra un nešaubīga sirds paļāvība, ar kuru cilvēks

satver Kristu. Tā ir prasme, kas pārspēj visas pārējās prasmes; un šāda ticība ir tikai Svētā Gara darbs, kas

pazīstams dievbijīgiem cilvēkiem, īstiem kristie­šiem.

Kas škietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.

(1. Kor. 10:12)

Ak, es diemžēl pat pārāk labi zinu, ka ir jānāk vēl

daudziem kārdinājumiem; un nav brīnums, ja cilvēks krīt. Bet tas gan ir brīnums, ja cilvēks, kas pakritis, atkal pieceļas un spēj stāvēt. Pēterim bija jākrīt, lai viņš uzzinātu, ka ir tikai cilvēks. Un arī

šodien krīt ‘pat Libanona ciedri, kas ar savām

galotnēm sniedzas līdz pašām debesīm, jā – un brī­nums pār visiem brīnumiem ir tas, ka ir krituši pat

tādi kā eņģelis Debesīs un Ādams paradīzē. Kāds tad

brīnums, ka vēja brāzma loka niedri un nodzēš

kvēlošu dakti?

Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sak­ņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami

ticībā. (Kol. 2:6-7)

Pārdrošajiem viltus kristiešiem, kuri lielās ar savu ticību, ir jāraugās, lai viņi ar šo tukšo, aplamo lielīšanos nepieviltu paši sevi. Jo viņi gan saka: es esmu kristīts, esmu kļuvis par kristieti, tādēļ nekas

vairāk man nav vajadzīgs utt. Taču šiem ļaudīm būtu

jātiecas pēc tā, lai viņu ticība laistu dziļas saknes un stāvētu uz īstajiem pamatiem. Viņiem jāpārbauda pašiem sevi, jāpierāda, ka viņi stāv stingri, spēj pārvarēt kārdinājumu uzbrukumus un briesmu

negaisus. Citādi tava dižošanās un drošība drīz vien

var pievilt un iznīkt gluži kā dūmi gaisā; nepaļaujies uz to, ka jūties drošs, un nedomā: ja esi saņēmis mazu Dieva žēlastības un ticības dzirkstelīti, tad ar to noteikti pietiks tavai pestīšanai. Ja tev nebūs vairāk, kā tikai šī dzirkstelīte, un tu to bezrūpīgi atstāsi pelnos – nāks velns un uzlies pelniem veselu kublu ūdens, tā ka tava ticība izdzisīs.

2. februāris

Mūsu Kunga parādīšanas dienā

Sīmeans.. sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš

ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz

ļaudīm Israēlā.” (Lk. 2:34)

Bērniņš Jēzus ļaudīm tiek parādīts divos veidos: vieniem tas ir tēls, kas kļūst par piedauzību, bet citiem – skaists un mierinošs tēls. Vieniem Viņš ir

kā sprungulis, kas mētājas uz ceļa un pret ko tie paklūp; citiem Viņš ir augšāmcelšanās – kā klints

ceļa malā, pret ko tie atbalstās un pieceļas. Lepni, augstprātīgi un gudri svētie ar savām pierēm atsitas pret šo klinti, krīt atpakaļ, nolād un zaimo Viņu;

turpretī muļķi, ģeķi un nabaga grēcinieki pieceļas,

atrazdami Viņa atbalstu, un tic Viņam. Kurš guļ, tas ar Viņa palīdzību pieceļas; kurš stāv, tas pret Viņu atsitas un krīt; kurš ir pazudis un nolādēts, tas caur Viņu top pestīts; kurš grēcīgs – top taisns un svēts. Kas grib šajā lietā rast padomu ar savu cilvēcisko prātu un gudrību, nepanāks neko citu, kā – ne vien kritīs un nekad nepiecelsies, bet arī pilnīgi aizies bojā. Jo šādi ļaudis grib pārvērst Kristu par kādu citu, nekā Dievs Viņu ir darījis.

To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

(2. Kor. 5:21)

Es gribētu zināt, kas notiks ar jūsu dvēselēm – vai

tām reiz beidzot apniks sava taisnība, vai tās sāks

ilgoties pēc Jēzus taisnības? Šodien jau daudzi

saprot, kā tas var notikt – īpaši tie, kuri visiem spēkiem cenšas kļūt taisni un dievbijīgi, taču neko nezina par taisnību, kas ir spēkā arī Dieva priekšā un bagātīgi tiek mums dāvāta Kristū. Viņi paši mēģina darīt labu tik ilgi, līdz iedomājas, ka ar saviem nopelniem un tikumiem varēs pastāvēt Dieva priek­šā, kas tomēr ir pilnīgi neiespējami. Līdz šim arī jūs,

tāpat kā es, bijāt šādu maldīgu uzskatu varā. Jā, es joprojām cīnos pret šiem maldiem un nevaru sacīt, ka jau būtu guvis pilnīgu uzvaru. Tādēļ mācieties

pazīt Kristu, krustā sisto, mācieties atmest cerības uz

saviem pašu spēkiem un sacīt: Kungs Jēzu, Tu esi mana taisnība, bet es esmu Tavs grēks. Sargieties kļūt tik šķīsti, ka vairs negribēsit būt grēcinieki. Kristus mājo tikai pie grēciniekiem un nekur citur. Tādēļ jau Viņš ir nācis no Debesīm, kur bija mājojis svēto vidū, lai mājotu šeit pie grēciniekiem. Domājiet par šo Kristus mīlestību, tad jūsu dvēseles baudīs mieru un saldu mierinājumu.

No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patie­sības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.

(Jēk. 1:18)

Visam cilvēkam ar visu, kas viņā ir, ir jānāk un

jāpatveras Evaņģēlijā, un tur viņam jākļūst pilnīgi atjaunotam – jāizlien no vecās ādas, kā to dara čūs­ka. Kad čūskai āda kļūst veca, tā meklē kādu plaisu

klintī; tā ielien plaisā un pati novelk sev veco ādu,

atstādama to ārpusē klints plaisas priekšā. Tā arī

cilvēkam ir jāieiet Evaņģēlijā un Dieva vārdā droši

jāseko tā apsolījumam, un tas viņu noteikti nepievils.

Tā cilvēks novelk savu veco ādu, atstāj ārpusē savu gaismu, savu prātu, savu gribu, savu mīlestību un patiku, savu runāšanu un darbošanos, kļūdams gluži cits, jauns cilvēks, kas visas lietas uzlūko citādi nekā

iepriekš – nu viņš citādi spriež, citādi domā un vērtē,

citādi grib un vēlas, citādi runā, citādi mīl, citādi tiecas, citādi rīkojas un darbojas. Nekas viņā vairs nav tā, kā bijis iepriekš.

Ticību es esmu turējis, kaut es arī sacīju: “Es esmu jo zemu noliekts. (Ps. 116:10)

Ja tu tici, tava sirds nevar nekļūt līksma Dievā,

brīva un droša. Tad tava mīlestība laužas uz āru, darīdama labu ikvienam, kur vien tā spēj; tā sludina

un vēstī šo patiesību it visiem, tā atmet visu, kas nav saskaņā ar šo mācību. Un redzi, to nu velns nespēj mierīgi noskatīties un noklausīties: viņš grib, lai tu neatstātos no viņa lietām, lai tu pieķertos gudrībai,

bagātībai, slavai un varai, velns kāro padarīt tevi par ķeceri un neprātīgu cilvēku. Tādējādi tu līdz ar savu Kungu Kristu patiesības dēļ nonāc pie krusta un tiec visbriesmīgākajā veidā nozākāts; tev nākas pakļaut briesmām savu dzīvību, miesu, mantu, godu un draudzību, līdz beidzot pēc šīs dzīves vari patverties

mūžīgajā dzīvošanā. Bet tas viss tev jāpieņem ar

priecīgu prātu un jāņem par labu. Tev jābūt laipnam pret tiem, kuri tev liek ciest, un jāatceras, ka Dieva priekšā arī tu agrāk biji tāds pats, kādi tagad ir viņi.

Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus

bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš

saviem spārniem, bet jūs negribējāt. (Mt. 23:37)

Redzi, tā rīkojas parasta cāļu māte; reti kurš dzīv­nieks tik ļoti rūpējas par saviem mazuļiem. Tā pārveido balsi un liek tai skanēt žēli un lūdzoši; tā meklē un aicina savus cālīšus; ja vista atrod ko ēdamu, tā neēd pati, bet ļauj ēst cālīšiem. Tā dros­mīgi cīnās pat ar vanagu; tā kliedz, izpleš spārnus un ļauj, lai cālīši paslēpjas pie viņas, palien zem

spārniem un kāpj viņai pāri. Vista to visu pacieš – tā ir jauka un mīlīga aina. Tāpat arī Kristus mūs sauc ar

sirsnīgu balsi; Viņš par mums ir iežēlojies un sludinājis atgriešanos, parādījis katram viņa grēkus un postu; to Kristus ir darījis no visas sirds. Viņš meklē Rakstos, aicina mūs pie tiem un ļauj mums

ēst; Viņš izpleš pār mums Savus spārnus – ar visu

Viņa taisnību, nopelniem un žēlsirdību, laipni aicinādams un uzņemdams mūs zem tiem. Kristus mūs sasilda ar Savu dabisko siltumu, tas ir, ar Savu

Svēto Garu, kas nāk vienīgi caur Viņu, un gaisos

cīnās par mums, stādamies pretī velnam. Viņš ir mūsu patvērums un sargs, kas glābj no visām briesmām.

Ābrahāms ticēja Dievam, kas mirušos dara dzīvus

un sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu.

(Rom. 4:17)

Dievs, kas caur Savu vārdu radījis debesis un

zemi un licis gaismai atspīdēt tumsībā, ir pietiekami spēcīgs, lai radītu visu no nekā, darītu mirušos dzīvus, pārvērstu grēku taisnībā, lai tiem, kuri bijuši velna un elles kalpībā, dāvātu Dieva bērnu patieso brīvību. Dievs nosauca vārdā visas zvaigznes, kuras

Viņš radījis; tāpat Viņš sauc vārdā arī Ābrahāma dzi­mumu, kas ir neskaitāms gluži kā zvaigžņu pulki -iekams vēl tas viss ir radies. Jo Dievs nesadala laiku, Viņš nenošķir pagātni no nākotnes; Viņa priekšā

viss, kas noticis un kam vēl jānotiek, ir tagadne. Ar

Savu vārdu Viņš var radīt to, kā vēl nav, visas bēdas

un sirdssāpes pārvēršot priekā. Viņš var sacīt: “Tu, nāve un kaps, topi dzīvība! Tu,’elle, kļūsti par debesīm un pestīšanu! Inde, kļūsti par zālēm un spirdzinājumu! Velns un pasaule, dodiet Maniem kristiešiem vairāk labuma nekā mīļie eņģeļi un diev­bijīgie svētie! Jo Es varu un gribu kopt Savu vīna kalnu tā, lai caur visām ciešanām un nelaimēm tas

kļūtu arvien krāšņāks un spēcīgāks!”

Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.

(Jņ. 6:63)

Diemžēl ir pavisam maz tādu cilvēku, kuri visu

mūžu no sirds būtu gatavi sacīt, ka Svētie Raksti

būtu viņu mīļākā grāmata; nav daudz arī to, kuri kaut

vienu psalmu varētu droši saukt par savu. Tā laikam gan ir viena no lielākajām šīs pasaules nelaimēm, ka Svētie Raksti paliek neievēroti – arī to vidū, kuriem

būtu pienākums tos lasīt un mācīt citiem. Ar visām

citām lietām, ar visādām grāmatām un mākslām ļau­dis nodarbojas dienu un nakti – te viņu darbam un

pūlēm nav gala. Tikai Svētie Raksti tiek nolikti malā,

it kā tie nevienam nebūtu vajadzīgi. Ja arī kāds pagodina Svētos Rakstus, izlasīdams tos vienu reizi, tad tam gan uzreiz šķiet, ka tos pilnīgi pārzina; līdz šim uz zemes nav atradusies neviena cita grāmata, kuru kāds būtu spējis apgūt tik ātri kā Svētos Rakstus. Taču, pretēji šādu ļaužu domām, šajā Grāmatā atrodami nevis lasāmi vārdi, bet dzīvības Vārdi, kas rakstīti ne tādēļ, lai tos apcerētu un apdzejotu, bet gan – lai ļautu tiem strādāt un sniegt mums dzīvību.

Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos

nemūžam!” Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji

manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi Savu

vaigu, tad es iztrūkos. (Ps. 30:7-8)

Kad Dievs mums dod īstu ticību un mēs dzīvojam drošā paļāvībā, ka caur Kristu esam sev iemantojuši žēlīgu Dievu, tad esam paradīzē. Un tomēr – vienā acumirklī viss var mainīties: tiklīdz sirds aizmirst Dievu, mums ir tā, it kā Viņš pats gribētu izraut Kungu Kristu mums no sirds. Ja Kristus mums tiek

apslēpts, mēs vairs nerodam mierinājumu: velns sūta

mūsu sirdīs šausminošas domas par Dievu; sirdsap­ziņa jūt, ka ir Kristu pazaudējusi, tā satrūkstas un izbīstas, redzēdama tikai Dieva dusmas un nežēlastību, ko esam pelnījuši ar saviem grēkiem.

Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. (Gal. 3:27)

Kristība ir tāds ūdens, kurā mazgājas Dieva Dēls, pār kuru lidinās Svētais Gars un Dievs Tēvs saka

Savu pasludinājumu. Tas ir žēlastības pilns ūdens, ko

svētījis Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēs labprāt dzirdam, ka Kristus ir mūsu drānas, bet mēs – Kristus drānas un ka Viņš iestājas par mums Dieva priekšā kā mūsu Starpnieks, aizstāvēdams mūs kā Savas paša drānas, bet, kad Viņš grib šīs

drānas šķīstīt un iztīrīt, tad gan mēs neesam apmieri­nāti. Ja gribam būt Kristus drānas, mums ir jāpanes, ka Viņš mūs šķīstī. Kristus nevar un negrib staigāt netīrās drānās. Tādēļ tā ir laba zīme, ka Kristus dēļ mums jāpanes ciešanas – kur vien ir Kristus drānas, tur jānotiek arī šim šķīstīšanas darbam. Viņš tās šķīstī ar dažādām ciešanām; kur Viņš to nedara, tur

Kristus drānu. Cilvēkam neklājas dzīvot grēkos,

ja viņš ir kristīts. Kas dzīvo grēkos, tas jau ir pazaudējis Kristībā saņemto žēlastību.

Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim. (2. Tim. 2:11-12)

Ja negribi mirt – mirsti; ja negribi nokļūt gūstā -ļauj sevi sagūstīt; ja negribi nokļūt ellē – nokāp tajā; ja negribi būt grēcinieks – kļūsti grēcinieks; ja gribi būt brīvs no krusta – ņem savu krustu; ja gribi uzvarēt velnu – ļauj, lai viņš uzvar tevi; ja gribi uzveikt ļaunu cilvēku – ļauj, lai viņš pieveic tevi.

Šos mīklainos vārdus Raksti izskaidro Pāvila vēstulē

korintiešiem – kas grib būt gudrs, tam jātop ģeķim

(1. Kor. 3:18). īsts kristietis to gluži labi saprot un ir

pieredzējis savā ikdienas dzīvē. Visgrūtākā lieta ir: ja gribi uzvarēt velnu, tad ļauj, lai viņš uzvar tevi. Šo vārdu nozīme ir tāda: ļauj velnam līdz ar visiem

sabiedrotajiem tev uzbrukt; lai arī tev šķiet, ka tu esi

uzvarēts un velns ir guvis virsroku, – tomēr Kristus spēks, kas paliek visvarens arī tavā nespēkā, beidzot

gūs uzvaru.

Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda ra­dīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

(Rom. 8:38-39)

Dievs neliek ticībai nodarboties ar kādām mazsva­rīgām lietām, bet gan ar to, kas visai pasaulei nav pa spēkam, proti, tā stājas pretī nāvei, grēkam, pasaulei un velnam. Visa pasaule nespēj cīnīties pret nāvi; tā, sajuzdama nāves tuvumu, izbīstas un bēg, un nāve to uzvar. Turpretī ticība paliek nelokāma un stājas pretī

nāvei, kura aprij visu pasauli. Tā ticība uzvar un aprij

pašu negausīgo dzīvības rijēju. Tāpat arī miesu visa

pasaule nespēj savaldīt, nedz piespiest – miesa valda

pār pasauli un viss notiek pēc miesas prāta, tā ka

pasaule ir miesīga. Turpretī ticība pakļauj un savalda

miesu, likdama tai kalpot. Tāpat neviens cilvēks nevar panest pasaules trakošanu, vajāšanu, zaimošanu, naidu un skaudību. Katrs tai padodas un zaudē spēkus. Kur nav ticības, tur pasaule gūst virsroku un uzvar; turpretī ticība smejas par visām šīm pārestībām un samin tās zem savām kājām, pārvērzdama šīs nelaimes priekā un līksmībā.

Ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. (1. Jņ. 2:1)

Tāda nu ir velna daba, kas ļauj mums viņu pa­zīt, – šis ļaundaris vienmēr prot lielu grēku padarīt mazu, gluži nemanāmu, savukārt visus sīkos grēkus iztēlot tik lielus un smagus, lai mēs ar tiem nomocī­tos, kamēr būsim paši sevi nonāvējuši. Tādēļ kristie­tim jāmācās neļaut, lai mazu grēku dēļ tiktu apgrūti­nāta viņa sirdsapziņa. Ja viņš tic Kristum, labprāt gribēdams būt dievbijīgs, cīnās pret grēku, cik vien

spēdams, taču laiku pa laikam kļūdās, klūp un krīt, -

lai šī klupšana tomēr nenomoka viņa sirdsapziņu.

Viņam jāsaka tā: lai šie maldi un klupšana atstājas no

manis līdz ar visiem citiem maniem grēkiem un trūkumiem – tos es ietveru Ticības apliecības artiku­lā un lūgšanas Mūsu Tēvs piektajā lūgumā: Piedod mums mūsu parādus…

Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. (Mt. 20:16)

Šā Evaņģēlija kopsavilkums ir tāds: neviens cil­vēks nav nonācis un nevar nonākt tik augstu, ka

viņam vairs nebūtu jābīstas kļūt par viszemāko. Un

atkal: neviens nav tik zemu kritis un nevar nogrimt tik dziļi, ka tam vairs nebūtu cerību kļūt augstāka­jam. Tas tādēļ, ka visi cilvēku nopelni tiek atcelti un atmesti, slavējot vienīgi Dieva žēlastību. Sacīdams:

“Pirmie būs pēdējie,” Kristus atņem tev visu iedo­mību un aizliedz paaugstināties pat pār visnicinātāko netikli, kaut arī tu būtu Ābrahāms, Dāvids, Pēteris vai Pāvils. Savukārt sacīdams: “Pēdējie būs pirmie,” Viņš atvaira no tevis visas šaubas un izmisumu un

aizliedz tev justies zemākam par ikvienu svēto pat

tad, ja tu būtu Pilāts, Hērods vai kāds Sodomas un

Gomoras grēcinieks.

Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. (Rom. 15:7)

Pieņemiet nesaprātīgos, maldīgos brāļus un pane­siet viņus ar pacietību – raugieties uz viņu grēkiem gluži kā uz saviem. Un, ja jums ir kas labs, ļaujiet, lai

tas pieder arī viņiem. Ja paši sevi uzskatāt par labākiem nekā šie brāļi – neturiet to par laupījumu, bet esiet pazemīgi un raugieties uz sevi tieši tāpat kā uz kādu no viņiem, lai spētu viņus panest. Jo jūsu

nelaimīgā taisnība nespēj pieļaut, ka tai līdzās atrodas

kāds vājāks; tā arvien domā tikai par bēgšanu un nošķiršanos, lai gan ar savu klātbūtni, ar pacietību, lūgšanu un savu piemēru spētu palīdzēt vājākajiem brāļiem. Jūs noslēpjat sava Kunga doto algu tiem, kuri līdz ar jums Viņam kalpojuši, un neatdodat viņiem pienākošos daļu. Ja arī jūs paši esat kā rozes un lilijas, ziniet: jūsu ceļš ies caur ērkšķiem; bet pielūkojiet, ka ar savu nepacietību un pārdrošo tiesā­šanu vai slēpto augstprātību paši nekļūstat par

ērkšķiem! Kristus valstība arvien atrodas ienaidnieku ielenkumā. Nekļūstiet par tādiem arī jūs paši!

Tad Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem.” (Jņ. 12:35)

Evaņģēlija pasludinājums ir līdzīgs vasaras lie­tum, kas traucas pār zemi; ko tas skar, to skar, ko

neskar, tas paliek neskarts. Vasaras lietus nelīst ilgi vienā un tajā pašā vietā, tas arī neatgriežas – pēc lietus nāk karsta saules svelme, kas cenšas izsūkt ze­mē palikušo mitrumu. Mūsu pieredze māca, ka Evaņģēlijs nevienā šīs pasaules vietā nav saglabājies skaidrs un nesagrozīts ilgāk par viena cilvēka mūžu; arvien notiek tā, ka Evaņģēlija mācība saglabājas un pieņemas spēkā tikai tik ilgi, kamēr dzīvo tie, kuri to atnesuši; kad viņu vairs nav, nāk dažādi sektanti un

maldu mācītāji. Mīļie brāļi! Pērciet, kamēr tirgus ir

jūsu durvju priekšā, sakrājiet, kamēr spīd saule un ir labs laiks! Saņemiet Dieva žēlastību un Viņa vārdu,

kamēr tas ir pie jums! Tas tika dots jūdiem, bet nu tas

ir projām, un viņiem vairs nav nekā; Sv. Pāvils to

atnesa uz grieķu zemi; bet tagad arī tur tā vairs nav -nu grieķiem ir tikai turki. Arī Romai un Itālijai bija

dots Dieva vārds; bet nu viņiem ir tikai pāvests. Un mēs, vācieši, nedrīkstam domāt, ka pie mums Evaņ­ģēlijs paliks mūžīgi – mūsu nepateicība un nicinā­jums neļaus tam šeit palikt.

Es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.

(1. Kor. 15:10)

Viss, ko esmu darījis, ir darīts, kalpojot mīļajiem kristiešiem, par godu Tam, kas sēž debesu godībā un

ik mirkli dara man tik daudz laba, ka es, pat simtreiz

čaklāk strādādams, nebūtu pelnījis pat visniecīgāko daļiņu no tā, ko saņemu – ar visiem saviem darbiem es nevarētu nopelnīt ne stundu dzīves, nedz arī veselas acis. Viss, kas es esmu un kas man dots, ir

vienīgi Dieva žēlastība un žēlsirdība, jā, tas ir Viņa

dārgo asiņu un sūro sviedru nopelns; tādēļ it visam, ko daru, ir jākalpo Viņa godam – un es strādāju ar prieku un no sirds. Ja ienaidnieki mani lamā – ar to es esmu mierā; mani slavē dievbijīgi kristieši līdz ar

savu Kungu Kristu. Es esmu bagātīgi atalgots pat

tad, ja kaut viens vienīgs kristietis atzīst mani par uzticīgu strādnieku. Pēc pārējo ļaužu atzinības es netiecos – viņi nav cienīgi atzīt manu darbu; ja tie mani slavētu, tad gan manai sirdij vajadzētu sāpēt. Viņu zaimi ir mans lielākais gods un slava; es gribu būt doktors – jā, arī izcils doktors, un tie man manu vārdu neatņems līdz pat pastarai dienai. To zinu pavisam droši.

18. februāris

Mārtiņš Luters miris 1546. gadā.

Esiet skaidri prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē,

ko tas varētu aprīt. (1. Pēt. 5:8)

Nopietns un sirsnīgs brīdinājums dievbijīgām, pa­zemīgām sirdīm. Ja man vajadzētu dzīvot vēl simt gadu un caur

Dieva žēlastību es spētu klusināt ne vien bijušās un

tagadējās, bet tāpat arī – visas nākamās vētras un nemierus, – tomēr skaidri redzu, ka ar to vēl nebūtu

nodrošināts miers mūsu pēctečiem, jo velns dzīvo un

valda. Arī jūs, mūsu pēcnācēji, esiet nopietni savās lūgšanās un uzcītīgi lietojiet Dieva vārdu! Uzturiet Dieva gaismu savos vējlukturos! Esiet apbruņoti un modri – jo ik stundu jums jābūt nomodā, lai redzētu, kur velns gribēs izsist loga rūti, uzplēst jumtu vai uzlauzt durvis, lai šo gaismu nodzēstu. Tādēļ esiet modrīgi un skaidrā prātā! Viņš neguļ un neatpūšas, tāpat tas arī nemirs pirms pastarās dienas. Man un tev jāmirst, bet arī tad, kad būsim miruši, velns paliek, kāds bijis, tas joprojām nemitēsies plosīties. Kristus, mūsu mīļais Kungs, kas satriecis velnam galvu, lai nāk un atpestī mūs beidzot no viņa uzbrukumiem. Āmen.

Balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.”

(Mt. 17:5)

Svētie mocekļi ir tikuši stiprināti tikai ar Vārdu, bez eņģeļu parādīšanās – Kristus vārda dēļ viņi gāju­ši nāvē. Kādēļ tad mēs nevarētu turēties pie šā paša

Vārda un būt ar to mierā? Mums netrūkst arī skaistu,

skaidru atklāsmju, proti, mums ir Kristība, mūsu Kunga Svētais Vakarēdiens, atslēgu vara, sludinā­šanas amats, kas ir līdzvērtīgs, jā, daudz vērtīgāks

par visu eņģeļu parādīšanos; salīdzinājumā ar šīm atklāsmēm Ābrahāms bija saņēmis tikai sīkas lāsītes un drupatas. Tādēļ es nelūkojos apkārt, meklēdams eņģeļus… Jo Dieva apsolījums ir bagātīgi atklājies

un piepildījies Kristū. Viņš man ir atstājis Savu Vārdu, kas mani pārliecina un stiprina; man nav jāraizējas, ka Viņš būtu nepastāvīgs un varētu sniegt drīz vienu, drīz citu mācību. Mums ir Dieva vārds, mūsu Kunga Svētais Vakarēdiens, Kristība, desmit baušļi, laulības kārta, laicīgā valdība ar savu kārtību

un katra atsevišķa nama pārvaldīšanu. Ar to mums

jāpietiek – šajās lietās jāpaveic un jāvingrinās līdz pat pasaules galam.

Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie

tiks paēdināti. (Mt. 5:6)

Šo izsalkumu un slāpes cilvēks jūt tad, ja viņš

labprāt klausās un lasa Dieva vārdu. Viņam arvien ir

droša cerība, ka visos kārdinājumos, trūkumā un nāves brīdī viņš caur Dieva vārdu varēs rast spirdzi­nājumu un drošu mierinājumu. Turpretī tie, kas jūtas paēduši, tas ir, neklausa un neklausās Dieva vārdu,

atstāj to neievērotu – galu galā pieredzēs tādas slāpes

un izsalkumu, ka neviens vairs nespēs tos atveldzēt pat ne ar visniecīgāko ūdens lāsi – kā tas notika bagātajam vīram ellē, kuras liesmās tas nevarēja

saņemt pat lāsi ūdens no Lācara mazā pirkstiņa. Ir

sacīts: “Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs

topat par gaismas bērniem!” (Jņ. 12:36) Tāpat arī:

“..lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.

Tagad ir vislabvēlīgākais laiks.” (2. Kor. 6:1-2)

Kristus nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un

uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti. (Rom. 4:25) Šiem un līdzīgiem vārdiem tev jāuzticas ar pilnīgu

paļāvību – vēl jo vairāk tad, kad tevi moka sirdsap­ziņa. Ja tu to nedarīsi, bet veltīgi pūlēsies nomierināt

sirdsapziņu ar savu nožēlu un gandarīšanu, tu nekad neatradīsi mieru un visbeidzot zaudēsi visas cerības. Jo mūsu grēki, ja tie paliek uz mūsu sirdsapziņas un mēs tos savās sirdīs paturam un uzlūkojam – ir mums daudz par smagiem un paliek uz mūžīgiem

laikiem. Bet, kad redzam, ka tie uzlikti Kristum, ka

Kristus ar Savu augšāmcelšanos tos uzvar, tad – ja

mēs tam droši ticam – šie grēki patiesi ir nonāvēti un

iznīcināti, jo pie Kristus tie nevar palikt; tie ir zuduši caur Viņa augšāmcelšanos: nu Viņam vairs nav ne

brūču, ne sāpju, ne zīmes no grēka.

Kristū mums dota pestīšana, grēku piedošana.

(Kol. 1:14)

Ja es spētu attēlot vai uzgleznot Pēteri, es uz katra viņa galvas mata rakstītu: grēku piedošana. Tā viņu

attēlo arī evaņģēlisti. Neviena cita daļa Kristus

ciešanu stāstā nav aprakstīta tik plaši kā Pētera grēkā krišana. Viss, kas noticis ar Kristu, izteikts nedau­dzos, īsos vārdos – tā evaņģēlisti to apraksta. Taču

Pēteri viņi šautuši tik bargi,’ ka nav varējuši vien rim­ties teikt ‘ smagus vārdus par viņa krišanu. Bet evaņ­ģēlists Jānis saka: Kristus ciešanu atnestais auglis un

labums ir tāds, ka tajās iemantojam grēku piedošanu.

Jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai. (Gal. 5:13)

Ir nepieciešams sacīt un mācīt, ka vecajam rau­gam ir jātiek izmēztam un ka par ticīgiem kristie­šiem nav saucami tie, kuri ļauj miesai brīvu vaļu un apzināti turpina grēkot, rīkodamies pret savu sirds­apziņu. Vēl ļaunāk un nosodāmāk ir, ja šie grēki tiek darīti Evaņģēlija un kristīgās brīvības vārdu aizsegā; jo tādējādi tiek zaimots un nicināts Kristus un Evaņģēlija vārds; tādēļ tādas lietas ir vienkārši jāatmet un jānoraida – jo tās nevar pastāvēt līdzās ticībai un skaidrai sirdsapziņai.

Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans Glābējs. (Ps. 118:21)

Šis ir prieka pilns pants, kas dzied: vai gan Tu

neesi apbrīnojams, mīlestības pilns Dievs, kas vada

mūs tik laipni un tik brīnumainā veidā? Tu mūs uzklausi, kad esam pazemoti, Tu mūs taisno, kad esi

mūs darījis par grēciniekiem. Tu ved mūs uz Debe­sīm, kad esi licis redzēt elli. Tu dod mums uzvaru,

kad esi ļāvis ciest zaudējumu; Tu dari mūs dzīvus, kad esi ļāvis nonāvēt; Tu mūs mierini, kad esi ļāvis

pieredzēt bēdas! Tu liec mums dziedāt, kad raudam, Tu dari mūs stiprus, kad ciešam. Tu dari mūs gudrus,

kad esi ļāvis kļūt ģeķīgiem; Tu dari mūs bagātus, kad

esi sūtījis mums nabadzību. Tu dari mūs par kun­giem, kad kalpojam. Tu paveic neskaitāmus brīnumu darbus, kas līdzi ietverti šajā pantā un tiek slavēti kristiešu vidū.

Tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem, sacī­dams: Es sludināšu Tavu Vārdu Saviem brā­ļiem. (Ebr. 2:11-12)

Kaut arī tavs necienīgums tevi apbēdina tā, ka

nākas lūgt un domāt: ak, manu grēku ir pārāk daudz,

un es raizējos, ka nevarēšu būt Kristus brālis; tomēr

savaldi pats sevi un aizstāvies, kā vien spēj, lai nedo­tu vietu šādām domām – jo tās rada draudus, ka vari

krist grēkā pret Svēto Garu. Tev tikai droši un spītīgi

jāstājas pretī velna iedvestajām domām un jāsaka tā: es labi zinu, kas esmu – tev nav man tas jāsaka un

jāmāca; tev arī neklājas par to spriest un mani tiesāt;

tādēļ atkāpies, tu, negantais melu gars – es negribu tevī klausīties, un man tas nav jādara. Bet te ir mans Kungs Kristus, Dieva vienīgais Dēls, kas par mani miris un augšāmcēlies no mirušajiem; Viņš man saka, ka ir aizmirsis visus manus grēkus un grib būt

mans Brālis, savukārt man jābūt Viņa brālim. Turklāt

Viņš grib, lai es tam ticētu nešaubīgi un no visas sirds.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jņ. 5:5)

īsta, uzvaroša ticība ir tā, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls; šāda ticība ir pārdabisks spēks, ko Svētais Gars

rada kristiešu sirdīs. Tā ir skaidra un noteikta izprat­ne, kas nesvārstās šurpu turpu, nedz ieplestām acīm raugās apkārt, lai sekotu savām cilvēciskajām do­mām, bet satver Dievu Kristū, Viņa Dēlā, kas sūtīts no Debesīm, kurā Dievs ir atklājis Savu gribu un Savu sirdi, izglābdams mūs no grēkiem un nāves un

ievezdams žēlastībā un jaunā, mūžīgā dzīvē. īsta ticība ir arī paļāvība nevis uz paša cilvēka nopelniem

un cienīgumu, bet uz Kristu, Dieva Dēlu, uz Viņa spēku un varu, kas stājas pretī pasaulei un velnam. Tādēļ arī šāda ticība nav kāda vēsa, laiska, tukša un bezdarbīga doma, bet dzīvības pilns spēks. Kur tāda ticība ir, tur jāseko arī augļiem un uzvarai; ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka cilvēkam vēl nav ne ticības, ne jaunās piedzimšanas.

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Rom. 5:1)

Ja ticu, ka Kungs Kristus ir uzvarējis manu postu,

grēku, nāvi un visu ļauno, tad nav iespējams, ka es varētu krist izmisumā un būtu baiļu pārņemts – lai cik smagi mani māktu grēks un nāve. Jo ticība arvien ir pie manis, un tā man saka: ja grēki tevi nospiež, ja

nāve tevi biedē – pacel acis uz Kristu. Viņš tavā labā ir miris un augšāmcēlies, uzvarēdams visas nelai­mes. Kas gan tev vēl var kaitēt? No kā tev vēl būtu jābīstas? Tāpat arī, ja tev uzbrūk kāda cita nelaime -

vai tā būtu slimība vai nabadzība – novērs savu ska­tienu no šīs nelaimes, aizver savu prātu un patveries pie Kristus; turies pie Viņa, tad tiksi mierināts un stiprināts. Ja tu uzlūko Kristu un tici Viņam, nekāds ļaunums tev vairs nevar kaitēt, nedz iedzīt tevi izmisumā. Tādēļ nav iespējams, ka ticība paliktu bez šā augļa, proti – ticībai arvien nāk līdzi miers.

Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. (1. Kor. 4:20)

Mums nav jāapstājas pie vārdiem par Kristus aug­šāmcelšanos, Kristus to paveicis ne tādēļ, lai mēs par

Viņa augšāmcelšanos dzirdētu un runātu, – tai jābūt

sajūtamai mūsu dzīvē. Ko gan mirušajam palīdz tas, ka viņam tiek daudz sludināts par dzīvību, ja viņš pats no šīs sludināšanas nekļūst dzīvs? Ko grēci­niekam palīdz taisnības sludināšana, ja viņš jopro­jām paliek grēkos? Vai maldos grimušajam palīdz patiesības sludināšana, ja viņš tomēr neatkāpjas no

saviem maldiem un tumsības? Tāpat ir ne vien veltī­gi, bet pat kaitīgi un postoši klausīties par brīnišķīgo un svētīgo Kristus augšāmcelšanās mierinājumu, ja sirds to tā arī nekad neiepazīst, ja šis pasludinājums ir tikai skaņa, ko saklausa ausis, un vārdi, kas bijuši uz mēles, ja pēc šā pasludinājuma klausīšanās ar cilvēku nenotiek nekas vairāk, kā pie tiem, kuri to nekad nav dzirdējuši.

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jņ. 1:9)

Evaņģēlijs par grēku piedošanu attiecas tikai uz patiesiem kristiešiem, kuri patiešām atzīst un jūt savus grēkus. Pārējie – raupjie, neprātīgie ļaudis, kas

savus grēkus neatzīst un nesajūt, nespēj saprast šo

artikulu par grēku piedošanu. Lai arī tie dzird, ka šīs

lietas tiek sludinātas, viņiem tās vēl arvien paliek

apslēptas. Turpretī patiesiem kristiešiem, kuri jūt savu grēku, ticība grēku piedošanai sniedz mierinā­jumu: viņi ir kristīti, dzird Evaņģēliju, saņem Abso-lūciju un Svēto Sakramentu, ticēdami šim Dieva vārdam. Jo Dievs šo dārgumu – grēku piedošanu – ir ietvēris Savā Vārdā un Sakramentā un pavēlējis, lai

mēs tam ticam. Tādēļ arī Evaņģēlija pasludinājums,

Kristība, Absolūcija un Sakraments ir iestādīti, lai

mēs arvien vairāk stiprinātu savu ticību grēku pie­došanai.

Kristus mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo

vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris

un uzmodināts. (2. Kor. 5:15)

Šis laipnais, mīlestības pilnais pasludinājums tev nepalīdzēs, ja sacīsi: Kristus ir miris un augšāmcē­lies grēcinieku labā, tādēļ es ceru, ka Viņš to ir darī­jis arī manis dēļ. Jā, tas ir’pareizi. Taču tu gribi palikt

savā vecajā ādā un izmantot šos vārdus tikai kā aizsegu savai apkaunojošajai alkatībai, augstprātībai

un iekārei. Nemēģini satvert šo mierinājumu; lai gan Kristus ir augšāmcēlies par visiem, taču tev Viņš nav

augšāmcēlies, jo tu Viņa augšāmcelšanos vēl neesi uzņēmis ticībā. Dūmus tu esi redzējis, bet uguni neesi sajutis. Vārdus tu esi dzirdējis, bet šo vārdu spēku nepazīsti.

Kristus, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vār­du un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā. (Ebr. 1:3)

Šajos vārdos Evaņģēlijs ir pareizi satverts; jo viss, ko vien par Kristu varētu sacīt, mums nevar palīdzēt,

iekams neesam dzirdējuši, ka tas ir teikts mūsu labā. Kāds labums mums būtu no sludināšanas, ja tā no­tiktu tikai pašas sludināšanas dēļ? Bet nu tā ir vajadzīga tieši mums un mūsu pestīšanas dēļ. Tādēļ lai klausāmies ar prieku; tie ir paši mīlīgākie un

jaukākie vārdi. Pats Kristus, kas ir tik dižens, visu lietu mantinieks, Dieva godības atspulgs un Viņa bū­tības attēls, nesdams visas lietas – ne ar kāda cita spēku un palīdzību, bet caur Savu paša darbu un

spēku -, ir mums kalpojis, izlējis pār mums Savu mī­lestību un izpildījis šķīstīšanu no mūsu grēkiem.

Viņš saka: no mūsu, no mūsu grēkiem, ne no Viņa vai neticīgo grēkiem; jo, kas tam netic, tas nevar

saņemt šķīstīšanu.

Kristus tiem [mācekļiem] sacīja: “Kāpēc esat izbi­jušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs?”

(Lk. 24:38)

Šie vārdi nav atsverami ne ar kādu zeltu, ne dārgu­miem – nomākta sirds no tiem var mācīties un spriest ko ļoti svarīgu: ja arī velns atgādinātu visus

Bībelē atrodamos vārdus, kas var tikt izmantoti, lai

tevi iebiedētu, ja viņš atrod tik daudz šādu vārdu, ka tu vairs nezini, kur meklēt mierinājumu, tad tas, kas

tevi apsūdz, noteikti ir velns pat tad, ja tev šķiet, ka

redzi Kristus veidolu pie krusta vai pie Dieva labās rokas. Tā gan var būt, ka Kristus nāk un liek tev

izbīties; taču tā noteikti ir nevis Viņa, bet tavas dabas

vaina, ja tu neesi Viņu pareizi atzinis. Savukārt tas, kas tev uzbrūk ar bailēm, ir pats velns; viņš nerimsies, līdz būs tevi iedzinis izmisumā.

Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvī­bu par savām avīm. (Jņ. 10:11)

Ja tu pazīsti šo ganu, tad vari aizstāvēties pret velnu un nāvi un sacīt: jā, diemžēl es neesmu turējis

Dieva baušļus, taču gribu meklēt patvērumu zem

savas mīļās cāļu mātes, Jēzus Kristus, spārniem. Es ticu, ka mīļais Kungs Kristus ir mans labais gans, bīskaps un aizstāvis Dieva priekšā, kas mani sedz un sargā ar Savu nevainību un dāvā man Savu taisnību.

Baušļus, ko es neesmu turējis, ir turējis Viņš; ko es

esmu grēkojis, to Viņš atlīdzinājis ar Savām asinīm – tādēļ ka Viņš ir miris un augšāmcēlies ne Sevis

paša dēļ, bet Savu avju labā. Tā tu iegūsti drošību un

atstāj velnu ar visu viņa elli tukšā; tie taču neko nespēj iesākt pret Kristu, kas tos jau ir uzvarējis, un Kristus tevi – ja tu kā Viņa avs Viņam tici – uztur un pasargā.

Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neiz­bīstas! (Jņ. 14:27)

Jūs gan meklējat un ilgojaties miera, taču darāt aplami. Jo jūs meklējat tā, kā to dod pasaule, nevis

Kristus. Vai jūs arī zināt, ka Dievs brīnumaini parā­dās Savā tautā, sniegdams mieru nemiera vidū, tas ir, visos smagākajos pārbaudījumos; Viņš sūta tev Savu

mieru, kad esi ienaidnieku vidū. Tas nav miers, kuru neviens netraucē – miers, kādu dod pasaule, bet gan tāds miers, kas mierīgi panes visu, kad nemiers ceļas

no visām pusēm. Jūs sakāt līdz ar Israēlu: miers,

miers, – un tomēr miera nav. Sakiet līdz ar Kristu: krusts, krusts, – un tomēr tas nav krusts. Jo krusts vairs nav krusts, tiklīdz jūs priecīgi sakāt: lai svētīts

ir krusts, tam līdzīga nav!

Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. (Fil. 3: 20)

Šeit, uz zemes, mēs neesam īsti pilsoņi – mums ir dāvāta Debesu valstība; mūsu piederība ir Debesīs, kopā ar Kristu, tas ir, mūžīgajā dzīvē, kuru mēs

gaidām, cerēdami tikt atpestīti kā jūdi no Bābeles, lai

nāktu savā Valstībā, kur mūžīgi paliksim īsti tās

pilsoņi un kungi. Bet, tā kā mums jāpaliek šajā postā

un Bābelē tik ilgi, cik Dievs to gribēs, mēs darīsim

to pašu, kas tika pavēlēts jūdiem – dzīvosim šeit, citu

ļaužu vidū, ēdīsim un dzersim, saimniekosim savos namos, apstrādāsim tīrumus, valdīsim un uzturēsim mieru cilvēku starpā, arī lūgsim par viņiem, līdz nāks tā stunda, kad dosimies mājup – kā saka Jere­mija (Jer. 29:4-7).

Bet jūs esat tuvojušies ..jaunās derības starpnie­kam Jēzum un izlietajām asinīm, kas daudz

spēcīgāk runā nekā Ābela asinis. (Ebr. 12:22-24)

Jēzus Kristus, mūsu vienīgā starpnieka un aizstāv­ja, asinis atkal un atkal, nemitīgi runā un sauc, tā ka Dievs Tēvs uzklausa Sava mīļā Dēla saucienus un

aizlūgumus par mums un ir mums žēlīgs. Viņš mūsu grēka vairs nesaskata pat tad, ja esam grēku pārpilni,

jā, arī tad, ja mūsos pašos no kāju pēdām līdz pat

matu galiņiem, no iekšpuses un ārpuses, ne miesā, ne dvēselē nav nekā cita, kā vieni vienīgi grēki – Viņš

uzlūko tikai Sava mīļā Dēla, mūsu Kunga, dārgās, svētās asinis, ar kurām esam slacīti. Jo šīs asinis ir

žēlastības zelta svārki, kuros esam ietērpti, lai varētu stāties Dieva priekšā. Un Dievs Tēvs nevar un negrib

mūs uzlūkot citādi kā tikai tā, itin kā mēs ikviens būtu Viņa mīļais Dēls – pilni taisnības, svētuma un nevainības.

Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā si­tuši līdz ar kaislībām un iekārošanām. (Gal. 5:24)

Mīļais cilvēk, ja tu vēlies sasniegt patiesu dievbi­jību – tādu dievbijību, kura tiek atzīta Dieva priekšā, tad tev jāatmet jebkādas cerības uz sevi pašu un jā­paļaujas vienīgi uz Dievu, pilnīgi jānododas Kristum un jāuzņem Kristus tā, lai viss, kas pieder Viņam, kļūtu tavs, un viss, kas ir tavs, piederētu Viņam. Jo

tikai tā tu sāksi dzīvot Dieva mīlestībā un kļūsi gluži

cits cilvēks, piedzimsi no jauna, tā ka viss, kas ir tevī, taps pārvērsts. Tad sajutīsi tik lielu patiku pret šķīstību, kā agrāk sajuti pret nešķīstību. Tā notiks ar visām tavām tieksmēm un nosliecēm. Tikai mums jāuzmanās, lai nekrītam izmisumā, ja sevī vēl sajū­tam arī grēcīgas tieksmes un neesam pilnīgi šķīsti,

kādi labprāt vēlētos būt. Šos netīrumus tu arī nespēsi

pilnīgi izmēzt, jo šeit vēl mēs dzīvojam miesā un asinīs.

Es aizeju… (Jņ. 8:21)

Ir briesmīgi, ka Viņš aiziet, jo aiziedams Viņš paņem līdzi arī mūžīgo dzīvību un pestīšanu, visu,

ko ‘ Dievs grib dot Saviem ļaudīm; pēc Viņa aizieša­nas paliek nāve, velns, grēks un visas nelaimes. To

redzam pie jūdiem. Arī no turkiem Viņš ir aizgājis.

Tāpat arī no pāvesta ļaudīm. Tur nav neviena, kas spētu glābt savu dvēseli. Arī mēs ar savu lielo

nepateicību varam panākt to pašu. Un, kad būs zudis

tas mazais pulciņš, kas tagad nopūšas un ilgojas pēc

Evaņģēlija – kad būs izlobīts pats kodols, nāks sludi­nātāji, kuri nespēs atgriezt nevienu dvēseli, nedz kādu mācīt vai mierināt. Tā nu ir briesmīgi, ka Viņš

saka: “Es aizeju.” Jo līdz ar Viņu aiziet Dieva atziņa,

Kristības un Svētā Vakarēdiena izpratne, tā ka neviens vairs nezina, kas ir Dievs, kas – dzīvība, taisnība un pestīšana, tas ir, kā kļūt brīvam no grēka un nāves. Tas viss aiziet reizē ar Kristu, un tai vietā, no kuras Viņš aizgājis, kļūst vēl ļaunāk, nekā jebkad ir bijis.

Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēcinie­kus. (1. Tim. 1:15)

Tad nu pārdomā šos vārdus un raugies, lai neviens

nespētu atbaidīt un novērst tevi no Kristus un iedzīt

izmisumā – ne vien tad, kad nav kārdinājuma un esi mierā ar savu sirdsapziņu, bet arī tad, kad vislielāka­jā nelaimē un briesmās tev jācīnās ar nāvi, kad tava sirdsapziņa ir grēku izbiedēta un sātans ar lielu spēku atklājas tavu acu priekšā, pārmākdams tevi ar tavu grēku milzīgo nastu gluži kā grēku plūdu ūde­ņiem. Tad atceries – es tev saku, – ka Kristus Sevi

nodevis nāvē ne par izsapņotiem vai izdomātiem, bet patiesiem, ne par sīkiem un nenozīmīgiem, bet – pār­lieku lieliem un smagiem, ne par vienu vai diviem, bet gan – par visiem, ne par pārvarētiem un izskaus­tiem, bet – nepārvarētiem, stipriem un milzīgi lie­liem grēkiem.

Pēteris un Jānis, ļaudīm atbildēdami, sacīja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs neva­ram nerunāt to, ko esam redzējuši un dzirdē­juši.” (Ap. d. 4:19-20)

Mēs vēl varētu paciest, ka viņi mums nolaupītu

mūsu laicīgo mantu, godu, dzīvību un visu citu, kas mums šeit pieder; bet, ja mums jāļauj, lai tiktu nolaupīts Evaņģēlija mierinājums, ticība un pats Kristus, – tas ir par daudz, to gan mēs nevaram, negribam un nedrīkstam paciest. Mana sirds ir mierīga, ja šai lietā mani sauc par stūrgalvīgu, ietie­pīgu, spītīgu. Te es šajā lietā apliecinu, ka tiešām esmu stingrs, spītīgs un ietiepīgs un – ja tas būs Dieva prātā – šo savu ietiepību un stūrgalvību arī turpmāk saglabāšu, nepiekāpdamies ne par mata tiesu, lai notiek kas notikdams. Mīlestība, kura panes visu, tic un cer uz visu, tā piekāpjas un tai ir jāpie-kāpjas, bet ticībai tas nav jādara, jo tā nevar un nedrīkst paciest gluži neko.

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. (Jes. 53:5)

Te tu redzi Dieva dusmību, Viņa nenovēršamo bardzību pret grēku un grēciniekiem – arī Savam

mīļajam Dēlam citādi nav gribējis atsvabināt grēciniekus, kā vien tad, ja pats Dieva Dēls izcieš smago sodu viņu dēļ. Kas gan sagaida grēcinieku, ja

mīļais bērns top tā satriekts? Tai jābūt neizsakāmai

bardzībai, kurai iet pretī šī augstā, diženā persona -

bardzībai, kuras dēļ Kristus cieš un mirst; kad tu

patiesi dziļi pārdomāsi to, ka pats Dieva Dēls cieš, tad gan tevī modīsies izbailes; tās kļūs arvien jo dziļākas. Grēkam jātop pilnīgi nonāvētam, vai arī -tas nonāvēs tevi.

Bet viss pulks brēca un sacīja: “Nost ar šo, – un: atlaid mums Barabu!” (Lk. 23:18)

Tā tam jānotiek – tā noticis toreiz un notiek vēl arvien; tāda ir pasaules ierastā kārtība. Jo cēlāks un vērtīgāks ir dārgums, kuru Dievs dod, jo naidīgāk

pret to izturas pasaule un velns. Zelts ir pats mazā­kais dārgums, tomēr velns nespēj paciest, ka zelts

tiek pareizi izmantots. Laba valdība un miers laicīga­jā dzīvē ir skaista, dārga manta, bet velns to nevar paciest un arvien cenšas sarīkot slepkavošanu, asins

izliešanu utt. Bet, ja tu esi saņēmis augstākās Dieva dāvanas – Svētos Rakstus, ‘Evaņģēliju, dievišķo patiesību un Kristu, kad pasaulē ienāk šie dārgumi,

kuri nes mūžīgu taisnību un dzīvību – tad notiek tā,

kā šeit lasām: Barabam jātiek atbrīvotam, bet Kristus

jāsit krustā. Drīzāk visi velni tiks pieņemti, nekā patiesība paliks nenolādēta.

Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. (1. Kor. 1:19)

Ja gribi zināt, kas Dieva priekšā ir taisnība, kas -

netaisnība, zini, ka Svētā Gara spriedums ir šāds:

viss, ko spēj saprast un izspriest cilvēka prāts, ir tikai

miesīgas lietas, kas Dieva priekšā nav derīgas. Viss, kas cilvēkam iedzimts – nevis dāvāts līdz ar jauno piedzimšanu – ir nonāvējams un izdeldējams, tā ka nevienam nenākas lepoties ar savu gudrību, nedz

paļauties uz to, ko šī pasaule atzīst par gudrību. Viss,

ko pasaule slavē kā gudru un saprātīgu rīcību, Dieva

priekšā ir vislielākā ģeķība. īsi sakot – viss, ko

pasaule dara, ir nevajadzīgs un nolādēts; derīgs ir vienīgi tas, kas nāk no Kunga Kristus un ir Viņa

Vārds un Gars, kā Viņš mums māca. Bet visā, kas

nenāk no mūsu Kunga, nav nekā laba.

Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no ‘bailēm. (Ebr. 5:7)

Šajās ciešanās un lūgšanās mēs smeļam mierinā­jumu – Kristus cieš un lūdz ne vien par tiem, kuri

toreiz pacēla savu roku pret Viņu un sita Viņu krustā,

bet arī par mums; jo Viņa slepkavas ir bijuši tikai mūsu grēku kalpi. Ja mani un tavi grēki nebūtu

Kristu pienaglojuši pie krusta, tad arī šie cilvēki būtu atstājuši Viņu dzīvu. Bet Kristus ir patiess priesteris,

Dieva Jērs, kam ar savu upuri un nāvi jāsamaksā par visas pasaules grēku – tādēļ jūdiem un pagāniem

ticis ļauts Viņu nonāvēt. Tādēļ, lūgdams par tiem,

kuri sit Viņu krustā, Kristus lūdz par mums, kas ar saviem grēkiem esam likuši Viņam izciest krusta nāvi. Tā nu krusts, pie kura Kristus ir cietis, mums jāuzlūko kā altāris, uz kura Viņš upurējis Savu dzīvību un arī ar lūgšanām izpildījis Savu priestera amatu, lai mēs taptu brīvi no grēkiem un atpestīti no

mūžīgas nāves. Jo, atbrīvodams no grēkiem, Viņš atbrīvo mūs arī no nāves.

Mēs zinām, ka bauslība ir garīga. (Rom. 7:14)

Dieva bauslība pieprasa ne vien to, kas attiecas uz ārējo izskatu un dzīvi; tā iesniedzas arī sirdī un prasa tās pilnīgu paklausību. Tādēļ tā tiesā cilvēkus ne vien pēc ārējās dzīves, bet pēc tā, kas slēpjas sirds

dziļumos; taču to pasaule nesaprot. Tai nav pazīs­tams nekas vairāk, kā vien atklātie ārējie grēki -slepkavība, laulības pārkāpšana, zagšana un visas

pārējās lietas, kuras juristi sauc par grēkiem un soda;

bet īstos grēka iedīgļus un saknes – Dieva nicinā­šanu, iedzimto iekšējo sirds nešķīstību, nepaklausību Dieva gribai – pasaule neredz un nepazīst. Taču šie

grēki ir un paliek visos cilvēkos, kuri nav svētīti caur

Kristu.

Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. (Jņ. 16:23)

Ja tu nesāksi lūgt, pirms būsi sajutis, ka esi gatavs

un cienīgs to darīt, tad arī nekad nevarēsi lūgt; jo

mūsu lūgšanai jābūt pamatotai nevis mūsu cienīgu­mā, bet dievišķā apsolījuma nemainīgajā patiesībā. Kur vien cilvēks mēģina rast kādu pamatu sevī vai kur citur, – viss izrādās neīsts un pieviļ, kaut arī tava sirds pielūgsmē salūztu un raudātu asins lāsēm; jo mēs lūdzam tieši tādēļ, ka neesam cienīgi lūgt, un tieši tādēļ kļūstam cienīgi lūgt un tiekam uzklausīti, ka ticam: mēs paši esam necienīgi un galu galā varam paļauties vienīgi uz Dieva uzticību. Tādēļ visu mūžu sargies no tā, ka reiz varētu uzskatīt sevi

par cienīgu un spējīgu lūgt citādi, kā vien – droši pa­ļaudamies uz tava žēlīgā Dieva patieso un uzticamo apsolījumu.

Ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš

grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi.

(Rom. 8:3)

Kad jūtu, ka grēks grauž manu sirdsapziņu, es pa­ceļu acis un uzlūkoju vara čūsku pie krusta – manu mīļo Kungu Kristu. Tur ieraugu citu grēku; tas stājas pretī mūsu grēkam, kas grib mani apsūdzēt un aprīt. Bet šis otrais grēks ir Kristus, mans Kungs, kas manis dēļ darīts par grēku, lai gan Viņš grēka nepazina; tas noticis tādēļ, lai mēs Viņā kļūtu Dieva

taisnība, kas pastāv Dieva priekšā. Bet šis grēks ir tik

spēcīgs, ka pazudina manu grēku, saplosa un aizrauj projām visas pasaules grēkus. Tā nu manu grēku ir pazudinājis šis otrs grēks – krustā sistais Kristus,

tādēļ mani grēks vairs nespēj pazudināt. Es savā

miesā jūtu nāvi, kas mani moka un nonāvē; taču tai stājas pretī Kristus nāve – tā ir manas nāves nāve, kas to sit krustā un iznīcina.

Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums. (2. Kor. 5:17)

Bieži esmu sacījis, ka nepieciešams labi ievērot atšķirību starp dievbijīgu cilvēku un kristieti. Būt dievbijīgam vīram – arī tas ir slavējami, un viss, kas vien ir slavējams šeit uz zemes, ir Dieva dāvana -

tāpat kā saule un mēness, labība, vīns un visa radība; taču nesajauksim šīs lietas kopā, bet atstāsim dievbi­jīgam vīram viņa slavu pasaules priekšā un sacīsim: dievbijīgs vīrs ir gan brīnišķīgs cilvēks uz zemes, tomēr nav vēl kristietis, jo tas var būt arī turks vai

pagāns (kopš seniem laikiem viņu vidū bijuši slaveni dievbijīgi vīri), un citādi nemaz nevar būt – tik daudz

ļaunu cilvēku vidū taču dažkārt jāatrodas arī kādam dievbijīgam. Bet, lai cik dievbijīgs viņš būtu, tas

tomēr ir un paliek Ādama bērns – pasaulīgs cilvēks,

kas pakļauts grēka un nāves varai.

Es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu

Dievam. (Gal. 2:19)

Raksti daudzviet sauc mūsu Kungu Kristu šādā jaukā vārdā – par mūsu bauslību, grēku un nāvi, lai gan Viņš pats nav nekas cits, kā brīvība, mūžīgā dzī­vība un pestīšana. Tādēļ Viņš ir kļuvis par bauslību, stādamies pretī bauslībai, kļuvis par grēku, kas cīnās pret grēku, un par nāvi – pret nāvi, lai atpestītu mūs no bauslības lāsta, no grēka un nāves, taisnotu un da­rītu dzīvus. Tā nu Kristus reizē ir bauslība un brīvī­ba, grēks un taisnība, nāve un dzīvība. Jo tieši ļau­dams bauslībai Sevi apsūdzēt, grēkam nolādēt un

nāvei aprīt, Viņš ir noņēmis mums bauslības slogu, nolādējis pašu grēku, iznīcinājis nāvi, darījis mūs taisnus un atpestījis. Tā Kristus ir gan inde, kas nonāvē bauslību, grēku un nāvi, un svētīgas zāles,

kas ne tikai atbrīvo visus ticīgos no visām nelaimēm,

bet arī taisno, dara dzīvus un atpestī viņus.

Mēs esam Viņa miesas locekļi. (Ef. 5:30)

Ticība vieno mani ar Kristu ciešāk nekā laulāts vīrs var būt vienots ar savu sievu. Tādēļ ir svarīgi pareizi mācīt ticību, proti – ticībā topi saistīts un vienots ar Kristu tā, ka tu un Viņš kļūstat pat vienu

personu, kura nav šķirama vai sadalāma, bet vienmēr

paliek pie Kristus un var sacīt priecīgi un droši: Kristus taisnība, uzvara, dzīvība un viss, kas pieder

Viņam, ir mans. Un arī Kristus saka: Es esmu šis nabaga grēcinieks, tas ir – visi grēki un nāve ir Mani grēki un Mana nāve, tādēļ ka viņš ar ticību turas pie

Manis un Es pie viņa, jā, Es dzīvoju viņā.

Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsva­binājusi no grēka un nāves bauslības. (Rom. 8:2)

Šie vārdi ir mierinājuma pilni. Kad bauslība un tava sirdsapziņa saka: tu esi grēkojis, – vari atbildēt: patiesi, es esmu grēkojis. – Tad jau mūsu Kungs tevi sodīs un pazudinās! – Nē, tā nebūs. – Bet Dieva

bauslība taču tev draud ar sodu un pazušanu, un tā

nemelo! – Kā gan bauslība var attiekties uz mani? -Vai tad tā uz tevi neattiecas? Kā tas var būt? – Tas tādēļ, ka man ir cita bauslība, kas Mozus bauslībai

liek klusēt; mana bauslība ir brīvība. – Kas tā par

brīvību? – Kristus brīvība: jo Kristū esmu darīts brīvs

no bauslības. Tādēļ arī bauslība, kas ir bezdievjiem un pie kā tie turas, man vairs nav bauslība; mana bauslība ir brīvība, kas sasaista to bauslību, kura ir gribējusi mani pazudināt. Tā bauslība, kas bija mani sasaistījusi un turēja gūstā, tagad ir sasaistīta – to paveikusi žēlastība un brīvība, kas kļuvusi par manu bauslību, un saka tai bauslībai, kas mani apsūdz: tu nedrīksti šo cilvēku sasaistīt un sagūstīt, vēl jo ma­zāk – viņu pazudināt; es sagūstīšu tevi un sasiešu tavas kājas, lai tu viņam neko nevarētu nodarīt, jo viņš dzīvo Kristum, tādēļ tev ir jau miris.

Dievs jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. (1. Pēt. 2:9)

Te tu redzi, ka Pēteris saka pavisam skaidri: ir

tikai viena vienīgā gaisma; turpretī viss mūsu prāts

un saprašana, visa mūsu gudrība ir tikai tumsa. Ja arī

prāts spēj saskatīt, redzēt, atšķirt melnu no balta, lielu no maza un spriest par citām līdzīgām ārējām

lietām, tomēr tas nespēj saredzēt, nedz aptvert, kas ir

ticība. Prāts ir tik akls, ka pat tad, ja visi cilvēki varētu saņemt kopā visu savu gudrību, tie tomēr ne­spētu izprast ne burtu no dievišķās gudrības. Tādēļ šeit Pēteris runā par citu gaismu; viņš mums visiem – bez izņēmuma – saka, ka esam dzīvojuši

aklumā un tumsībā, kur arī mūžīgi paliktu, ja Dievs mūs nebūtu aicinājis Savā brīnumainajā gaismā.

Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt,

nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no

nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņiem no tā jāatsakās uz mūžiem. (Ps. 49:8-9)

Kā gan mēs drīkstētu lielīties un skaļi plātīties ar to, ko mūsu prāts māca un rāda kā pašu labāko? Kā drīkstam domāt, ka mūsu dabīgie spēki vēl ir pilnīgi un nesamaitāti, ka prāts vēl arvien tiecas uz labu? Vai gan mūsu spēkos būtu paveikt ko tādu, kas ļautu sasniegt tās augstās lietas, par kurām sacīts šajā

psalmā? Ja es mūsu Kungam Dievam, kas sadusmo­jies uz mani un, kā Mozus saka, ir rijēja uguns, snie­dzu savas pelavas un salmus, jā, savus briesmīgos

grēkus, turklāt vēl uzdrīkstos ar Viņu par tiem strīdē­ties un ķildoties – vai tad Viņam ‘vajadzētu parādīt man žēlastību un dāvāt mūžīgo dzīvību? Es taču

dzirdu, ka cilvēka dabā ir daudz ļaunuma, ka visa

pasaule līdz ar visu radību ir bijusi par mazu, lai dotu Dievam atpirkšanas maksu; pašam Dievam nācās

par to atdot Savu Dēlu.

25. marts

Marijas pasludināšanas diena

Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (Lk. 1:38)

Svētā Jaunava nekad nebūtu ieņēmusi Dieva

Dēlu, ja nebūtu ticējusi eņģeļa pasludinājumam. Bet

viņa sacīja: lai man notiek, kā tu esi teicis. Un arī Elizabete slavē Jaunavu Mariju un saka: svētīga tu

esi, jo esi ticējusi, un tas, ko Tas Kungs licis tev teikt, piepildīsies. Ir brīnumaini, ka Jaunavas sirds ir spē­jusi ticēt neticamajam – ka viņa pati no sevis, bez

vīra, kļūs māte – varena Ķēniņa, paša Visuaugstā

Dieva Dēla māte, lai gan pati ir tik necila un

nicināta! Kā gan viņa būtu varējusi to saprast? Bet Svētais Gars ir viņu apēnojis. “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone.” Es pakļaujos Tavai gribai! Tiklīdz

Marija to saka, viņa jau ir kļuvusi māte – ar viņu ir noticis kas pārdabisks un nepieredzēts, kas nav noticis nevienai citai sievietei. Jaunavas ticības spēks, ar kādu viņa ticēja eņģeļa vārdam, nav

mazāks brīnums kā pati Vārda tapšana par Cilvēku.

Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un sveši­niekus atturēties no miesas kārībām, kas karo

pret dvēseli. (1. Pēt. 2:11)

Kad cilvēks caur ticību tiek taisnots, viņš tomēr tūlīt vēl nekļūst brīvs no ļaunām iekārēm. Tādēļ garam viņā ik dienu ir jāstrādā, lai savaldītu miesu; tam nemitīgi jācīnās, jābūt nomodā, lai cilvēks nezaudētu ticību. Tādēļ tie, kuri apgalvo, ka viņiem esot ticība, tai pašā laikā, nejuzdamies apdraudēti,

atļaujas piepildīt miesas iegribas, tādējādi pieviļ paši

sevi. Ja ticība ir īsta un godīga, tā savalda miesu un neļauj tai darīt visu, ko vien tā vēlas; tomēr miesa

nav arī jānovājina vai jāsamaitā. Ir labi gavēt, taču

īsta gavēšana nozīmē to, ka miesai tiek dots tikai tik daudz barības, cik tai nepieciešams, lai saglabātu veselību; tai arī jāliek strādāt un palikt nomodā, lai šis vecais ēzelis nekļūtu pārgalvīgs un neskrietu

dancot uz ledus, kur viegli var salauzt kāju; miesai ir

jābūt iegrožotai un pakļautai garam.

Arī mums Evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā vi­ņiem. Bet dZirdētais vārds tiem nepalīdzēja,

tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.

(Ebr. 4:2)

Kad dzirdu, ka Jēzus Kristus ir miris, uzņemdams manus grēkus, atbrīvodams mani no tiem un manā labā nopelnīdams Debesis, – es dzirdu Evaņģēliju.

Vārdi izskan ātri, kad klausāmies pasludinājumu; taču, ja tie iekrīt sirdī un tiek satverti ticībā, tie vairs netiks pazaudēti. Šo patiesību nespēj mainīt neviens:

arī elles vara pret to ir bezspēcīga. Un, ja arī es būšu nokļuvis paša velna rīklē, tomēr varu rast glābiņu šajā vārdā – tā izkļūšu no visām briesmām un palik­šu tur, kur paliek Dieva vārds.

Apjoz savu zobenu ap gurniem, tu varoni, rotājies ar spēku un godību! Dodies cīņā uzvaras apziņas

pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot pa­tiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs brīnumus! (Ps. 45:5)

Tādēļ atvērsim savas sirdis un uzlūkosim mūsu

Priesteri – Kristu Viņa krāšņajā rotā. Ar savām acīm tu

Viņa rotu nesaskatīsi. Tu labi redzi, cik apkaunots, necils un nožēlojams Viņš karājas pie krusta. Bet ie­skaties Viņa sirdī! Tur atradīsi greznumu un dārgumu,

par ko nekad nespēsi Viņam pietiekami pateikties. Jo vispirms jau Viņš ir rotāts ar labu, brīnišķīgu

paklausību Savam Tēvam, tā ka, dodams Viņam godu, Kristus ļauj Sevi apspļaudīt, šaust un nomocīt. Šajā

dzīvē nespējam pilnīgi saskatīt un atzīt šo Viņa rotu -pilnīgo paklausību Tēvam. Taču varam redzēt un noprast, ka visas pērles, samts un zeltā izšūtās drānas

nav gluži nekas salīdzinājumā ar šo rotu. Otrā Kristus

rota ir Viņa lielā mīlestība pret mums – ka mūsu Kungs tik maz domā pats par Savu dzīvību un cieša­nām, lūgdams Tēvu vairāk par mums nekā par Sevi pašu. Kurš gan spētu pilnīgi izprast šo mīlestību -

Kunga Kristus sirds ir degusi tādās mīlestības liesmās pret mums, ka lielajās ciešanās Viņš izturas tā, it kā tās

nemaz nejustu; Viņš domā un raizējas tikai par tavu un manu postu, ciešanām un sirdssāpēm!

Esi man žēlīgs, Kungs, jo es esmu noguris; dziedini

mani, jo izbailes pārņēmušas visus manus locek­ļus! Arī mana dvēsele ‘ir ļoti iztrūkusies. (Ps. 6:3-4)

Apžēlojies par mani, Kungs, jo es esmu vājš;

dziedini mani, jo bailes ir pārņēmušas visus manus locekļus. Es zinu, ko runāju. Lai citi pielūko, ka arī viņi zinātu, ko runā. Ir skaidrs, ka Dieva žēlastību iepazīs vienīgi tas, kas pēc tās dedzīgi ilgojas un ir izsalcis un izslāpis, kā 42. psalmā ir sacīts: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc,

ak Dievs, pēc Tevis!” Neviena pārēdusies un apni­kuma pārņemta dvēsele nevar cerēt, ka Dievs to pie­pildīs. Tikai izsalkušos Viņš piepilda ar Saviem labu­miem. Vēl jo mazāk apnikuma pārņemtajiem pie­nāktos cerēt, ka Dievs dāvās tiem mūžīgo dzīvošanu,

jo viņi paši taču to vērtē daudz zemāk nekā šo – lai­cīgo dzīvi. Mūžīgo dzīvi Dievs dos vienīgi tiem, kuri

to meklē ar vislielāko dedzību, ar sirds nopūtām, nebeigdami lūgt un klauvēt. Tomēr laikā, kad mūsu dzīve rit mierīgi, mēs bieži vien to vairs nedarām, tāpēc Dievs ļauj mums pieredzēt dažādus kārdināju­mus un pat nāvi, lai šīs nelaimes piespiestu mūs meklēt Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību.

Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā

Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par

jauku smaržu. (Ef. 5:1-2)

Tas ir, it kā Kristus sacītu: Es pats Sevi nododu tevis dēļ – šādu dāvanu Es tev dāvāju. Viss, kas pie­der Man, būs arī tavs; tev ir Mana taisnība, dzīvība

un pestīšana, tā ka ne grēks, ne nāve, ne elle nespēs tevi uzvarēt. Kamēr Es esmu taisns un dzīvoju, tik­mēr arī tu būsi dievbijīgs un saglabāsi savu dzīvību. Mums, savukārt, šie paši vārdi jāsaka savam tuvāka­jam, proti: redzi, mans mīļais brāli, es esmu saņēmis savu Kungu; Viņš ir mans, un nu man visa ir gana;

tad nu arī tu saņem visu, kas ir man – es esmu gatavs

to atdot tavā labā; ja būs vajadzīgs, es miršu tevis dēļ.

Miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret miesu. (Gal. 5:17)

No šiem vārdiem varam mācīties, ka cīņa notiek

nevis lielos grēciniekos, bet ticīgajos. Tas ir mierinā­jums kristiešiem – lai viņi nedomātu, ka, sajutuši ļaunas kārības, tie tūliņ tiks nolādēti. Mācies atzīt, ka savā miesā sajutīsi daudz dažādu piedauzību un ļaunu tieksmju arī tad, ja esi kristietis. Kur ir ticība, tur nāk arī simtiem ļaunu domu un simtkārt vairāk kārdinājumu nekā agrāk. Tikai pielūko, ka saglabā

vīrišķību un nepadodies, bet vienmēr stājies pretī sa­vām ļaunajām domām un saki: es negribu, es ne­gribu! Kungs Kristu! Tu esi sacījis: lūdziet, tad jums taps dots utt. Palīdzi man, mīļais Kungs, turēties pretī visiem kārdinājumiem!

Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. (1. Kor. 2:2)

Ir sastopami tādi sludinātāji, kuri domā, ka īstam sludinātājam noteikti jāmāca kas vairāk, ne tikai

Kristus un mūsu pasludinājums. Tie ir godkārīgi sa­vādnieki, kas nepatikā novēršas no mūsu vientie­sības un sludina savu īpašo gudrību, gribēdami, lai ikvienam, kas tos uzlūko, uzreiz būtu jāsaka: tas gan ir īsts sludinātājs! Tādus vajadzētu sūtīt uz Atēnām, kur ļaudis ik dienu grib dzirdēt jaunas lietas. Viņi meklē savu, nevis Kristus godu, tādēļ galu galā tie

kritīs kaunā. Sargieties no tādiem un palieciet pie Sv.

Pāvila, kas nav gribējis zināt neko citu – kā vien Kristu, krustā sisto.

Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. (Jņ. 4:50)

Ticības daba ir šāda: kā Vārds mūs mierina un iedrošina, rādīdams mūžīgos Debesu dārgumus, ku­rus tagad vēl neesam saņēmuši, tā ticība bez šaubīšanās satver tieši šos dārgumus, itin kā tie jau būtu mūsu rokās. Jo ticība redz, ka Dieva vārds ir visspēcīgs, ka Dievs runā tikai patiesību un nemelo.

Tādēļ ticība ar modru un vērīgu skatienu uzlūko

Dieva vārdu. Kur tā redz Vārdu, tā droši dodas uz priekšu un neļauj sevi izbiedēt ne velnam, ne pasau­lei; jo ticība zina, uz ko var paļauties un kur rast

glābiņu – lai cik sāpīgi tas būtu velnam. Savukārt tur,

kur ticība neatrod Dieva vārdu, nav iespējams samulsināt un pamudināt uzskatīt par patiesību to, kas nav Dieva vārds – te nelīdz nekāda izlikšanās, nekādi draudi, nedz pasaules vara. Dieva vārda dēļ ticība panes it visu, ar ko tai jāsastopas. Tādēļ šī ir

ļoti nozīmīga un vajadzīga mācība – ir skaidri jāzina, ko nozīmē – pareizi ticēt, proti – satvert Dieva vārdu un apsolījumu un cieši pie tā turēties, nešauboties, ka

notiks tieši tā, kā Vārds mums māca.

Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” (Mt. 9:22)

Redzi, tā ir īsta ticība – tā atzīst savu necienību un

tomēr neļauj šai necienībai stāties ceļā paļāvībai uz Kristu, nedz apšaubīt Viņa žēlastību un palīdzību. Ticība izlaužas cauri bauslības draudiem un visam, kas tiecas to aizbiedēt projām no Kristus; jā, ja arī

visa pasaule gribētu likt šķēršļus ticības ceļā, ticība nedomā atkāpties, bet cieši’turas pie Kristus.’ Tādēļ tā spēj izlauzties cauri visiem šķēršļiem un iemantot ‘to,

ko meklējusi, pieņemties spēkā, iekams vēl Kristus to uzrunājis. Turēdamās pie Viņa, tā nevar kļūdī­ties – kā pats Kristus saka un apliecina: “Tava ticība tev palīdzējusi.” Šī ticība tik ļoti patīk Kristum, Viņš

negrib, lai tā paliktu apslēpta, nedz arī lai tiktu noklusēti tās paveiktie darbi. Sirds ticībai jāatklājas visiem redzamā veidā, lai tā tiktu slavēta visas pa­saules priekšā un saņemtu vēl lielāku stiprinājumu.

Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!

(Jņ. 16:33)

Kur nu paliek tavs niknums, tu sātan? Kur ir tavs ļaunums, tu pasaule? Kur ir tavs cīņas spars, tu mie­sa? Tā ir uzvara! Šī ir Tā Kunga diena – priecāsimies

un līksmosim! Ak, kas gan būtu spējis noticēt, ka

dvēsele var iemantot tādu svētību! Pasaule ir uzvarē­ta – ko gan tā vēl spētu darīt? Ko iespēj velns, šīs pa­saules kungs un dievs? Ja pasaule nav vairs nekas, tad arī šīs pasaules dievs un valdnieks nav nekas. Viņš gan spēj nomaitāt miesu, atņemt godu un mantu, tomēr tai pašā laikā pret savu gribu kļūst par kalpu mūsu ceļā uz labāku, mūžīgu dzīvi – tāds ir viņa ieguvums.

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu

labā kļūdams par lāstu. (Gal. 3:13)

Ar pateicību un paļāvīgu ticību mums piederas uzņemt šo brīnišķīgo un mierinājuma pārpilno mācī­bu, kas mums atklāj, ka Kristus, mūsu labā kļūdams

par lāstu, tas ir, par Dieva dusmām pakļautu

grēcinieku, ietērpjas mūsu miesā un asinīs, ņem mūsu grēku smagumu uz Saviem pleciem un saka: “Es esmu darījis visus šos grēkus, kuros krituši cil­vēki.” Tā Viņš patiešām kļūst par lāstu, ar kuru draud bauslība, taču nevis Sevis dēļ, bet – kā Pāvils saka -”mūsu labā”. Bet, tā kā Kristus brīvprātīgi uzņēmās

mūsu grēkus, Viņam bija jāizcieš Dieva dusmas un sods, taču ne Viņa paša personas dēļ – Viņš bija taisns un grēka neuzveikts – bet mūsu visu vietā. Tādējādi notikusi svētīga apmaiņa. Viņš ir pieņēmis grēcīgo būtību un devis mums Savu nevainīgo un reizē uzvarētāja būtību.

Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? – Kad viņš turēsies pie Taviem vārdiem. (Ps. 119:9)

Ak, cik atšķirīgi salīdzinājumā ar šiem vārdiem

mēs izturamies pret mūsu jaunajiem ļaudīm, kurus

mums ir pavēlēts valdīt un mācīt. Mums būtu jānes

smaga atbildība par to, ka neesam tiem snieguši Die­va vārdu. Es tiešām neieteiktu nevienam audzināt bērnu tur, kur nevalda Svētie Raksti. Kur bez mitas

netiek mācīts Dieva vārds, tur ir tikai samaitāšana. Augstajām skolām vajadzētu izaudzināt ļaudis, kuri labi saprot Rakstus un var kļūt par īstiem bīskapiem un mācītājiem, vadīt cīņu pret ķeceriem, velnu un

visu pasauli. Bet kur gan ko tādu varam atrast? Es

baidos, ka mūsu augstās skolas ir elles vārti, jo tās nebūt nav dedzīgas Svēto Rakstu mācīšanā jauna­jiem ļaudīm.

..ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums,

un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pā­rāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. (Ef. 3:18-19)

Atzīt Kristu nozīmē – atzīt, ka Viņš miris par

mums un uzkrāvis Sev manu grēku; tādēļ man jāat­zīst, ka visas manas lietas nav nekā vērtas un man jānovēršas no tā, kas ir mans, domājot tikai par to, ka

man ir dāvāts Kristus, tā ka Viņa ciešanas, Viņa dievbijība un visi Viņa tikumi ir arī mani. Kad es to atzīstu, tad Kristus kļūst man mīļš, jo pret šādu Vīru man noteikti jāsajūt mīlestība un labprātība. Tad kāpju augšup – no Dēla pie Tēva un redzu, ka Kristus ir Dievs, kas ienācis manā nāvē, manā grēkā

un postā, dāvādams man Savu žēlastību. Es atzīstu

Viņa laipno prātu un Tēva pāriplūstošo mīlestību, ko var sajust arī mana sirds. Tā es satveru Dievu un domāju: jā, tas ir Dievs, tāda ir Dieva griba un Viņa labais prāts – Viņš ir gribējis, lai Kristus manā labā paveiktu tik lielas lietas. Šajā ainā saskatu un apjaušu Dieva lielo, neizteicamo žēlastību un

mīlestību – Viņš manā labā pakļāvis Savu mīļo Dēlu

sāpēm, kaunam un nāvei.

Un, pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacī­dami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo

viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo

sinagogu.” (Lk. 7:4-5)

Lai velnam tiktu nodarīts īsti sāpīgs zaudējums, tad vajadzētu notikt tā, ka jaunie ļaudis uzaug īstā Dieva atziņā, mācīdamies un izplatīdami Dieva vārdu. Tādēļ es lūdzu jūs, mani mīļie kungi un drau­gi: Dieva un nabaga jaunatnes dēļ, neuzskatiet šīs lietas par mazsvarīgām, kādas tās tagad daudziem šķiet, jo viņi nesaskata pasaules valdnieka nodomus. Tā ir liela un nopietna lieta, kas Kristum un visai pasaulei ir ļoti nozīmīga, proti – ir nepieciešams dot jaunajiem ļaudīm padomu un palīdzēt. Mīļie kungi!

Ja ik gadu ‘tiek atvēlēts tik daudz līdzekļu ieročiem,

ceļiem, aizsprostiem un neskaitāmām citām lietām, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu pilsētām laicīgu mieru un labklājību, kādēļ tad nevarētu veltīt tikpat vai vēl vairāk nabaga jaunatnei, lai kaut viens vai divi krietni vīri varētu tikt uzturēti kā tās skolotāji?

Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. (Kol. 3:13)

Ir labprāt jāpiedod un jāaizmirst citu cilvēku darī­tās pārestības, kā Dievs to ir darījis un vēl joprojām dara mums, piedodams mūsu grēkus; jo Viņš tos pilnīgi izsvītro no mūsu parādu sarakstiem un nekad vairs nepiemin. Tomēr ir jāpiedod ne tikai tā, ka pārestības vairs netiek pieminētas, bet tā, ka tava sirds ir tikpat laipna pret tavu tuvāko, kā tas bijis iepriekš, iekams viņš bija tev nodarījis pāri. Bet, ja tavā sirdī paliek rūgtums un tu nespēj būt pret viņu tikpat labs un draudzīgs kā iepriekš, tad neesi

pārestību aizmirsis, nedz arī no sirds piedevis; tad esi

blēdis, kas nāk pie altāra ar savu upuri, gribēdams kalpot Dievam, lai gan sirds ir pilna dusmu, skaudības un naida. Taču maz ir to, kas šādas lietas ņem vērā. Visi uzliek jaukas maskas, nepievēršot nekādu uzmanību tam, kā viņa sirds izturas pret šo lūgšanu, kas nepieļauj nekādas dusmas, nedz apslēptu naidu pret tuvāko.

Es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc

Rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem. (1. Kor. 15:3-4)

Šeit teikts, ka Pāvils piemin Rakstus kā savu drošāko liecību un parāda, ka nav iespējams uzturēt mūsu mācību un ticību citādi kā vien – ja tā ietverta rakstītā vārda burtos un caur apustuli vai kādu citu top ar muti pasludināta. Jo šeit ir rakstīts pavisam

skaidri: Raksti, Raksti. Bet Raksti nav Gars, par kuru daži kliedz ar putām uz lūpām (kā ienaidnieki mums maldīgi sauc pakaļ); tie domā, ka Gars vien visu paveic, bet Raksti esot tikai nedzīvs burts, kas nespēj

dot dzīvību. Bet nelielies daudz ar Garu, ja tev nav

skaidra, atklāta Vārda,- jo tas būs nevis labs gars,

bet nolādētais velns no elles. Jo Svētais Gars savu gudrību, savu padomu un visus savus noslēpumus ietvēris Vārdā un atklājis Rakstos, tā ka neviens

nevar aizbildināties, meklēdams un pētīdams ko citu.

Mēs arī nevaram iemācīties, nedz sasniegt ko augstāku un labāku kā to, ko Raksti māca par Jēzu

Kristu, Dieva Dēlu, mūsu Pestītāju, proti – ka Viņš

mūsu labā miris un augšāmcēlies.

Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. (Jņ. 15:7)

Tā ir patiesi liela greznība un brīvība, ka varam droši un paļāvīgi lūgt Dievu, zinādami, ka visas mūsu lūgšanas noteikti tiks uzklausītas – ja arī mēs iepriekš esam uzklausījuši Dievu un paliekam pie Viņa vārda. Tā ir patiesi brīnišķīga apmaiņa. Ja tu dzirdi mani, es dzirdu tevi; bet, ja tu nedzirdi mani, tad arī es nedzirdu tevi. Vai nu viens, vai otrs – kā

gribi. Cik nelaimīgi tad nu ir Dieva vārda ienaidnieki

un zaimotāji; viņiem nav Dieva, un, lai arī tie lūgtu daudz, Dievs viņus neuzklausa. Tie sauc palīgā, bet

neviena palīga nav; tie sauc Kungu, bet Viņš nedzird.

Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties,

atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu,

kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Rom. 12:2)

Tādēļ mums jāraugās, lai nesekojam ne pasaules ierastajam dzīves veidam, nedz arī mūsu pašu prā­tam un labajiem nodomiem, bet arvien laužam savu gribu un prātu, darīdami un panesdami visu, kam mūsu prāts un griba pretojas. Mēs nevaram būt pa­saulei līdzīgi, un mums jāsastopas ar tās pretestību; tā ik dienu tiekam pārvērsti un atjaunoti savā garā. Tas ir – mēs ar katru dienu arvien augstāk vērtējam to, ko pasaule un samaitātais prāts ienīst, tā ka patiesības un Kristus dēļ labprātāk esam slimi,

nabadzīgi, nicināti, tiekam uzskatīti par ģeķiem un

grēciniekiem un galu galā labprātāk saņemam nāvi nekā dzīvību, muļķību vērtējam augstāk nekā gudrī­bu, kaunu uzskatām par cēlāku nekā godu, nabadzī­bu – par svētīgāku nekā bagātību. Pasaulei šādi uzskati nav pazīstami, tā arvien domā citādi; tā paliek pie sava vecā prāta, nepārvēršas un neatjau­nojas garā, bet nocietinās un nostiprinās savā spēcīgajā cietsirdībā.

Dievs sēdinājis Kristu pie Savas labās rokas Debe­sīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai

nu šinī laikā vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām. (Ef. 1:20-22)

Lai būtu kā būdams – vai esam grēkojuši vai labu

vien darījuši – mums nav jābīstas, nedz jākrīt izmisumā. Jo mēs nelepojamies ar saviem labajiem darbiem un tāpat arī nezaudējam cerības, ja esam grēkojuši, bet – pateicamies Dievam, ka mūsu ticība ir augstāka par jebkādiem labiem darbiem un

grēkiem. Un, ja arī sātans cenšas vēl smagāk un

briesmīgāk mūs mocīt un kārdināt; viņš varētu mūs pieveikt vienīgi tad, ja spētu noraut Kristu lejā no

Debesīm, kur Viņš sēž pie Dieva labās rokas. Bet, tā

kā Kristus tur, Debesu augstībā, ir un paliek, tad arī mēs paliekam kungi un uzvarētāji pār grēku, nāvi, velnu un visām lietām, un te nu neviens nespēj stāties mums pretī.

Lūdziet bez mitēšanās Dievu. (1. Tes. 5:17)

Kur ir kristietis, tur ir arī Svētais Gars, kas nedara

nekā cita, kā vien – lūdz bez mitēšanās; jo, ja arī ne vienmēr mute izrunā vārdus, tomēr sirds (gluži kā asinsvadi un sirds miesā) nemitīgi pulsē ar savām

nopūtām: “Ak, mīļais Tēvs, svētīts lai top Tavs

vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek pie

mums un pie ikviena!” utt. Un tad, kad uzbrūk

kārdinājumi un posts, kas mudina un piespiež lūgt, tad šādas nopūtas un lūgšanas kļūst jo spēcīgākas -tās tiek izrunātas arī ar muti. Tā nu nav atrodams kristietis, kas dzīvotu bez lūgšanas – gluži kā nav neviena dzīva cilvēka, kuram nevarētu saklausīt pulsu, kas nekad nenorimst un nepagurst, bet arvien paliek nomodā un turpina pukstēt, kaut arī cilvēks ir iemidzis un to pat nepamana.

Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicināju­mam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.

(Ebr.’11:8)

Ticība ir dzīva un darbīga – tā droši un noteikti turas pie Dieva vārda, lai kā arī mums klātos. Ticība

nav kāda bezrūpīga, tukša iedoma, bet gan dzīva,

nopietna, mierinoša un nešaubīga sirds paļāvība – tik brīnišķīga, ka caur to mēs kļūstam vienoti ar Kristu

un caur Viņu – ar Debesu Tēvu. Tāda ir ticības da­ba – tā darbojas ar dārgumiem, kurus nevar ne

redzēt, ne sajust, taču dara to tā, it kā turētu tos visus

savās rokās; tai nav un nevajag cita, labāka mierinā­juma, kā vien – zināt, ka Dievs nemelo un nepieviļ. Jā, ticība ir tik dzīva, darbīga, spēkpilna, varena lieta, ka tā ne brīdi nemitas darīt labu; tā arī nejautā,

vai vajag darīt labus darbus. Pirms vēl jautājusi, tā

jau dara šos darbus un turpina tos darīt bez mitas.

No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no

jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai

neviens nelielītos. (Ef. 2:8-9)

Mūsu sirdis nekad negrib piekrist tam, ka mēs

paši neesam gluži nekas un ka Kristus viens ir visu paveicis. Mēs arvien mēģinām kaut ko paveikt paši savām rokām – strādāt un kalpot Dievam tik daudz, ka Viņam vajadzētu mūs uzlūkot, šo darbu dēļ

parādīt mums žēlastību un piedot grēkus – bet tā taču tam nav jābūt un tā nevar notikt. Šādi centieni iznī­cina ticību un pašu Kristu. Ja atzīšu, ka Kristus viens visu paveicis un gribu to apliecināt, man jāsargā sava

mēle no grēcīgiem vārdiem un jāsaka tā: ko Kristus manā labā ir paveicis, tas man pašam nav jādara, jo mana sirds nevar paļauties uz divām dažādām lietām; vienu no tām man vajadzēs atmest – vai nu Kristu, vai manus darbus. Tā viss kļūst skaidrs un labi saprotams.

Nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahā­ma klēpī. (Lk. 16:22)

Neviens cilvēks nav tik laipns, nedz arī gatavs tik patiesi un pašaizliedzīgi kalpot kā mīļie eņģeļi. Tā­dēļ mums jāmācās un jāzina, ka mūsu labākie draugi

ir neredzami; viņi ar savu uzticību, labvēlību, gatavī­bu kalpot un patieso draudzību ir nesalīdzināmi pārāki par visiem mūsu redzamajiem draugiem. Ja

nu es savā namā droši eju gulēt, būdams pārliecināts,

ka labajiem eņģeļiem ir dota pavēle mani sargāt, tad vēl daudz drošāk man jātic, ka arī tad, kad man būs jādodas pēdējā gaitā un jānonāk zemē, kapā pie

tārpiem, mīļie eņģeļi tāpat būs klāt un mani pavadīs; arī manu dvēseli viņi aiznesīs Ābrahāma klēpī.

Izdomājiet plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņe­miet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir

Dievs! (Jes. 8:10)

Bieži vien notiek tā, ka šie ķēniņvalstu un lielās

pasaules valstības pīlāri, kuri, šķiet, varētu nest un

turēt pat debesis, paliek tur, kur Dievs pēc Sava gudrā padoma tos nolicis. Viņu vidū nav neviena, kurš ar

ilgu pilnām nopūtām raudzītos Debesīs, meklēdams Dieva darbus un padomu. Jo viņi ir vai nu tik bezdie­vīgi ļaudis, ka pašu sirdsapziņas tiem neļauj lūgt un piesaukt Dievu, vai arī tik pārgalvīgi un pārliecināti par savu gudrību un taisnību, ka izturas nevērīgi un aizmirst par lūgšanu, itin kā tā viņiem nebūtu

vajadzīga; tie meklē padomu kur citur, arvien vairāk

nocietinādamies savā neticībā. Tad nu mūsu Kungs Dievs reizēm neiejaucas šādu ļaužu gudrajos pado­mos, bet runā ar Savu eņģeli Gabriēlu un saka: mīļais, ko gan gudrie ļaudis dara savās padomnieku

apspriedēs, ja mūsu padomu tie nepieņem? Mīļais

Gabriēl, dodies lejup un ņem līdzi Jesaju, ej pie viņu

logiem, sludini tiem mācību no Debesīm, un saki: jūs ar savām redzīgajām acīm neredzat un arī dzirdēdami

nedzirdat, ar savām saprātīgajām sirdīm jūs nenieka

nespējat saprast. Izdomājiet plānu, taču tas nepiepil­dīsies, pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo gan

padoms, gan darbs ir Mans.

Un jūs būsit visu ienīsti Mana vārda dēļ. (Mt. 10:22)

Svētos kristīgos ļaudis var pazīt pēc krusta svētu­ma – tiem nākas panest visus uzbrukumus, vajāša­nas, visdažādākos kārdinājumus un nelaimes, ko

rada velns, pasaule un miesa. Iekšēji kristiešiem būs

jākļūst skumjiem un izbiedētiem, ārēji – nabadzī­giem, nicinātiem, neveseliem, vājiem un ciešanu piemeklētiem, lai viņi šajās ciešanās kļūtu līdzīgi savai galvai – Kristum. Turklāt viņi cieš Kristus dēļ vienīgi tādēļ, ka stingri turas pie Kristus un Dieva vārda. Viņiem jābūt dievbijīgiem, klusiem, paklausī­giem, gataviem kalpot valdībai un ikvienam cilvē­kam ar visu, kas vien tiem pieder, un nedarīt pāri nevienam. Taču nevienai tautai virs zemes nenākas pieredzēt tik rūgtu naidu – kristieši tiek uzskatīti par

ļaunākiem nekā turki, pagāni un jūdi. Viņi tiek saukti

par ķeceriem, neliešiem, velniem, nolādētajiem, par briesmīgākajiem cilvēkiem uz zemes, tā ka citi,

gribēdami kalpot Dievam, viņus vajā, moka, nonāvē,

pakar, noindē, un neviens par viņiem neapžēlojas, bet dod viņiem slāpju remdināšanai mirres un žulti. Tas viss kristiešiem jāpieredz ne tādēļ, ka viņi būtu laulības pārkāpēji, slepkavas, zagļi vai blēži, bet tādēļ, ka viņi neatzīst nevienu citu Dievu kā vien

Kristu. Zini, ka tur, kur redzi un dzirdi notiekam

šādas lietas, ir Kristus baznīca.

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana. (Rom. 10:10)

Ticība satver Kristu un paliek ar Viņu, tā ietver Viņu gluži kā gredzens dārgakmeni. Un tas, kurš ar šādu paļāvību uzņēmis Kristu savā sirdī, tiks atzīts kā taisns Dieva priekšā. Tas ir ceļš un nopelns, kurā sasniedzama grēku piedošana un taisnība. “Tu tici Man,” saka Dievs, “un tava ticība satver Kristu, ko Es tev esmu dāvinājis, lai Viņš būtu tavs vidutājs un augstais priesteris, – tādēļ tu esi taisnots.” Tā kā

ticībā esi satvēris Kristu, kas piešķir tev taisnību, tad nu sāc darīt labus darbus: mīli Dievu un savu tuvāko,

piesauc Dievu, pateicies Viņam, sludini un slavē

Viņu, apliecini Dievu, dari labu savam tuvākajam un

kalpo Viņam. Tie ir patiesi labi darbi, kuri izplūst no līksmas sirds – jo mēs nepelnīti esam saņēmuši grēku piedošanu caur Kristu.

Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.

(Ef. 4:32)

Arī ticīgo vidū neizbēgami atrodas kādi trūkumi

un domstarpības; mums nav jādusmojas, ja kādreiz

zobi iekožas mēlē, kāja aizķeras vai gadās ar pieri

ieskriet sienā. Ir jādomā tā: labi, tas ir mans brālis,

mans tuvākais – mēs esam vienas miesas locekļi; kas tad ir noticis? Viņš taču ir kļūdījies un nav to darījis

tīšām, nav gribējis neko ļaunu, bet rīkojies nepareizi sava vājuma vai nezināšanas dēļ. Ir notikusi sadur­sme, tev ir sāpīgi, bet vai tādēļ tu metīsi projām savas miesas locekli? Apdzēs šo nesaticības dzirksti,

lai velns nevar nākt un ar ļaunu aprunāšanu uzpūst to

postošā liesmā, kas vairs nav apdzēšama, lai viņš nevar radīt tādu naidu un ķildas, kas vairs nepieļauj nekādu samierināšanos un nodara lielu ļaunumu

visiem ļaudīm. Jo velns ir tāds gars, kas nerimstas un

neapstājas, ja mēs viņu neatvairām.

Bet bezdievim Tas Kungs saka: “Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu? (Ps. 50:16-17)

Mums nav jāniknojas par to, ka, ļaužu vidū dzīvo­jot, kopīgi saņemot Dieva un Kristus vārdu, Svēto

Garu, mēs savā izpratnē tomēr mēdzam būt tālu cits no cita. Tādēļ vien, ka domāju atšķirīgi, nedrīkstam

nošķirties no citiem, nedz liegt tiem saukt sevi par

kristiešiem. Nošķiršanās ir nepieciešama tad, kad

kļūst redzams, kuri no tiem, kas lepojas ar vienu un

to pašu Vārdu, ir godīgi, bet kuri rīkojas ar viltu. Lai

pareizi ieraudzītu šo atšķirību, lai izšķirtu, kas ir patiess, kas nepatiess, ir jāredz, kur tiek mācīta

skaidra Evaņģēlija mācība par ticību Kristum – bez

kādiem papildinājumiem un blakus mācībām – un kur redzami šīs mācības augļi, īsti labie darbi, kas ir

saskaņā ar šo Vārdu. Tur, kur tā nav, viss notiek gluži pretēji; tur Evaņģēlijs un ticība tiek pieminēti tikai ar

vārdiem.

Es dodu Savām avīm mūžīgo dzīvību, un viņas

nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no

Manas rokas. (Jņ. 10:28)

Tādēļ ikviens kristietis, kas ticībā uzņēmis Evaņ­ģēliju, lai priecājas, ka viņš ir viena no šā Gana ‘­Kristus avīm, un neļauj arī grēkiem sevi maldināt, jo gan jau Kristus, kam kristietis pieder, visu labi darīs. Kaut arī velns viņam uzbruktu ar to vai citu netiku­mu – laulības pārkāpšanu, netiklību, zagšanu, skau­dību, naidu, dusmām vai citiem grēkiem, tomēr tie viņu vairs neiedzīs postā, jo viņam ir spēcīgs, varens

Ķēniņš, kas to aizstāvēs. Grēki tevi smagi pie­meklēs, grūti tev klāsies, tādēļ vajadzīgas lūgšanas; arī citi var lūgt par tevi, lai tev būtu droša sirds, ka

vari stāties velnam pretī. Bet zini droši: tu netapsi

atstāts; Kristus izglābs tevi, vien neatkrīti no Viņa valstības.

Kad man jāstaigā zem ciešanu spaida, Tu uzturi

manu dzīvību; Tu izstiep Savu roku pret manu

ienaidnieku dusmām, un Tava labā roka man

palīdz un palīdzēs. (Ps. 138:7)

Dievs, gribēdams Savu Dēlu darīt par ķēniņu, iesāka ar lieliem brīnuma darbiem un spēku; bet tad, kad šā ķēniņa varenībai vajadzēja atklāties visskaidrāk, Dievs lika Viņam mirt pie krusta, gluži kā kādam bezcerīgam ļaundarim. Tomēr Viņš to paveica tā, ka brīdī, kad cilvēka saprašana pārstāja

cerēt uz Dieva Dēlu, Viņš cēlās augšām un kļuva par

mūžīgo ķēniņu. Gluži kā Israēla bērniem, stāvot nāves priekšā bez padoma un palīga, Viņš piepeši pašķīra ceļu jūras vidū un ļāva to pāriet sausām kājām. Tāpat notiek ar mums, kad Viņu piesau­cam, – mēs topam izglābti no nāves. To Dievs dara tādēļ, lai atstātu kaunā mūsu prātu, kas grib nevis ticēt, bet zināt – kā, kur un kad; Dievs grib, lai dodam vietu ticībai un ļaujam strādāt Viņam. Dieva darbi nav līdzīgi cilvēku darbiem, bieži vien tie ir pretrunā ar cilvēku saprašanu; notiek tā, ka tas, kam jātop paaugstinātam, vispirms pieredz pazemojumu.

Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedo­nietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: ‘”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ i’et uz

Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina

viņiem sludināt Evaņģēliju.” (Ap. d. 16:9-10) Tā Dievs mēdz rīkoties ar Saviem ļaudīm – Viņš

neļauj tiem ilgi palikt vienā vietā, bet dzen tos šurpu un turpu – ne tikai viņu pašu dēļ, lai viņi parādītu savu ticību, bet arī, lai nestu labumu citiem

cilvēkiem. Tā Dievs ar badu dzina Ābrahāmu uz Ēģipti, lai viņš tur paveiktu ko labu un sniegtu pareizu Dieva atziņu kaut nedaudziem Ēģiptes

iedzīvotājiem, un to Ābrahāms, bez šaubām, arī paveica. Tā nu Dievs uz šīs zemes visu kārto brīnu­mainā veidā: Viņš sūta apustuļus un sludinātājus pie ļaudīm, kuri nevar ne iedomāties, ka pie viņiem kāds nāks un sludinās; tāpat arī tie, kuri tiek sūtīti, paši nemaz nezina, kurp dosies.

Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti. (1. Moz. 28:17)

Te tu redzi, ka Dievs par Savu namu nesauc krāš­ņās ēkas, kuras mēs esam uzcēluši. Dievs neprasa, lai šim namam būtu augstas velves nedz arī, lai tas būtu iesvētīts. Kas tad ir vajadzīgs, lai Dievs patiesi

mājotu Dieva namā? Nekas vairāk, kā vien – lai Dievs tur būtu klāt ar Savu vārdu; kur ir Dieva vārds,

tur arī Viņš mīt, savukārt tur, kur nav Dieva vārda, tur Dievs nevar mājot – lai arī cik lielu un krāšņu namu mēs celtu. Kur Viņa vārds top sludināts, tur Viņš arī atrodams; bet, kur nav šī pasludinājuma, tur nav Dieva nama – kaut arī baznīcas būtu sabūvētas

cita pie citas. Baznīcai tikai tad ir nozīme, ja tajā

skaidri tiek sludināts Dieva vārds.

Tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! (Rom. 11:20)

Dažs labs izcils svētais var, gluži nemanot, kļūt ticībā vājāks nekā es. Tāpat arī man Dievs šai pašā brīdī var dāvāt lielu, stipru ticību, bet, iekams vēl pagūšu apdomāties, Viņš var ļaut man atkal atkrist un dot ticību kādam citam lielam grēciniekam.

Kādēļ tad Dievs tā rīkojas, kādēļ Viņš neļauj Saviem svētajiem pastāvīgi palikt stipriem ticībā? Tādēļ – lai

viņi nekļūtu lepni un nedomātu, ka ticība viņiem radusies pašiem no sevis, lai svētie nesāktu uzskatīt sevi par dieviem. Tieši tādēļ Dievs mēdz visu tā

mainīt un sajaukt, lai cilvēki zinātu, ka Viņš ir Dievs, apzinātos, kas ir viņi paši, un paliktu paze’mībā. Viņš

prasa pazemību ne tikai no mums, bet arī no visizci­lākajiem svētajiem – pat no Savas mātes. Ikvienam

cilvēkam jānāk Dieva priekšā visdziļākajā pazemībā un jāsaka: es neesmu nekas un nespēju itin neko.

Kristus mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un darījis mūs par ķēniņiem, par pra­viešiem Dievam, Savam Tēvam. (Jņ. atkl. 1:5-6)

Ticīgie ir īsti ķēniņi – ne tā, ka viņi valkātu zelta kroņus, turētu zelta scepterus, tērptos zīdā, samtā, purpura un zelta drānās, bet, kas ir vēl daudz vairāk, viņi kļuvuši par kungiem, kas valda pār nāvi un velnu, elli un visām nelaimēm. Viņiem kauns ir -gods, elle – Debesu valstība, nāve – dzīvība, velns -salmu putnubiedēklis, grēks – taisnība, nelaime -laime, nabadzība viņiem ir bagātība utt. Jo viņi ir vi­su lietu kungi; viņi ne no viena nav atkarīgi, jo ir pie­derīgi Dievam un Dievs ir viņu draugs, jā, viņu mīļais Tēvs, pie kura tie atrod bagātību, lielus dārgu­mus un visu labumu pārpilnību; tādēļ ticīgajiem nevar kaitēt ne grēks, ne nāve, nedz arī velns, bads, slāpes, aukstums, karstums, zobens vai kāda cita nelaime. Jā, ticībā viņi uzvar visas lietas un it visā var atrast gluži pretējo: nabadzībā – bagātību, grēkā – taisnību, kaunā – lielu godu, badā un slāpēs – visu labumu pārpilnību.

Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu

vairs es, bet manī mītošais grēks. (Rom. 7:20)

Ja nebūtu šā mūsos mītošā grēka, tad nebūtu arī visu to grēku, ko mēs darām. Šis ir grēks, kas netiek izdarīts – kā visi pārējie -, bet kas dzīvo, ir un paliek, darīdams visus pārējos grēkus, ne tikai dažreiz vai

kādu laiku, bet – kamēr vien cilvēks dzīvo, viņā ir grēks. Tas neizpaužas, kamēr ārēji tiek atvairīts un

apslāpēts, taču iekšēji saglabājas kā ļaunuma sakne, celms un avots; šis avots ir jāaizber, jāizrauj koka

sakne, citādi, tiklīdz tu kādā vietā būsi to apslāpējis, tas izlauzīsies desmit citās vietās. Šī sērga ir

jādziedē, ķeroties klāt tās cēlonim. Citādi tu mūžīgi

varēsi pūlēties ar ziedēm un plāksteriem, tā tomēr nebūs izdziedināma gluži kā strutojošs augonis – un kļūs aizvien ļaunāk. Šis grēks nav iznīdējams arī ar

likumiem un ‘sodiem, kaut arī būtu ne viena vien elle,

bet vesels tūkstotis; to spēj izmēzt vienīgi Dieva žēlastība, kas cilvēka dabu dara jaunu un šķīstu.

Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzva­ras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas smaržu visās malās. (2. Kor. 2:14)

Bieži vien viss izskatās tā, ka ticīgajiem nekas neizdodas, un tūliņ būs jāzaudē pēdējās cerības. Taču ticība arvien uzvar, tā pārvar visas kļūdas un draudo­šās briesmas, ar ko nākas sastapties svētajiem. Ticība

dara redzīgos aklus un dzirdīgos kurlus, savukārt aklos – redzīgus un kurlos – dzirdīgus; īsi sakot: ticība negrēko un neko nepazaudē. Ja arī ticīgs

cilvēks savas muļķības vai neuzmanības dēļ kļūdās

vai paklūp, tomēr Dievs to mēdz pamanīt jau iepriekš – Viņš vērš visu par labu, apklāj šīs kļūdas un kārto lietas tā, ka viss tomēr beidzas labi un laimīgi. Tik spēcīga ir ticība un lūgšana. Jā, ticība

patiesi ir visspēcīga, dzīva, darbīga lieta, uz to varam droši paļauties. Ir jāturas tikai pie Dieva vārda, lai kā

mums klātos.

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja. (1. Moz. 1:27)

Atkārtodams šos vārdus, Mozus droši vien grib

parādīt, ka Dievam bijis liels prieks par šo vis­augstāko darbu un, to paveikdams, Viņš ir triumfējis. Ne par vienu citu radītu būtni Dievs ‘ nav priecājies

tā – kā par cilvēku, ko Viņš radījis pēc Sava tēla un

līdzības. Un nav šaubu, jo patiesi tā arī ir, ka tāpat,

kā Dievam tolaik bija liels prieks par šo cilvēka radīšanas darbu un padomu, Viņš arī šodien ar lielu prieku un mīlestību savu darbu turpina caur Savu

Dēlu, mūsu Pestītāju Kristu, atgriezdams tam zaudē­to pilnību. Ir labi un derīgi pārdomāt šīs lietas, proti, ka Dievam attiecībā uz mums ir vislabākie nodomi, un Viņš priecājas par šo Savu domu un padomu, proti – visus, kuri tic Kristum, mirušo augšām­celšanās dienā vest atpakaļ mūžīgā, garīgā dzīvē.

Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci. (Ps. 32:8)

Tu lūdz, lai Es tevi atpestītu; neraizējies, necenties pamācīt ne Mani, ne pats sevi – Es pats tevi mācīšu;

Es vadīšu tevi pa īsto ceļu, kuru varēsi staigāt pēc Mana prāta. Tev šķiet, ka tad, ja viss nenotiks tā, kā tu domā, tev draud bojāeja; tava domāšana kaitē tev un traucē Man – ir jānotiek nevis pēc tava, bet pēc Mana prāta, kas pārsniedz tavu saprašanu. Paliec nesaprašanā, tad Es tev došu savu izpratni. Neizpratne ir īstā izpratne. Nezināt, kurp doties,

nozīmē – zināt īsto ceļu. Tas ir krusta ceļš, ko tu pats

nevari atrast – pa to Es vadīšu tevi, gluži kā aklo. Tādēļ Es, tikai Es pats, nevis tu, nedz arī kāds cilvēks vai cita radīta būtne, tevi vadīšu un mācīšu,

ar Savu Garu un Vārdu rādīdams ceļu, pa kuru tev

jāiet. Nepieķeries darbiem, ko pats esi izraudzījies, nedz ciešanām, kuras esi sev izdomājis, bet piesauc

Mani un esi māceklis – seko tam, ko Es tev mācu, un

rīkojies pretēji savām domām un vēlmēm. Ir īstais laiks – tavs Meistars ir pie tevis; tad nu neesi zirgs

vai kāds cits nesaprātīgs dzīvnieks!

Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā ir cēlies redza­mais. (Ebr. 11:3)

Tas ir Dieva dabā, ka Viņš visu rada no nekā. Tādēļ no tāda, kas vēl nav pārtapis par pilnīgi neko,

Dievs arī nevar kaut ko radīt. Turpretī cilvēki izveido kaut ko no kaut kā; bet tas ir gluži nevajadzīgs darbs.

Tādēļ Dievs neuzņem nevienu citu, kā vien atstāto, nedziedina nevienu citu, kā vien slimo, nedara redzīgu nevienu citu, kā vien aklo, nevienu dzīvu, kā vien mirušo, nevienu dievbijīgu, kā vien grēcinieku,

nevienu nedara gudru, kā vien – negudro. īsi sakot:

Viņš apžēlojas vienīgi par nožēlojamajiem un nedod Savu žēlastību nevienam citam, kā vien tiem, kuri ir

nežēlastībā! Tādēļ neviens no augstprātīgajiem,

svētajiem, gudrajiem vai taisnajiem nevar kļūt par materiālu, kas būtu derīgs Dievam, un pieredzēt Dieva darbu sevī. Tāds cilvēks arvien paliek savos darbos un izveido pats no sevis neīstu, mākslotu, izdomātu svēto, tas ir – liekuli.

Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es pa­ļaujos uz Viņa vārdu. (Ps. 130:5)

Ir tādi ļaudis, kuri grib norādīt Dievam ceļu un mērķi, noteikt Viņam laikus un robežas, paši izteikt priekšlikumus, kā Dievam vajadzētu viņiem

palīdzēt. Un ja nu tā nenotiek, tad viņi krīt izmisumā

vai meklē palīdzību citur. Viņi negaida uz To Kun­gu, – jo viņiem liekas, ka Dievam vajadzētu gaidīt uz viņiem, būt gatavam palīdzēt tieši tā, kā viņi to iztēlojušies. Turpretī tie, kuri gaida uz To Kungu, lūdz pēc Viņa žēlastības, atstādami Dieva ziņā to,

kad, kur un’kādā veidā Viņš tiem palīdzēs. ‘šādi

ļaudis neapšauba Dieva palīdzību, nesauc to kādā pašizdomātā vārdā, bet ļauj Dievam to saukt vārdā un arī vilcināties, cik ilgi vien Viņam labpatiks. Bet, kas Dieva palīdzībai dod savu vārdu, tas to nesaņems; jo tāds nepieņem Dieva prātu un padomu un nespēj paciest Viņa vilcināšanos.

Dievs izved gūstītos brīvībā, bet atkritēji paliek tuksnesī. (Ps. 68:7)

Kad cilvēks ar visiem saviem spēkiem, darbiem un dzīvi cieš zaudējumu un jau iet bojā, tā ka viņš vairs nav nekas vairāk, kā tikai nožēlojams, nolā­dēts, pamests grēcinieks, tad viņš saņem Dieva spē­ku un palīdzību – kā lasām ījaba grāmatas 11. noda­ļā. Kad tu jau domāsi, ka tumsība tevi ir aprijusi, tad piepeši atspīdēsi gluži kā rīta zvaigzne. Jo tas, kas nesajūt grēku, arī nemeklē žēlastību, nedz arī Evaņ­ģēliju un ticību. Tādēļ bauslība ir sirdsapziņas audzi­nātāja un uzraudze, tās ķēde, virve un cietums. Dievs neatraisa mūs no šīm saitēm tai brīdī, kad mēs to gribam, bet ļauj, lai tā mūs dara pazemīgus un liek mums ciest, līdz esam izslāpuši pēc Dieva žēlastības.

Tad Viņš nāk un dod mums Savu vārdu, lai mēs pie

tā turētos un ļautu sevi izvest cauri visām mokām,

līdz mūsu biklās, izbiedētās sirdsapziņas kļūst drošas

un mierīgas.

Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem. (Ps. 118:9)

Es labprāt gribu paklausīt ķēniņam vai lielkun­gam, kalpot viņam, censties viņa labā darīt visu, kas ir manos spēkos, palīdzēt un dot padomu, ar savu miesu un mantu būt viņa rīcībā, taču nedomāju paļauties uz viņu un gaidīt, ka viņš mani atpestīs vai

darīs bagātu un ievedīs godībā. Jau rīt ķēniņa prāts var mainīties, un viņš sāks mani vajāt.’ Ja es kāda

cilvēka, arī kunga dēļ būšu grēkojis pret Dievu un citiem cilvēkiem – ko tad es darīšu, ja Dievs un

cilvēki uz mani sadusmosies? Es labprātāk zaudēju

ķēniņa labvēlību, lai tikai saglabātu Dieva labvēlību; gan tad atradīsies arī cilvēki, kas būs man labvēlīgi. Ja arī tādi neatradīsies, tad es iztikšu bez cilvēku

labvēlības. Man pietiek ar Dieva labvēlību. Bet, ja to

pazaudēšu, tad man galu galā zudīs arī cilvēku lab­vēlība, turklāt es kritīšu velna nagos līdz ar savu ķēniņu.

Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs,

mans patvērums, es gan netikšu satricināts.

(Ps. 62:7)

Dāvids saka: mana palīdzība jeb pestīšana nāk no

Tā Kunga. Kādēļ? Tādēļ – ka ikvienu cilvēku, lai cik

liels, varens, bagāts un spēcīgs viņš būtu, es neesmu izraudzījis par savu lepnumu, savu akmenskalnu, mierinājumu un patvērumu, nedz licis savu cerību uz viņu; te cilvēka vietā es esmu izraudzījies Dievu, no Viņa vien man nāks visa laime, svētība un pestīšana.

Ja ‘es tam ticu, tad esmu drošs, kaut arī turku un tatāru ķeizari un dažādi bargi valdnieki deviņus

gadus pēc kārtas cits pēc cita kā lietus un sniegs kristu no debesīm un pats velns līdz ar viņiem.

Neklājas bērniem maizi atņemt un to mest suņiem priekšā. Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungsl’ Bet

tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu

kunga galda.” (Mt. 15:26-27)

Mēs visi izpelnāmies Dieva nežēlastību tādēļ, ka

negribam piekrist Dieva spriedumam un panest to, ka Viņš mūs uzlūko kā grēciniekus. Ja nolādētie to spētu, tad viņi tajā pašā acumirklī tiktu pestīti. Mēs gan ar muti apliecinām, ka esam grēcinieki, bet, kad Dievs to apliecina mūsu sirdīs, tad mēs nepiekrītam

un gribam būt dievbijīgi – vai tikt uzskatīti par diev­bijīgiem – un izvairīties no mums nepatīkamā sprie­duma. Taču Dieva vārdam ir taisnība – tu esi grēci­nieks; tādēļ arī vari izmantot visas grēcinieku

tiesības, ko Dievs viņiem devis, proti – saņemt grēku piedošanu. Tā tu varēsi ne tikai apēst maizes druskas

zem galda, kā to dara sunīši, bet, būdams bērns, ie­mantosi sev pašu Dievu par Dievu – tieši tā, kā esi vēlējies.

Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvē­rums. (Ps. 62:9)

Ja jums kā trūkst, tad sekojiet šim labklājības pa­domam – izkratiet Dieva priekšā savas sirdis, neko

neslēpjot; atklājiet Viņam visu, kas jums uz sirds, kā

darāt tad, kad atverat pilnīgi savu sirdi labam draugam! Viņš jūs labprāt uzklausa, labprāt grib

palīdzēt un dot padomu. Nebīstieties atklāt Dievam

savas vajadzības, nedomājiet, ka tās var būt pārāk lielas. Droši izkratiet visu, kas apslēpts jūsu sirdīs, visu – kaut arī jums būtu vesels maiss dažādu

trūkumu. Viņš ir daudz lielāks un varenāks. Viņš spēj

un grib darīt lietas, kas ir daudz lielākas nekā mūsu

nepilnības. Tikai nesāciet Viņa priekšā neko svērt un dalīt – Dievs taču nav cilvēks, kam varētu nepatikt, ka mēģina pārāk daudz no Viņa izlūgties. Jo vairāk tu lūdz, jo labprātāk Dievs tevi uzklausa. Izber un

izlej Viņa priekšā visu – un nevis pa pilienam. Viņš arī neskaitīs pilienus, bet izlies pār tevi Savu žēlastību līdzīgi ūdens straumēm.

Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli. (Ps. 62:10)

Te tu jautā: kā tad cilvēki nav nekas? Viņi taču ir

Dieva radītas būtnes, daļa no visas Viņa ‘radības! Atbilde: Dāvids runā nevis par pašu radību, bet par tās izmantošanu. Tas ir: cilvēks kā radīta būtne gan ir labs, taču šī būtne netiek izmantota pareizi. Kā tā? Mēs

gribam paļauties uz cilvēkiem un uzticēties viņiem, taču tam cilvēki nav piemēroti – tie nav gluži nekas.

Kādēļ? Tādēļ, ka tie ir nepastāvīgi gan savās sirdīs, gan visā savā dzīvē. Arī ūdens un smiltis ir labas lietas, bet

kurš gan celtu savu namu uz ūdens vai smiltīm? Kā pamats namam ūdens un smiltis nav gluži nekas. Bet, kad es dzeru un mazgājos, tad atzīstu, ka ūdens ir derīga, brīnišķīga lieta, jo tieši šādai vajadzībai ūdens ir radīts, un tāds ir ūdens īstais lietojums. Bet ko nozīmē tas, ka cilvēki nav gluži nekas – un pat vēl mazāk? Kas gan var būt vēl mazāk kā gluži nekas? Atbilde: kas nav nekas, tas nevienu nevar pievilt. Bet, kurš paļaujas uz to, kas nav nekas, cieš divkāršu

zaudējumu – viņš neatrod neko, turklāt vēl zaudē visu,

ko veltījis šiem meklējumiem. Jo, kam nekā nav, tam vienkārši nav nekā, un viņš arī neko nezaudē. Bet, kas paļaujas uz cilvēkiem, tas ne tikai neko neatrod un nesaņem, bet arī zaudē to, ko viņiem uzticējis, tā ka visas viņa cerības un viss, ko viņš tiem veltījis, ir pazaudēts, jo viņš ir cerējis uz to, kas nav nekas.

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. (Ps. 127:1)

Tad nu ļauj šim Kungam namu uzcelt un uzturēt, neiejaucies Viņa darbā; Viņam piederas par to gādāt,

ne tev. Ļauj rūpēties tam, kurš ir nama saimnieks un

uztur šo namu. Namam gan vajadzīgas daudzas lie­tas, taču Dievs ir lielāks nekā nams. Viņš piepilda debesis un zemi – un varēs gan piepildīt arī namu, īpaši tādēļ, ka Viņš par to rūpējas un gādā, lai viss labi izdotos. Kāds tad nu brīnums, ka namam tik daudz kas ir vajadzīgs, kur Dievs nav nama saim­nieks? Ja neredzi to, kurš namu piepilda – patiesi,

visi kakti tev šķitīs tukši. Bet, ja tu uzlūko Viņu, tad

nepamanīsi, vai kāds kakts palicis tukšs. Tev šķitīs,

ka nams piepildīts, tā ir tavas redzes vaina – gluži kā

aklajam, ka tas neredz saules gaismu. Bet tam, kas

spēj pareizi redzēt, Dievs pavērš šos vārdus otrādi un

saka nevis: namam vajag daudz, bet: no nama nāk daudzas lietas.

Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut es par tiem lūdzu Dievu. (Ps. 109:4)

Es mācu gudrību, tādēļ viņiem vajadzētu man sekot un palikt pie manis. Taču viņi cīnās pret mani, ar naida pilniem vārdiem mani noniecinādami un darīdami nīstamu visu ļaužu vidū. Ko tad nu lai daru? Ja viņi nespēj paciest labvēlību, es atstāšu vi­ņus Dieva ziņā un pievērsīšos lūgšanai. Ak, cik diev­bijīgs bērns ir pasaule! Ļaunu tā negrib pieredzēt, bet arī labu negrib pieņemt. Saki savu padomu – ko tad

pasaule grib? Tā skrien tieši elles ugunī un velna rīklē, un arī panāks to, pēc kā dzenas. Ja arī tai nebūtu nekādu citu nelaimju – vai tev nešķiet, ka pietiktu jau ar to vien, cik nocietināta, aplama un apstulbota ir tās sirds? Tā nespēj ne redzēt, ne dzirdēt!

Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.

‘    (Cah. 2:12)

Tas ir dārgs apsolījums un brīnišķīgs mierinājums visiem kristiešiem, spēcīgs atbalsts cīņā pret viņu vajātājiem. Kristieši zina, ka Dievs ņem pie sirds viņu ciešanas – tik ļoti, it kā mūsu vajātāji aizskartu Viņa acis; Viņš nespēj panest šīs pārestības tieši tāpat, kā cilvēks nespēj paciest, ka tiek aizskartas viņa acis. Tā velns, uzbrukdams kristietim, panāk tikai to, ka pats iekož sev mēlē un apdedzina

pirkstus. Jo, ja cieš kaut vai pats necilākais kristietī­bas loceklis, to tūliņ sajūt visa miesa – tā kļūst nemierīga, sāk kliegt un žēloties. To dzird un sajūt

mūsu Galva – Kristus, kaut arī dažkārt Viņš mazliet nogaida ar Savu atbildi, tomēr, kad Viņa miesai

klājas grūti, Viņš ar tās pāridarītāju nejoko.

Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu. (1. Pēt. 4:1)

Kristus ir ne vien izglābis mūs ar Savām ciešanām

no velna, nāves un grēka, bet arī rādījis piemēru, lai

mēs tam sekotu visās mūsu ciešanās. Un, lai gan ar savām ciešanām un krustu nevaram tapt pestīti, nedz

arī ko nopelnīt, tomēr mums jācieš, kā Kristus ir

cietis – lai mēs kļūtu Viņam līdzīgi. Ja gribu būt kristietis, arī man jāvalkā Kristus galma drēbes; bet

Viņš Saviem ļaudīm nedod citas drānas – mums visiem jāpanes ciešanas. Ja negribi ciest, tev jāzina, ka nevarēsi piederēt Kristus nama saimei. Tā nu tev ir izvēle: vai nu tev nāksies ciest, vai arī – noliegt Kristu.

Kalpi, paklausiet saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pil­diet Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvē­seles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikda­mi, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara

Tam Kungam un ne cilvēkiem. (Ef. 6:5-7)

Kalps, darīdams savu darbu, vienmēr domā tā:

mans kungs maksā man algu, tādēļ es viņam kalpo­ju; citādi es uz viņu pat neskatītos. Tāda kalpa sirds un nodomi nav šķīsti, jo viņš kalpo tikai sava maizes kumosa dēļ, un, kad tas ir beidzies, tad beidzas arī

viņa darbs. Bet, ja cilvēks ir dievbijīgs kristietis, viņš

domā tā: es gribu kalpot ne tādēļ, ka mans kungs

man ko dod vai nedod, ir dievbijīgs’ vai ļauns utt., bet

gan tādēļ, ka Dieva vārds mani uzrunā un saka: jūs, kalpi, paklausiet saviem kungiem kā pašam Kris­tum! Un kalpa sirds pati no sevis kļūst labprātīga, jo

viņš ir satvēris un tur dārgu Dieva vārdu, sacīdams: jā, es gribu kalpot savam kungam un saņemt savu

algu. Taču man ir augstāks mērķis – es to daru tādēļ,

lai kalpotu savam mīļajam Dievam un Kungam Kristum, kas man to ir pavēlējis; es zinu, ka mana kalpošana ir Viņam tīkama. Te redzi, kā darbs tiek darīts un nāk no šķīstas sirds.

Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām.. (1. Pēt. 3:12)

Šo pantu ieraksti savā sirdī ar drošu ticību un

redzi, ka tas tev nesīs mieru un visu labo. Ja tu spēj ticēt, ka Dievs debesu augstumos nav aizmidzis,

nedz aizmirsis tevi vai pavērsis skatienu uz citu pusi,

bet gan modrām acīm raugās uz taisnajiem, kad tie

cieš netaisnību un pārestības, – kādēļ tad žēlojies un

kļūsti nepacietīgs, sastapdamies ar ciešanām vai zaudējumiem? Viņš taču raugās uz tevi ar žēlastības pilnu skatienu un, būdams pats taisnais Dievs, noteikti domā tev palīdzēt! Par šādu ticību es būtu ar mieru atdot visas pasaules bagātības. Jo tas, kā mums pietrūkst, ir ne jau Viņa skatiens, bet mūsu ticība. Turklāt Viņa ausis arvien uzklausa taisna cilvēka lūgšanu. Viņš ar prieku un labpatiku uzlūko tevi ar žēlastības pilnām, smaidošām acīm un modrām ausīm uzklausa tavas žēlabas, nopūtas un lūgšanas, proti – tiklīdz tu atdari savu muti, Viņš tev jau ir atbildējis.

Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva man­tinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti. (Rom. 8:17)

Ja gribi būt Kunga Kristus līdzmantinieks, bet negribi Viņam līdzi ciest, ja gribi būt Viņa brālis, tomēr negribi Viņam līdzināties, – Viņš pastarā dienā noteikti nesauks tevi par Savu brāli, bet gan jautās:

kur ir tavs ērkšķu vainags, tavs krusts, naglu rētas un pātagu cirstās brūces? Vai arī tu esi bijis kā dadzis

acī visai šai pasaulei – tāpat kā Viņš un visi Viņa ļaudis kopš pasaules sākuma? Ja nevarēsi apliecināt,

ka tā tas ir, tad Kristus nevarēs uzskatīt tevi par Savu

brāli. Tātad mums pienākas ciest, mums visiem jā­kļūst līdzīgiem Dieva Dēlam, jo citādi netiksim paaugstināti Debesu godībā. Jā, kas grib būt Kristus brālis un līdzmantinieks, tam jāspēj arī pašam kļūt par asinsliecinieku un ciest Viņam līdzi.

Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām. (Rom. 3:31)

Redzi, tāda ir Evaņģēlija mācība un tā spēks; tas ir

dārgums, kas nes mums pestīšanu, kas ļauj arī mums sākt piepildīt bauslību. Jo, kur tiek atzīta un ticībā uzņemta Kristus neizmērojamā mīlestība un žēlas­tība, tur arī cilvēka sirdī mostas mīlestība – gan pret

Dievu, gan tuvāko. Caur šādu atziņu un mierinājumu Svētais Gars modina sirdi, lai tā paklausītu Dievam,

lai, Viņam pateikdamās un Viņu slavēdama, tā lab­prāt darītu to, ko Dievs prasa, sargātos no grēka un nepaklausības, būtu gatava kalpot un palīdzēt

ikvienam. Kad sirds sajūt savu vājumu, tad tā, Dievu

piesaukdama, cīnās pret miesu un velnu; ar savu ticību tā vienmēr turas pie Kristus; nespēdama pati pildīt bauslību, tā tomēr atrod mierinājumu, zināda­ma, ka Kristus to ir piepildījis, dāvādams cilvēkam Savu spēku un pilnību, vienmēr būdams un palik­dams mūsu taisnība, pestīšana un svētums.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūt­sirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mt. 11:28)

Visuvarenais Dievs negrib grēcinieka nāvi, bet grib, lai viņš atgriežas un dzīvo (Ec. 1:23). Tāds ir

Viņa prāts, nodoms un arī pavēle jau no mūžības -Dievs ir nolēmis atpestīt visus cilvēkus, dāvāt viņiem mūžīgu dzīvību un mūžīgu prieku. Viņa žēlastība plešas un sniedzas no austrumiem līdz rietumiem, no dienvidiem līdz ziemeļiem un apklāj visus, kuri atgriežas un patiesi nožēlo grēkus, tiecas pēc Dieva palīdzības un rod patvērumu Viņa žēlas­tībā. Tam nepieciešama īsta ticība, patiesa ticība, kas

aizdzen visas šaubas un izmisumu; šāda ticība ir mūsu taisnība, kā rakstīts Vēstulē romiešiem: “Šī

Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības, jo visi ir grēkojuši,

un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom. 3:22) Ievērojiet šo vārdu – visiem. Vai gan jūs nepiederat

pie tiem, kuriem jācīnās ar savu grēku? Un, kad jūsu

sirdis jūs pārliecina, ka tā ir, tad neklīstiet ilgi apkārt,

meklēdami citus ceļus! Jums taču ir labs, taisns, pareizs ceļš, kuru pats Dievs Tēvs norāda ar Savu pirkstu; Viņš skaidri atklāj, kāds ir Viņa nodoms

attiecībā uz jums, skaļā balsī saukdams: “Šis ir Mans

mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts. Viņu klausiet!”

(Mt. 3:17) Viņu klausiet! Uzklausiet Viņa vārdu un 144 padomu! Ja arī jūs būtu pavisam nocietinājušies,

gluži kurli un nespētu pacelt acis uz debesīm, kā tas mēdz notikt ar bezcerībā iekritušu, nocietinājušos cilvēku, ka arī jūsu ausis būtu zaudējušas spēju

dzirdēt, tā ka jūs nesaklausītu Dieva Tēva saucienu,

kas atskan no debesīm, tad jums tomēr jāredz Dēls, kas stāv uz ceļa, pa kuru jāiet ikvienam cilvēkam.

Jums taču jāsadzird Viņa balss, kas atbalso Tēva saucienu, padarīdama to ‘vēl varenāku, līdzīgu bazū­nes skaņām. Nāciet šurp, pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Nāciet! Nāciet! Nāciet!

Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mt. 5:28)

Ja mums nebūtu pavēlēts darīt nekādus citus darbus, kā vien ievērot šķīstību, arī tad mums visiem darba būtu diezgan – tik bīstams un nikns netikums ir nešķīstība; jo tā plosās visos mūsu locekļos – sirdī ar domām, acīs ar

skatienu, ausīs ar klausīšanos, mutē ar vārdiem, rokās,

kājās un visā miesā ar darbiem. Visi svētie par to ir žēlo­jušies un raudājuši. Bet šķīstības darbs, ja tas tiek ievē­rots, mudina uz daudziem citiem labiem darbiem: uz gavēšanu un mērenību ēšanā un dzeršanā, lai pretotos rijībai un žūpošanai, uz agru celšanos – pret slinkošanu,

uz darbiem un pūlēm – pret laiskumu un bezdarbību. Jo

negausīga rīšana, žūpošana, slinkošana, slaistīšanās ir

nešķīstības ieroči, ar kuriem tā ātri var uzvarēt šķīstību. Savukārt nomodu, gavēšanu, darbu apustulis Pāvils sauc par dievišķiem ieročiem, ar kuriem nešķīstība tiek uzva­rēta (Rom. 13:13-14). Bet pats stiprākais mūsu aizsar­dzības ierocis ir lūgšana un Dieva vārds; tādēļ – lai ik reizi, kad mostas iekāre, cilvēks tveras pie lūgšanas,

sauc pēc Dieva žēlastības un palīdzības, lasa un pārdomā Evaņģēliju, tajā uzlūkodams Kristus ciešanas. Tā psalms saka: “Svētīgs tas, kas sagrābs Bābeles meitas mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm.” (Ps. 137:9) Tas ir, lai sirds ar savām ļaunajām domām, kuras vēl ir pavisam

jaunas un tikko modušās, steidz pie Kunga Kristus, kas ir klints, pret kuru visas siržu ļaunās domas tiek sa­triektas un iznīcinātas. 146

Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva

ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga. (Mt. 13:33)

Kopš Evaņģēlijs gluži kā jauns raugs ir iejaukts cilvēku dzimumā, tas nezudīs līdz pat pasaules ga­lam, sasniegdams visus tos, kuriem lemts tapt pestī­tiem, un nākdams pie visiem, kuri ir Evaņģēlija cie­nīgi, un stāsies pretī visiem elles vārtiem. ‘ Un kā nav

iespējams, ka raugs, reiz mīklā iejaukts, būtu no

mīklas atkal nošķirams – jo tas ir pārvērtis pašu

mīklu, mīklas dabu – tāpat nav iespējams atraut kristiešus no Kristus. Jo Kristus viņos iekļāvies gluži kā raugs, Viņš kļuvis viena miesa ar Saviem kristie­šiem – viena mīkla, viena maize… Tādēļ veltīgi

velns vajā Baznīcu, pūlēdamies padzīt to no pasau­les, viņš gribētu šķirt Kristu no ticīgajiem, raugu no mīklas. Kā cilvēks nespēj nošķirt iejaukto raugu no mīklas, tā arī velns nespēj šķirt Kristu no Viņa Baz­nīcas. Mīkla ir saraudzēta, un arī velns neatdalīs raugu no mīklas – vienalga, vai viņš to vārītu, ceptu vai dedzinātu, jo raugs – Kristus – tajā ir un paliek. Viņš paliks Savā Baznīcā līdz pat pastarai dienai, lai visa mīkla tiktu saraudzēta un itin nekas no tās nepaliktu nesaraudzēts.

Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. (Ps. 119:105)

Ja Dieva vārds patiesi ir nemaldīgs, tad, neapšau­bāmi, viss, kas ir ārpus Dieva vārda, ikviena cilvēku mācība un gudrība, lai cik skaista un krāšņa tā būtu,

tomēr ir viena vienīga tumsība. Arī prāts ir gaisma,

turklāt skaista gaisma, taču tā nespēj parādīt, nedz atrast ceļu, kas ved ārā no grēkiem un nāves, uz taisnību, bet paliek tumsībā. Vaska sveces nespēj ap­gaismot debesis un zemi, bet dara gaišus tikai mūsu namu tumšos kaktus, turpretī saule apgaismo debe­sis, zemi un visu, kas ir uz tās, – tāpat arī Dieva vārds ir īstā saule, kas dod mums mūžīgu dienu, lai

varam dzīvot un būt līksmi. Ir labi tam, kas ar prieku

un labu prātu uzlūko šo gaismu, – jo tā arī spīd

mums labprāt. Bet kurmjiem un sikspārņiem – tas ir,

pasaulei – Dieva vārda gaisma nav pa prātam.

Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! (Jņ. 5:39)

Tas ir – tā kā mēs atzīstam, ka Svētie Raksti ir

paša Dieva svētīgais Vārds, kas spēj mūs darīt svētus mūžībā, mums Raksti jālasa un jāstudē tā, lai atrastu

tajos apliecināto Kristu. Kas nestudē Rakstus tādā veidā, kā Kristus mums šeit pavēl, tas par mūžīgo dzīvību neko nevar zināt; jo tāds cilvēks dzīvo bez Dieva vārda, bez kura prāts nespēj nedz pareizi

domāt, nedz runāt par mūžīgo dzīvību. Un, kas studē

Rakstus, neatrazdams tajos Kristu, tas nevar iemantot mūžīgo dzīvību, kaut arī daudz par to runā vai cer uz to. Kristus saka: ir jāpētī Raksti, jāmeklē

tajos, nevis jātiesā, tas ir, mums jākļūst par Rakstu mācekļiem, nevis meistariem, un jāatrod Rakstos

Kristus liecība, nevis jācenšas tajos ienest savas ie­domas. Un, kamēr cilvēks nespēj Rakstos atrast Kristu, viņš nav tos pareizi pētījis un studējis.

No ticības taisnais dzīvos. (Rom. 1:17)

Pravietis ir vienisprātis ar Mozu, kas saka: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas

iziet no Tā Kunga mutes (5. Moz. 8:3). Jo ticība nav tikai vēsturisku notikumu zināšana, bet droša paļāvī­ba uz Dieva žēlastību, ko Viņš Kristus dēļ mums ir apsolījis Savā vārdā; šis Vārds ir Dieva spēks, kas atpestī visus, kuri tam tic. Ticībā uzņemts un sa­tverts, Dieva vārds rada jaunu cilvēku, darbodamies

kā mūsu miesā, tā dvēselē. Notiek tā, kā to izteic

Sv. Pāvila vārdi: “Ar sirds ticību panākama

taisnība.” (Rom. 10:10) Tāpēc: “Tas visu spēj, kas

tic.” (Mk. 9:23) Jo Vārds, pie kura viņš ar savu ticību turas, ir visspēcīgs.

Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās.

(Rom. 5:3)

Ja velns būtu tik gudrs, lai ciestu klusu un ļautu

netraucēti sludināt Evaņģēliju, tad tas viņam kaitētu daudz mazāk. Jo, ja Evaņģēlijs nesastaptu’ pretestību,

tam nebūtu izdevības un iemesla parādīt visu savu spēku un varenību. Tā nu pats labākais, ko Evaņģē­lijs šeit var sastapt un atrast, ir pasaules pretestība, jā, tieši tas, ka pasaule cīnās pret Evaņģēliju ar visu savu spēku un gudrību. Jo vairāk man uzbrūk mana sirdsapziņa, grēki un velns, jo stiprāka kļūst mana taisnība. Jo grēki, kuri mani nomāc, rada man sirdssāpes, kas mudina arvien stingrāk turēties pie lūgšanas un piesaukt Dievu – tā mana ticība top arvien stiprāka un stiprāka. Ja nu mums ir šāds glābiņš un patvērums, kuru ikviens kārdinājums un uzbrukums dara vēl stiprāku, tad arī mums nav jābīstas, bet jābūt labprātīgiem un jāteic sevi laimīgus savās ciešanās.

Godini savu tēvu un savu māti. (2. Moz. 20:12)

Ir jāmāca jauniem ļaudīm, lai tie uzlūko savus vecākus kā Dieva vietniekus un domā par to, ka pat

tad, ja viņu vecāki ir neievērojami, nabadzīgi un vāji, tie tomēr ir Dieva dotie vecāki – tēvs un māte. Sis

gods vecākiem nevar tikt atņemts dzīves veida vai trūkumu dēļ. Tā nu vispirms ir jāmācās, ko īsti no­zīmē – godāt vecākus, proti – vērtēt viņus augstāk par visām lietām, kā lielāko dārgumu uz šīs zemes.

Un tālāk – pret vecākiem jāizturas krietni un godde­vīgi, arī ar vārdiem: viņus nedrīkst aizskart un zākāt,

nedz spītēt viņiem, bet jāklusē un jāatzīst viņu tais­nība, pat tad, ja tie atļaujas pārāk daudz. Treškārt, vecāki ir jāgodā, gādīgi izturoties pret viņiem, rūpē­joties par viņiem, tas ir – jākalpo un jāpalīdz viņiem, ja viņi ir veci, slimi, vāji vai nabadzīgi. Turklāt tas ir jādara ne vien labprāt, bet ar vislielāko pazemību un goddevību – kā darbs, kas veltīts pašam Dievam. Jo tas, kurš zina, kā viņam savā sirdī ir jāizturas pret saviem vecākiem, nekad neļaus tiem ciest trūkumu un badu, bet vienmēr rūpēsies par viņiem pat vairāk nekā par sevi pašu, darīdams viņu labā visu, ko vien spēj.

Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā. (Mt. 9:38) ‘

Ja Dieva vārds vēl netiek sludināts ar tādu spēku, kā būtu vajadzīgs un kā mēs paši to gribētu, tad te nu nevaram vainot nevienu citu kā vien paši sevi – mēs esam pārāk slinki, lai lūgtu pēc asām bultām un kvēlošām oglēm. Dievs ir mums pavēlējis lūgt, lai nāk Viņa Valstība, lai svētīts top Viņa Vārds, tas ir -

lai Dieva vārds un kristietība arvien ‘vairāk pieņemas spēkā. Bet, tā kā mēs kļūstam nolaidīgi un nelūdzam

īsti nopietni, tad arī bultas kļūst neasas, ogles at­dziest un velns nebaidās no mums. Tādēļ modīsimies no miega un būsim modri: ir pienācis ‘ īstais laiks;

velns katrā vietā cenšas mums uzbrukt ar savām

ļaunajām viltībām! Mums beidzot jāparāda velnam

kas tāds, no kā viņš izbīsies, proti, atriebsimies viņam, tas ir – lūgsim Dievu bez mitēšanās, lai tiekam apbruņoti ar asām bultām un kvēlošām oglēm!

Lai tie, kas cieš pēc Dieva gribas, labu darot, nodod savas dvēseles uzticīgajam Radītājam.

(1. Pēt. 4:19)

Tā ir prasme, kura jāapgūst katram kristīgam cil­vēkam – mums jāraugās uz Dieva vārdu, novēršot savu skatienu no visām bēdām un ciešanām, kuras

mums nākas pieredzēt. Taču miesai nekas tāds nav pa spēkam; tā nespēj redzēt tālāk par šā brīža ciešanām. Savukārt velns cenšas apslēpt Dieva

vārdu mūsu acīm, lai mēs neredzētu neko vairāk kā vien savu postu. Bet tā tam nav jābūt; kas par visu

spriež pēc savām izjūtām, tas pazaudē Kristu. Cik

vien tas ir tavos spēkos, sargi savu sirdi un prātu no domām par savu krustu un ciešanām, jo, ilgstoši tā pārdomājot, šāds ļaunums kļūst vēl daudzkārt lielāks. Ja tevi piemeklējuši kārdinājumi un ciešanas, tad saki tā: šo krustu neesmu pats sev izraudzījies,

tas man jānes mīļā Dieva vārda dēļ – lai varētu palikt pie Viņa un mācīt par Viņu. Tā nu tam visam jānotiek Dieva vārdā. Es šajā cīņā paļaujos uz Dievu,

kas man šīs ciešanas jau iepriekš paredzējis un arī

apsolījis Savu žēlīgo, dievišķo palīdzību.

Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkā­pumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz

pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu. (Gal. 6:1) Kristus valstība ir ticības valstība, kurā ticība ik

dienu dara savu darbu, proti, cīnās ar grēku un stājas

pretī nāvei, līdz viss šajā valstībā kļūst pilnīgs. Ja arī

dažkārt kādam gadās paklupt, tomēr Kristus ir

līdzās, lai vadītu viņu ar Savu Garu, lai uzvarētu grēku un atkal pieceltu paklupušo, sacīdams: “Celies augšā, brāli, tev jāizlaužas cauri visām šīm bēdām -

bez kritieniem tas nav paveicams; tikai pielūko, ka

nepaliec guļam!” Tā mums atkal un atkal nākas krist un celties, ‘kamēr vien šeit dzīvojam. Taču šis

mierinājums sacīts vienīgi tiem, kuri grēko sava vājuma dēļ, bet ne apzināti un ar ļaunu nodomu.

Sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds.. (1. Tim. 1:5)

Dievs ir vienīgais, kas nekad nebeidz darīt pasau­lei tikai labu, pretī saņemdams pasaules nepateicību un nicinājumu; Viņš panes visu tās ļaunumu un ne­krietnību, sadedzinādams to Savas mīlestības ugunī. Tādai mīlestībai jābūt arī kristieša sirdī, lai tā ne­meklētu savu labumu un pasaules draudzību, bet darītu un sacītu tā: “Mans mīļais brāli, ko es tev esmu darījis vai vēl arvien daru, to esmu darījis īstā mīlestībā. Nekad neesmu gaidījis, lai tu man par to pateiktos vai atmaksātu. Ja tu man pateicies, es savu­kārt pateicos Dievam, ja ne – man tas nav svarīgi, jo ne jau pateicības dēļ esmu to darījis. Visu, ko daru, es daru Viņa dēļ, kas mani tik ļoti mīlējis, ka miris pie krusta par mani – nepateicīgu un nolādētu cilvēku. Viņš vēl arvien ik mirkli dara man daudz vairāk laba, nekā es esmu cienīgs saņemt, daudz vairāk, nekā es spētu pieminēt, Viņam pateikdamies.

Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. (Rom. 7:18)

Visiem svētajiem vajadzētu dziedāt tikai šādu

dziesmu: “Mūsu Tēvs Debesīs.. piedod mums mūsu

parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādnie­kiem!” Bet tie, kuri jūtas bezgala svēti, neko no šiem

vārdiem nesaprot. Tādēļ viņiem tie arī nav sludināti,

jo viņiem šķiet, ka Kristus valstībā nav ne miņas no grēka, tur visiem jābūt nevainojami šķīstiem un

tīriem kā dūjām, it kā kristietim vajadzētu būt gluži

bez grēka – kā pašam Kristum. Nepavisam ne!

Kristietis ir tas, kas ir grēcinieks un atzīst savus

grēkus, kas viņu nomāc, un viņa sirdij ir sāpīgi, ka tā

vēl sajūt sevī grēku. Tas, kuram nav nekāda grēka jeb kurš to nesajūt, nav kristietis. Ja tu tādu cilvēku sastopi, tad zini – viņš nav īsts kristietis, bet gan patiesi nekristīgs cilvēks. Kristieša vārda nelietīga valkāšana ir smags grēks.

Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kris­tīdami Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.

(Mt. 28:19)

Kristībā ir ne tikai ūdens, bet arī Dieva vārds un spēks. To redzam, kad tiek kristīts Kristus – šajā notikumā ir klāt Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, tāpat arī visi svētie eņģeļi. Tā nu Kristības ūdens nav

vienkārši ūdens, bet tāds ūdens, kurā peldas Dieva Dēls, kuram pāri lidinās Svētais Gars un pār kuru

Tēvs sludina Savu vārdu. Tas ir žēlastības pilns ūdens,

ko svētījis Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, – tās ir

paša Dieva sagatavotas zāles un eliksīrs. Bet Dievs ir dzīvības Dievs, Viņš spēj darīt dzīvu; un, tā kā Viņš ir šajā ūdenī, tad Kristības ūdens ir – aqua vitae – īstais dzīvības ūdens, kas padzen nāvi un elli un dara cil­vēku mūžīgi dzīvu. Pārkristītāji, kas ir nekrietni Dieva

zaimotāji, vēl šodien apgalvo, ka Kristības ūdens ir

tikai parasts ūdens. Lai velns parauj tādus zaimotājus!

Tikai suns, cūka vai govs varētu šādi spriest, jo dzīv­nieks nespēj neko vairāk, kā tikai sajust ūdens garšu. Turpretī kristietim jāspriež nevis pēc garšas, bet pēc Vārda. Kristība ir ne tikai ūdens, bet arī Dieva vārds un spēks. Tādēļ vēl šodien, kristījot katru bērnu, Kristībā ir klāt Dieva Dēls ar Savu miesu, Svētais Gars ar Savu klātbūtni un Dievs Tēvs, kas ar Savu balsi svētī Kristību. Tādēļ mums neklājas uzlūkot Kristību kā cilvēku darbu.

Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar

mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. (Gal. 6:14)

Te nu kristietis aizslēdz savas acis un līdz ar

Sv. Pāvilu saka: jūs – pasaule, grēks un nāve – man

esat miruši, savukārt es esmu nomiris jums, tā ka nekas cits uz šīs zemes vairs nedzīvo, kā vien es un Dievs. Pasaule man ir krustā sista, un es tai esmu miris, tas ir: pasaule mani neņem vērā un tas, ko es sludinu vai slavēju, tai ir par apsmieklu. Bet – ar kādu mēru tu mani mērosi, ar tādu es tev atmērošu; ja tu mani nicini, es nicinu tevi; pasaule taču negrib ņemt mani vērā – kāda tad nozīme tam, ka es iemantoju pasaules naidu? Es gribu patikt vienīgi Dievam augstībā. Lai tad nu grēks trako, lai pasaule

ceļ troksni un ārdās līdz pagurumam; es daru, kas man darāms, un man ir tā, it kā es neko nedzirdētu. Tā katra ticīga sirds atradīs mieru.

Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc ‘ Viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam. (1. Moz. 18:19)

Laulātiem ļaudīm ir jāzina, ka Dieva, kristiešu, visas pasaules, sevis pašu un savu bērnu labā viņi nevar veikt nevienu citu labāku un derīgāku darbu, kā’ – labi audzi­nāt savus bērnus. Tas ir viņu taisnākais ceļš uz Debesīm;

nav cita tuvāka un labāka ceļa, kas vestu vecākus uz

Debesu valstību. Taču arī elli sasniegt viņiem varētu

izrādīties visvieglāk tieši bērnu dēļ; vecāki nevar izdarīt

neko postošāku, kā – būt nolaidīgi savu bērnu audzinā­šanā, ļaudami tiem lādēt, zvērēt, mācīties apkaunojošus vārdus un dziesmas, dzīvot, kā vien tiem ienāk prātā.

Daži paši izaicina savus bērnus ar pārmērīgu ārēju grez­nību un mudina tos sekot pasaulei – tiekties tai izpatikt, sasniegt augstu stāvokli un kļūt bagātiem, arvien

rūpēties vairāk par miesu, nevis dvēseli. Kristiešiem nav lielāka posta par nolaidību bērnu audzināšanā. Ja kāds

grib kristiešiem palīdzēt, tam noteikti jāsāk ar bērniem,

kā tas bijis jau senlaikos. Cilvēka dabai raksturīgā neīstā

mīlestība apstulbo vecākus, tā ka tie vairāk rūpējas par

savu bērnu miesu nekā par viņu dvēselēm. Bērni ir brī­nišķīgs, mūžīgs dārgums, kuru’ Dievs uzticējis vecākiem

sargāt, lai velns, pasaule un miesa to nenolaupītu un ne­iznīcinātu; pastarā dienā no vecākiem stingri tiks prasīta atbildība par to, kā tie savu pienākumu pildījuši.

Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Mk. 9:23)

Tik varena un spēkpilna lieta ir ticība. Lai cik lielas lietas tev būtu padomā, tas viss kļūs iespējams,

ja vien tu spēsi ticēt un paļauties uz Kristu; ne velns,

ne nāve nebūs tik stipri, lai spētu to aizkavēt. Tādēļ, ja arī esam nabadzīgi un tik tikko dzīvi, ja grimstam grēkos, esam mēra vai citas slimības pieveikti, mums jātic, ka Dieva priekšā izskatāmies gluži citā­di, un varam sacīt: lai arī esmu nabadzības, mēra un nāves priekšā, tomēr kā kristietis nepazīstu ne nabadzību, ne nāvi, ne mēri. Jo pie mana Kunga

Kristus ir tikai bagātība, veselība, svētība un dzīvība.

Ja arī vēl nevaru to visu skatīt savām acīm, ir vaja­dzīgs tikai viens Viņa vārds, lai arī manas miesīgās acis to redzētu, ka tā ir patiesība, un viss tiešām piepildītos.

Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. (Jņ. 14:6)

Visupirms mācies labi pazīt Jaunavas Marijas

Dēlu, kas dzimis Bētlemē. Ja rīkosies otrādi un sāksi iepazīt Dievu, domādams par to, kā Viņš valda pār

pasauli, kā nodedzina Sodomu un Gornoru ar elles liesmām – ja sāksi ar Dieva Visuvaldītāja varenajiem

darbiem, tad drīz vien lauzīsi sev kaklu un tiksi no­gāzts no Debesīm lejā – kā tas ir noticis ar sātanu. Tas tādēļ, ka neviens nevar uzbūvēt nama jumtu, pirms vēl nav likti tā pamati. Ja gribi rīkoties pareizi,

sāc no apakšas un ļauj Dievam darīt to, ko Viņš dara.

Saki: es negribu iepazīt Dievu citādi, kā vien -

visupirms iepazīstot Jaunavas Dēlu. Kad būsi atzinis

Kristu Viņa cilvēcībā, tad lai tava ticība sniedzas tālāk, atzīdama, ka Viņš, kas dzimis no Jaunavas, ir arī mūžībā dzimis no Dieva; tā tu būsi droši pasargāts – šā Cilvēka miesas un asiņu patvērumā.

Kristus Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta. (Gal. 1:4)

Ja nu velns negaidīti piezogas un apslēpj šos

vārdus tavām acīm, iestāstīdams, ka tev nākas raizē­ties par to, vai Dievs tevi ir vai nav izredzējis mūžī­gai dzīvošanai, kad velns tev rāda biedinošās Dieva

dusmības un tiesas ainas, atgādinādams, ka izredzēto skaits ir niecīgs, turpretī nolādēto ir bezgala daudz, -

esi gudrs un nekādā ziņā neļauj sevi iesaistīt šādās

bīstamās pārdomās un diskusijās! Citādi tev noteikti misēsies, un tu lauzīsi kaklu. Aizstāvies un saki: man

nav pavēlēts raizēties par šādām lietām – tās man ir pārāk augstas, es nespēju tās nedz aptvert, nedz izdi­bināt. Es palieku pie Sv. Pāvila vārdiem, kas māca,

ka Kristus ir Sevi nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu, un Viņš ir to darījis pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta.

Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā

vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums

visu, ko Es jums esmu sacījis. (Jņ. 14:26)

Visi daudzie jūsmotāji grib saņemt Svēto Garu, lai

ļaudis viņiem ticētu. Taču, kad lasām šos Jāņa evaņ­ģēlija un citus līdzīgus vārdus, tad varam’pareizi spriest un atvairīt visu, kas ir tiem pretrunā. Tie runā skaidri un nepārprotami – es labi zinu, ko saka mans

Kungs Kristus un kam man būs ticēt. Ja nu kāds nāk, teikdams man kaut ko it kā Svētā Gara atklātu un mācītu, tad es turos pie šā vārda un paturu tā mācību kā patieso pārbaudes akmeni. Kad redzu, ka mācība saskan ar to, ko Kristus saka, tad atzīstu to par labu un pareizu. Bet, kur kāds grib darīt un aizstāvēt ko citu, es saku: tu neesi Svētais Gars, bet nolādētais velns no elles; patiesais Gars nenāk neviena cita, kā vien Kristus vārdā un nemāca neko citu, kā vien to, ko mācījis Kristus.

Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jē­zus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš

mums pavēlējis. (1. Jņ. 3:23)

Es ticu uz Jēzu Kristu, manu Kungu, kas par mani

cietis, miris, augšāmcēlies… Šīs apliecības priekšā jā-piekāpjas gan Mozus, gan ķeizara likumiem, gan arī

paša Dieva baušļiem. Te nu man jāatvaira katrs, kas grib diskutēt par grēku, taisnību un netaisnību, par vi­su, ko es varētu darīt. Tā rīkodamies, cilvēks varētu aizstāvēties pret velna iedvestām domām un kārdinā­jumiem, vienalga, vai tie būtu saistīti ar pagātnes vai

tagadējiem grēkiem. Ir nepieciešams skaidri atšķirt un nošķirt vienu no otra Mozu un Kristu, darbus un ticību,

sirdsapziņu un ārējo dzīvi. Kad bauslība man uzbrūk, gribēdama izbiedēt manu sirdi, tieši tad ir īstais laiks

dot atelpas brīdi mīļajai bauslībai un, ja tā negrib palikt

malā, droši sacīt: es labprāt darīšu un veicināšu labus darbus, kad būs īstais laiks, kad būšu cilvēku vidū; bet šeit, kur mana sirdsapziņa ir Dieva priekšā, es par šādām lietām negribu ne dzirdēt. Tāpēc nemulsini mani un nesaki neko par to, kas man būtu vai nebūtu

jādara; šobrīd es neklausīšos ne Mozus, ne farizeju

vārdos; šeit jāvalda vienīgi Kristum, jo šajās lietās Viņš ir viss. Es gribu darīt tā, kā darīja Marija – sēdēt pie Kristus kājām un klausīties Viņa vārdu; Martai jāpaliek ārpusē un jānodarbojas ar virtuves un mājas darbiem, nevis ar sirdsapziņas lietām.

Kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu,

vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Ma­na vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un

iemantos mūžīgu dzīvību. (Mt. 19:29)

Ja Dievs ir žēlīgs – ko Viņš apliecinājis caur Kris­tību, Altāra Sakramentu un Evaņģēliju, sniegdams

mums Savu Dēlu – tad mēs nedrīkstam un nevaram apšaubīt Viņa žēlastību, lai ko Viņš mums šai dzīvē ļautu pieredzēt. Kāda gan nozīme tam, ka nākas zau­dēt dzīvību, tēvu un māti, brāļus, māsas, ķēniņvalsti, varu un visu pārējo, kas šeit, virs zemes, pastāv, ja tikai mums paliek Dieva žēlastība, ja Dievs ir -mūsu Tēvs, Viņa Dēls – mūsu Brālis, Viņa Debesis līdz ar visu radību – mūsu mantojums, visi svētie,

visi eņģeļi – mūsu brāļi un māsas! Visi mūsu

zaudējumi ir tīrais nieks, ja tikai varam paturēt to, kas ir daudzkārt vērtīgāks par ķēniņvalsti un visu šo zemi, tas ir – pašu Dievu un mūžīgo dzīvošanu.

Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. (Rom. 8:28)

Tas ir Dieva darbs un Viņa īpašā prasme – vērst ļaunu par labu ik reizi, kad esam ko sabojājuši vai

izturējušies nolaidīgi. Es tiešām bieži daudzās lietās

esmu rīkojies nesaprātīgi un muļķīgi, izdarīdams ko tādu, ka vēlāk mani pārņēmušas izbailes, nespējot saskatīt, kur gan būtu rodama izeja no manas muļķī­bas radītā posta un sajukuma. Bet Tas Kungs arvien

ir atradis īsto veidu un ceļu, lai vērstu par labu visu, ko es biju darījis aplami. Tā Dievs vada visus savus svētos – lai kā viņi maldītos un kļūdītos, tomēr viss beidzas labi un liels ļaunums viņus nepiemeklē. Dievs rada visu no nekā; tādēļ Viņš arī spēj vērst ļaunu par labu.

Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. (Jņ. 14:9)

Dievs saka tev: te ir mans Dēls, Viņu klausies un

uzņem. Ja tu to dari, vari būt drošs par savu ticību un mūžīgo dzīvību. Tu sacīsi: “Jā – bet es nezinu, vai spēšu palikt ticībā.” Pieņem taču šo apsolījumu un

samierināšanu un sargies, ka nesāc nekautrīgi vai

pārāk noteikti censties izdibināt apslēpto Dieva pa­domu. Ja tici atklātajam Dievam un uzņem Viņa vār­du, tad arī apslēptais Dievs tev pamazām taps atklāts. Jo, kas Mani redz – saka Kristus – tas redz

arī Manu Tēvu. Bet, kas atmet Dēlu, tas līdz ar atklā­to Dievu pazaudē arī apslēpto Dievu, kas nav sevi atklājis. Bet, ja ar stipru ticību turēsies pie atklātā

Dieva un savā sirdī būsi pārliecināts, ka negribi Kris­tu pazaudēt, tad droši varēsi gaidīt un tā tu mācīsies izprast arī apslēpto Dievu.

Tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīga­jiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat

kalpot? (Gal. 4:9)

Tā ir bīstama lieta – kad patiesu kristiešu vidū rodas pārpratumi, nevienprātība un šķelšanās, kas

maldina viņu sirdsapziņu un nemanot ved projām no

žēlastības Garā, pievēršot ārējām lietām un darbiem.

Te ir īpaši svarīgi saglabāt modrību. Tad nu gribu jūs

uzticīgi pamācīt un brīdināt, lai jūs esat piesardzīgi un neatkāpjaties no vienīgā un svarīgākā jautājuma:

kas ir tas, kas dara cilvēku par kristieti? Nekādā ziņā

nepieļaujiet, lai kāds cits jautājums kļūtu līdzvērtīgs

šim. Ja kāds mēģina iegalvot ko citu, sakiet viņam tā: “Mīļais, vai tās ir lietas, kuras dara tevi ‘par kristieti?” Ja ne, tad neļaujiet, lai viņa domas kļūst

noteicošas, nepievērsiet tām lielu uzmanību. Bet, ja kāds ir pārāk vājš, lai spētu tā rīkoties, tam jānogaida, līdz kļūs skaidrs, ko par šo lietu domājam mēs un citi. Es, paldies Dievam, līdz šim galvenajās lietās esmu spriedis labi un pareizi, un, kas saka ko citu, tas nevar būt labs gars; es ceru, ka arī ārējās

lietās (ar kurām šādi pravieši vienmēr plātās) nebūšu

kļūdījies.

Un viss tas stāv rakstīts Dieva tā Visuvaldītāja de­rības grāmatā, .. Vēl neviens to nav izmācījies,

un neviens to arī neizmācīsies. (Sīr. 24:22, 26)

Tas ir tiešām tiesa. Arī es, vienkāršs, necils kristie­tis, esmu to mēģinājis, bet, kad jau domāju, ka esmu tālu ticis, man nācās pārliecināties, ka vēl arvien netieku tālāk par ābeci. Patiesi, mans mīļais kristie­ti – lai cik daudz tu lasītu Rakstus, par daudz nebūs nekad; ja arī jau labi proti lasīt, tu tomēr nevari tos labi saprast; ko pats jau labi saproti, to tomēr vēl neproti labi iemācīt citiem, un, ko labi proti mācīt, to

vēl neproti īstenot savā dzīvē. Tādēļ, mīļie kungi un brāļi, mācītāji un sludinātāji, lūdziet, lasiet, studē­jiet – esiet uzcītīgi! Patiesi, šajos ļaunajos laikos nav īstais brīdis slinkošanai, snaušanai un gulēšanai.

Izmantojiet dāvanu, kas jums uzticēta, un atklājiet

Kristus noslēpumu arī citiem; kas to negrib zināt, lai paliek neziņā.

Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas

dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš

vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz. (Lk. 18:7-8)

Nopietna un dedzīga lūgšana, kas nenorimst un nepagurst, bet nemitas gaidīt un ilgoties līdz pat

pēdējam acumirklim, – tā galu galā izlaužas cauri debesīm un zemei, un nav iespējams, ka tāda lūgšana

paliktu neuzklausīta; jo, ja mēs tā lūdzam, mūsu lūg­šana ir Dievam tīkams upuris. Tā pārsniedz visu mūsu prātu un saprašanu, kā Sv. Pāvils vēstulē efeziešiem 3. nodaļā saka, ka Dievs spēj darīt daudz

vairāk par visu, ko mēs lūdzam un saprotam. Kad neredzi vairs nekādu izeju, kad viss tavs padoms, visas tavas pūles izrādās veltīgas – piesargies, ka neatkrīti no Dieva. Jo Dievs mirušos dara dzīvus un rada visu no nekā; kur nav vairs nekādas palīdzības, nekādu cerību, tur Dieva palīdzība vēl tikai sākas. Ja tu būsi tā lūdzis un tomēr netiksi uzklausīts, tad vari nākt un saukt mani par meli. Ja arī Dievs nedos tev visu tai pašā mirklī, tomēr jau tūlīt saņemsi mierinā­jumu un stiprinājumu savai sirdij līdz tam laikam,

kad Viņš apveltīs tevi daudz bagātīgāk, nekā tu

jebkad būtu varējis cerēt.

Viņš Saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs. (Ps. 111:4) ‘

Šeit redzam ne tikai vārdus “Dievs” un “Kungs”,

bet arī – “žēlīgais un žēlsirdīgais Kungs”. Jo vārdos

“Dievs” un “Kungs” pašos par sevi slēpjas kas biedi­nošs – tie ir Viņa Augstības vārdi. Turpretī īpašības vārdi “žēlīgais” un “žēlsirdīgais” nes sevī mierinā­jumu un prieku. Es nezinu, vai kur citur Rakstos

Dievs ļāvis Sevi saukt vēl jaukākā vārdā. Nedod arī

tu savā sirdī Viņam citu vārdu, nepārveido to savā sirdsapziņā! Ja tu to darīsi, būsi rīkojies netaisni, turklāt nodarīsi lielu ļaunumu pats sev. Dusmas un draudus Viņš piemin tikai līdz ceturtajam augumam, turpretī Savu mīlestību un žēlsirdību parāda ne vien līdz ceturtajam, piektajam, desmitajam vai divdes­mitajam, bet gan – līdz tūkstošajam augumam. Jo žēlastības darbs ir Viņa īpašais darbs – tas ir Viņa dabā; turpretī dusmības darbus Viņš dara kā svešus darbus.

Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps uzklausīti.

(Mt. 6:7)

Sagatavo savu sirdi lūgšanai, lai lūgdams tu ne­kārdinātu Dievu! Jo vai gan tā nav Dieva izaicināša­na, ja tava mute pļāpā, bet sirds tai pašā laikā meklē ko citu? Ja kāds spētu redzēt domas, kuras lūgšanas

laikā klejo pa aukstu, izklaidīgu sirdi – viņam nāktos

atzīt, ka tā ir vissmieklīgākā māžošanās. Lūgšana grib pilnīgi un nedalīti pievērst sev visu cilvēka

sirdi; citādi tā nebūtu laba lūgšana. Patiesi, tieši tādēļ

īstais Meistars mums devis un mācījis lūgšanu Mūsu Tēvs. Vislielākais posts ir tas, ka pat šāda Meistara lūgšana tiek norunāta un nobērta bez dievbijīgas uzmanības – kā tas notiek visā pasaulē. Daudzi saka šo lūgšanu vairākus tūkstošus reižu gadā, un, pat ja viņi tā turpinātu tūkstoš gadu, tad tomēr nebūtu patiesi lūguši, nedz izjutuši kaut vienu vienīgu burtu

šīs lūgšanas vārdos. īsi sakot: lūgšana Mūsu Tēvs ir

vislielākais moceklis virs zemes; ikviens to moka un izmanto nelietīgi.

Stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums.

(Jēk. 4:7)

Nav spēcīgāka vīraka velna atbaidīšanai kā – mā­cīties Dieva baušļus jeb Viņa vārdus, runāt, dziedāt

un domāt par tiem. Tas patiesi ir īsts svētais ūdens un

zīme, no kuras velns bēg – zīme, ar kuru velns no­teikti ir aizdzenams. Tādēļ tev ir tikai jābūt labprātī­gam Dieva vārdu lasīt, par to runāt un domāt – arī tad, ja no šiem darbiem tev nebūtu cita labuma, kā

vien spēja atvairīt velnu un ļaunas domas, kas nespēj

ne uzklausīt, ne panest Dieva vārdu. Tas ir Dieva spēks, kas rada velnam nepanesamas ciešanas, tur­pretī mums sniedz vislielāko stiprinājumu, mierinā­jumu un palīdzību. Ko gan daudz te vēl varētu

piebilst? Ja man vajadzētu nosaukt visus augļus un

labumus, ko dod Dieva vārds, kur tad es atrastu pietiekami daudz papīra un laika? Velnu mēdz dēvēt par burvi – tūkstoš mākslu meistaru; kā lai nosauc Dieva vārdu, kas šo burvi ar visām viņa tūkstoš

prasmēm it viegli spēj aizdzīt un iznīcināt? Jā, Dieva

vārda prasmes un spējas tūkstoškārt pārsniedz šā burvja gudrību.

Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības. (2. Kor. 5:4)

Ja tu saki, ka nejūti grēku, nāvi, pasauli un velnu, ka tev nav jācīnās un jāstājas tiem visiem pretī, ka tādēļ nav vajadzības, kura dzītu tevi pie Svētā Vakarēdiena sakramenta, tad es ceru, ka tu to nesaki nopietni, ka vienīgais visu cilvēku, visu svēto vidū

šeit, uz zemes, nejūti šo cīņu. Un, ja es zinātu, ka tu tomēr runā nopietni, tad man tiešām gribētos, lai visi

zvani zvanītu ielās, pa kurām tu ej, un tavā priekšā tiktu sludināts: redziet, tur nāk svētais, kas ir pārāks par visiem svētajiem – viņš nejūt sevī grēku, un

viņam nav neviena grēka. Bet nu es tev bez jokiem

saku: ja tu vairs grēka nesajūti, tad esi grēkos miris. Jau tas ir liels un smags grēks, ka tev nav vēlēšanās

un vajadzības pēc Sakramenta, ka neņem vērā Dieva

vārdu, aizmirsti Kristus ciešanas, esi nepateicības pilns un dziļa garīgā posta pārņemts.

Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aiz­skartu. (Mk. 10:13)

Kristībā ir klāt Visuaugstais Dievs visā Savā godī­bā, apliecinādams Savu visaugstāko darbu – ka Viņš

dod mums Sevi pašu, lai ļautu mums piedzimt no jauna un iemantot pestīšanu. Nav joka lieta stāties pretī velnam un no visas sirds, drošā ticībā vienmēr būt līdzās nabaga mazajam bērniņam, sirsnīgi aizlū­dzot par viņu, lai Dievs ne vien pasargā to no velna varas, bet arī stiprina, dodot viņam spēku drosmīgi

pastāvēt, dzīvojot un mirstot. Es baidos, ka ļaudis

pēc Kristības saņemšanas aiziet tik nelāgos ceļos tieši tādēļ, ka Kristībā neviens par viņiem nav dedzīgi lūdzis. Tādēļ ir pareizi un taisnīgi neļaut piedzērušiem un izlaidīgiem mācītājiem kristīt bēr­nus, nedz arī ņemt par krustvecākiem nekrietnus,

mežonīgus ļaudis. Ir vajadzīgi nopietni, dievbijīgi,

krietni un tikumīgi priesteri un krustvecāki, kuri darīs savu darbu nopietni un īstā ticībā.

Mīlestība apklāj grēku daudzumu. (1. Pēt. 4:8)

Mēs savā iedomībā aizvien vēlamies paši būt gudri un labi, negribam saskatīt labo savā tuvākajā; ja redzam viņā kādu trūkumu, tad padarām to tik lielu, ka tas aizēno visu labo – kaut arī mums būtu

ērgļa acis un mūsu tuvākajam eņģeļa vaigs. Gluži kā

tad, ja es redzētu cilvēku, kas tērpies zelta drānās, bet es, pamanījis viņa tērpā sīku vīlīti vai baltu die­dziņu, ieplestu acis un uzskatītu, ka šā trūkuma dēļ mana tuvākā rota ir nicināma, turpretī es savas

raupjās drānas uzskatītu par brīnišķīgām, jo tām būtu

piesprausta maza zelta skrandiņa. Tā mēs neievēro­jam paši savus trūkumus, kuru mums ir tik daudz, un

citos cilvēkos nesaskatām nekā laba. Kad šāds dabisks netikums ienāk patiesu kristiešu vidū, sākas

tiesāšana, un drīz vien es savu tuvāko sāku nicināt un

nolādēt; viņš, savukārt, atbild man ar to pašu, mēra mani ar savu mēru, meklē un nopeļ visu slikto, ko manī iespējams atrast. Tā mīlestība tiek pavisam apslāpēta, un tās vietā paliek viena vienīga ķildoša­nās un nesaticība, līdz beidzot esam nekristīgi ļaudis

un bēgam katrs uz savu pusi.

Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.

(1. Moz. 32:27)

Šis Jēkaba piemērs mums māca, ka ticība nedrīkst

atkāpties; tai jābūt pastāvīgai – pat sajūtot Dieva dusmas, ne vien nāvi un grēku. Tas ir Gara spēks un

stiprums. Mums neklājas uzreiz zaudēt drosmi un cerību – ir jāpastāv, jālūdz, jāmeklē, jāklauvē; ja arī Dievs tiešām grib tevi atstāt, tomēr nerimsti, seko Viņam pa pēdām, gluži kā kanaāniešu sieva, kura

neatkāpjas no Kristus ne soli. Un, kaut arī Viņš

gribētu paslēpties kādā namā vai istabā, kur neviens nepiekļūtu, tu tomēr neatkāpies, bet turpini Viņam sekot; ja arī tad vēl Dievs negribēs tevi uzklausīt, klauvē pie istabas durvīm un cel troksni. Tas ir pats augstākais upuris – nerimstoša, neatlaidīga lūgšana, kas neatkāpjas, līdz, visu pārvarējusi, gūst uzvaru.

Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez

mums. (1. Kor. 4:8)

Kā tad tas varēja notikt, ka jūdi kļuva tik mazticīgi un bezrūpīgi? Vienīgi tā, ka tiem bija uzbrucis bries­mīgais netikums, kura vārds ir – apnikums. Jūdi bija

mantojuši Dieva vārdu no tēviem, saņēmuši to pār­pilnībā un pieraduši pie tā tik ļoti, ka tas viņiem vairs

nebija nekas jauns; diemžēl arī pie mums mēdz notikt tāpat un jābīstas, ka varam saņemt to pašu

spriedumu. Citi ļaudis, kuri nav no mūsu vidus (tas

ir, nedzīvo starp mums) un nav šādu dāvanu saņē­muši, kāri tver Dieva vārdu, ar prieku uzlasīdami katru drusciņu, ko mēs tiem pametam, un viņiem šie vārdi ir saldi kā medus. Turpretī mēs, kam visa ir papilnam, jau sen esam pārēdušies līdz apnikumam,

tā ka vairs negribam atzīt cits citu par kristieti. Bet es

brīdinu, lai ikviens piesargās: mēs paši redzam, ka līdzīgi jūdiem esam tapuši bagāti un pārēdušies, ka arī mums ir kā paēdušai pelei, kam milti šķiet rūgti; bet mums nāksies pieredzēt, ka tāda pārgalvība ne­paliek nesodīta.

Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos.

(2. Kor. 11:19)

Viltus sludinātājiem arvien veicas – visi panes un pacieš viņu neprātu; arī tad, kad ļaudis sajūt un saprot, ka šie sludinātāji ir nekrietni āksti, tas tomēr viņiem tiek piedots un tie tiek sveikā cauri. Turpretī

īstiem skolotājiem nekas nevar tikt piedots – ikviens

uzmanīgi vēro viņu vārdus un darbus, raudzīdams

pieķert viņus kādā pārkāpumā, un, kur vien ir kaut skabarga pat tikai pēc ārējā izskata, tā tūlīt tiek pada­rīta par baļķi. Te vairs nav pacietības, ir vienīgi tiesāšana, lāsti un nicinājums. Tādēļ sludināšana ir nepatīkams amats. Kurš nespēj uzlūkot tikai Dieva godu un sava tuvākā labumu, tas nevar šai amatā palikt. Sludinātājam jāstrādā, godu un labumu atstā­jot citiem, kā algu saņemot ciešanas un izsmieklu. Tas nozīmē – mīlēt, nevis – baudīt, un tomēr – nebī­ties darba. Miesa un asinis to nespēj, tas jāpaveic Dieva Garam.

24. jūnijs

Jāņa Kristītāja dzimšana diena

Redzi, Dieva jērs! (Jņ. 1:36)

Arī citi pravieši ir pravietojuši par Kristu – kā Viņam būs nākt un atpestīt pasauli no grēkiem. Taču ne Jesaja, ne Jeremija nav varējis sacīt: Tas ir Viņš,

ko jums būs uzņemt. Vienīgi Jānis ir tas, kura balss pirmā teikusi šos vārdus, viņš ir norādījis ar savu pirkstu uz to Personu, kurā atrodama grēku piedoša­na. Nevienam cilvēkam nav bijis tādu pirkstu, kādi ir

Jāņa Kristītāja pirksti, ar kuriem viņš rāda uz Dieva jēru. Tādēļ tas, kuru nomāc grēks, biedē velns un nāve, lai uzlūko šo sludinātāju, lai uzlūko Jāņa

Kristītāja muti un pirkstu, kas viņam pareizi rādīs, kā

nonākt pie grēku piedošanas un atrast mieru ar Dievu. Tas ir prieks, kas pie Jāņa atrodams visai

pasaulei, ne vien Caharijam un Elizabetei.

25. jūnijs

Augsburgas ticības apliecības atceres dienā (1530)

“Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un

par vara aizsargmūri pret visu šo zemi, pret Jū­das ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldnie­kiem un priesteriem un pret visiem šīs zemes

iedzīvotājiem. Un, kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” (Jer. 1:18-19)

Lai notiek, jūs visi kopā – jūs, velni, pāvesta piekritēji un reliģiskie jūsmotāji, visi vienā pulkā -metieties virsū Luteram! Jūs – pāvesta ļaudis, no priekšpuses, jūs – jūsmotāji, no aizmugures, un jūs -velni, no visām malām vēl klāt, tak medījiet, vajājiet, dzeniet droši, nu jums ir īstais medījums. Patiesi, tas

nav Luters, ko jūs vajājat. Jums vajadzēs pieļaut, ka Lutera mācība ir un paliek, lai arī jūsu būtu kaut

desmit pasaules kopā. Atcerieties arī luteriskās dziesmas vārdus: 1. Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils,

kur bēdās varam tverties, Augsts palīgs, kas mūs nepievils, Pie kā mēs varam ķerties! Visļaunais

ienaidnieks, Kam grēku darīt prieks, Tas gādā nakt’ un dien’ Uz ļaunu viltu vien, Kas var no viņa glāb­ties! 2. Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš, Kas pastāvēt gan

spējis? Par mums stāv mūsu Pestītājs, Ko Dievs pats

izredzējis! Tam Jēzus Kristus vārds, Kas tapis krustā kārts, Viņš stiprais karavīrs, Svēts Dievs un cilvēks tīrs, Tā elkon’s paliks varens! 3. Lai būtu velnu diezkāds bars, Kas mūs grib aprīt kāri, Mūs tomēr sargā Dieva Gars, Tas elles varai pāri. Kas valda

tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs. Viens vārdiņš to spēj aizdzīt! 4. Tam Dieva vārdam nebūs rimt, Lai trako,

kam tīk trakot. Dievs neļaus Savai laivai grimt, Glābs Savu vārdu sakot. Grib tie mūs nāvē dzīt Un mantu nolaupīt, Lai notiek Dieva prāts, Tiem labums

nav nekāds, Mums Debess manta paliek.

Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! (Jņ. 20:29)

Mans mīļais Filip (Melanhton)! Jūsu prātu nomo­ka jautājums par to, kāds būs mūsu lietas

(reformācijas) iznākums un gals. Bet es saku: ja jūs to spētu aptvert, tad es nemaz negribētu būt šīs lietas

aizsācējs. Pats Dievs to ir iesācis tādā vietā, kas nebūs atrodama ar jūsu jaunās retorikas (jeb runas

mākslas), nedz arī ar filozofijas palīdzību. Sīs vietas

vārds ir – ticība. Tajā atrodamas visas lietas, ko

nevaram ne redzēt, ne aptvert. Kas vēlas darīt ticības

lietas redzamas un aptveramas, kā to darāt jūs, tas iemantos vienīgi sirdssāpes un vaimanas, kā tas pret mūsu gribu ir noticis ar jums.

Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, arī spēj darīt. (Rom. 4:20-21)

Mums nav jātic visām parādībām – ja vien pati ticība nemudina mūs to darīt. Es gribu paturēt savā

sirdī Dieva vārdu, gribu, lai ar to man ir gana; ar šo

Vārdu vien es vēlos dzīvot un mirt. Tādēļ, ja arī

Dievs sūtītu eņģeli, kas sacītu: “Tev nav jātic šim apsolījumam!” ‘ es atvairītu viņu, teikdams: “Atkā­pies no manis, sātan!” Pat tad, ja pats Dievs man

parādītos visā Savā godībā un teiktu: “Tu neesi Ma­nas žēlastības cienīgs, Es gribu mainīt Savu nodo­mu – šo apsolījumu Es tomēr nepildīšu!”, es šādai

parādībai neticētu un būtu gatavs dedzīgi strīdēties

pretī. Kā ījabs sacīja: ja arī Dievs gribētu mani nonāvēt, es tomēr ceru uz Viņu! Tā nu negribu redzēt, ne dzirdēt neko citu; gribu dzīvot un mirt ticībā, kaut arī eņģeļi, velni vai pats Dievs sacītu ko tādu, kas ir pretrunā manai ticībai.

Miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs. (Mt. 16:17)

Tiem, kuri paši nav vērīgi uzlūkojuši un uzklausī­juši visu, ko Dievs tiem atklājis, un kurus līdz ar

manu sludināšanu nav mācījis Svētais Gars, nelīdzēs nekādas pamācības. Viņiem nav pieticis ar pašu Die­vu un visiem Svētajiem Rakstiem. Jā, viņiem nebūs

pietiekama nekāda sludināšana, mācīšana, runāšana un rakstīšana, kaut arī visas lapas, zāle, koki, kalni

un lejas, jā, visa dzīvā radība varētu viņus uzrunāt un mācīt. Cilvēka prāts, miesa un asinis nespēj šādas lietas saprast, nedz aptvert, ko saka Raksti; tas

Dievam caur Viņa Garu jāatklāj cilvēka sirdij, lai tai kļūtu zināms vairāk nekā tikai tas, ko auss spēj saklausīt pasludinātajā Vārdā. Visu grāmatu un visu pamācību ir par maz, viss cilvēka prāta asums nav pietiekams, lai atzītu Kristu. Vienīgi pats Tēvs spēj

mums Viņu atklāt (Mt. 11:27).

Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēcinie­kus. Es esmu pirmais viņu starpā. Bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu Savu lēnprātību par priekš­zīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz Viņu,

iegūs mūžīgu dzīvību. (1. Tini. 1:15-16)

Mana sirds vienmēr saka tā: es tam visam labprāt ticētu, ja vien es spētu līdzināties Sv. Pēterim vai Sv. Pāvilam. Tā mēs cenšamies visu saistīt ar dar­biem; mēs negribam pieļaut, ka mums kas tiek dāvi­nāts un piešķirts bez nopelniem, un sakām: “Es ticu,

ka Marija, Sv. Pēteris, Sv. Pāvils ir Kristus brāļi; bet es gan neesmu šādu godu pelnījis, es neesmu tā

cienīgs.” Tas nav nekas cits, kā viena vienīga ģeķība. Vai tad tu nedzirdi, ka Dievs sniedz tev to visu kā dā­vanu? Arī Sv. Pēteris ir nabaga grēcinieks – gluži tā­pat kā tu. Jums abiem – tiklab tev, kā Sv. Pēterim -Dieva vārds saka: tu esi Dieva bērns, un Viņš ir tavs

Tēvs; Dievs vairs negrib būt bargs, nedz naidīgs pret

tevi. Sv. Pēteris satver šo Vārdu – un tas viņam pieder. Ja gribi līdzināties Sv. Pēterim, dari tāpat: satver Dieva vārdu! Mīļais Kungs Dievs taču neliek mums darīt neko vairāk kā satvert un paturēt Viņa vārdu, pieņemt Viņa dāvanu!

Bet, kam nav darbu, bet, kas tic Tam, kas bezdie­vīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. (Rom. 4:5)

Kas gan ir Pēteris un Pāvils? Kas ir eņģeļi Debesīs un visa radība salīdzinājumā ar šo artikulu par grēci­nieka taisnošanu Dieva priekšā? Tas parāda, kā un kādā ceļā grēcinieks tiek atraisīts no grēkiem, pestīts un taisnots Dieva priekšā. Ja skaidri un pareizi sa­protam šo artikulu, mums atspīd īstā, patiesā Debesu saule. Turpretī ja to pazaudējam, mums nepaliek nekas cits, kā vien elles tumsība. Tādēļ ne Pēteris, ne Pāvils, ne eņģelis no Debesīm nekad nespēs pietie­kami augstos vārdos izteikt un cildināt šo artikulu.

Uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles

vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mt. 16:18)

Jūs, pēcnācēji, esiet uzcītīgi savās lūgšanās, Dieva

vārda lasīšanā un sludināšanā, uzturiet Dieva vārda gaismu, esiet modri un apbruņoti – velns kuru katru mirkli var mēģināt jums uzbrukt, izsist logu, izlauzt

durvis vai noraut jumtu, lai izdzēstu šo gaismu. Viņš

vēl nemirst – līdz tai pastarai dienai; man un tev būs jāmirst, un arī tad, kad mēs būsim miruši, velns nerims plosīties. Lai Dievs mums palīdz! – Jo mēs

neesam tie, kuru spēkos būtu uzturēt Baznīcu; to nav spējuši mūsu priekšteči, tāpat nespēs arī mūsu pēcnācēji. To ir darījis, dara un arī turpmāk spēs darīt

vienīgi Viņš, kas saka: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” – Jēzus Kristus vakar un šo­dien. Viņš ir, bija un būs Tas, kas uztur Savu Baznī­cu. Jā, Tas ir Viņš, šis cilvēks; neviens cits neveiks to, kas iespējams vienīgi Viņam.

2. jūlijs

Marijas apciemojuma diena

Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp

sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.

No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? ..Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.” (Lk. 1:41-45)

Sķiet, Lūka ir īpaši priecājies par šo notikumu, tādēļ atstāsta to tik pilnīgā veidā, rādīdams svētīgo

Jaunavu kā piemēru mums visiem, it īpaši sievām. Marijas skaistais vainags rotāts ar trim īpaši jaukām un krāšņām rozēm – te slavēti trīs cēli tikumi, pēc kuriem jātiecas arī mums. Pirmais no tiem ir ticība, otrais – dziļa un patiesa pazemība, trešais – jauka un

krietna izturēšanās ļaužu vidū. Ja sievu vai jaunavu

rotā šie tikumi, viņa pārspēj visas ķēniņienes un ķeizarienes ar visu zeltu, pērlēm, dārgakmeņiem un

zīdu, kurā tās tērpjas. Ak, ticība, ticība! Cik ‘grūti to

iemantot, un tomēr – svētīgs tas cilvēks, kurš tic! Jo, kā Kristus saka, ticīgs cilvēks ir Dieva godības pils un mājoklis; turpretī tas, kurš netic, ir velna patvērums. Ak, pasargā mūs, mīļais Kungs, no neticības un stiprini mūsu ticību!

Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu manu Pestītāju. (Lk. 1:46-47)

Kas domā Dievu slavēt ar daudziem daiļrunīgiem

vārdiem, saucieniem un nemitīgu skandināšanu, tas rīkojas, itin kā Dievs būtu kurls vai arī nekā nezinātu itin kā būtu nepieciešams Viņu pamodināt un

pamācīt. Šādi neprātīgi maldi gan drīzāk dara Die­vam kaunu un negodu, nevis slavē un godā Viņu. Turpretī tas, kas dziļi sirdī labi pārdomā Viņa dievišķos darbus, uzlūkodams tos ar apbrīnu un pateicību, pāri plūstošā dedzībā, vairāk ar sirds gavilēm, nevis runāšanu, tā ka vārdi plūst paši no sevis, nesacerēti un neizdomāti, kad vārdi izlaužas pār lūpām un paceļas augšup līdz ar garu, kad tie iegūst dzīvību, rokas un kājas, jā, kad visa miesa, visi tās locekļi reizē vēlētos runāt – tā ir īsta Dieva

slavēšana Garā un patiesībā; šādi vārdi ir – uguns,

gaisma un dzīvība.

Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un iz­klīdinājis tos, kas lieli savā sirdsprātā. (Lk. 1:51)

Dievs rīkojas kā podnieks ar nelāgiem traukiem: ar bargu roku Viņš satver un notriec pie zemes varenus ķēniņus, kuri negrib Viņu bīties, ne ievērot Viņa Vār­du, kā tas notika ar Saulu -, un dara par ķēniņu kādu nabaga ganu. Kādēļ tad pasaules varenie lielās, kādēļ lepojas ar savu gudrību un negrib bīties Dievu? Kādēļ

viņiem šķiet, ka viss, kas viņiem pieder, ir pašu izcī­nīts? Tā tagad rīkojas gan valdnieki un dižciltīgie, gan pilsētnieki un zemnieki. Es esmu tas un tas – viņi

saka – vai tad lai ļauju priesterim mani mācīt un darīt,

ko vien viņš vēlas? Labi – saka mūsu Kungs Dievs -

paliec pie savas gudrības un ļaunuma, tomēr arī Es pa­likšu, kur esmu. Mana roka nav nespēcīga – piesargies, ka nepaceļu to pret tevi; tā var tevi skart tik smagi, ka nezināsi, kur glābties. Tā Dievs mēdz darīt: gribēdams ļaudis satriekt to augstprātības dēļ, Viņš ļauj, lai tie

vispirms kļūst pavisam ģeķīgi un neprātīgi. Pēc tam,

būdami apstulboti, viņi drīz vien krīt kaunā paši savas gudrības dēļ. Dievs ļauj gudriem aiziet pazušanā ar visu viņu gudrību, vislabākajā un tiešākajā veidā

īstenojot viņu nodomus – kā tas notika Ēģiptes faraona vīriem, kuri steidzās pakaļ jūdiem Sarkanajā jūrā. Bet,

tiklīdz tie, visu labi izplānojuši, saka: mēs darīsim tā un tā – Kungs Dievs stājas tiem pretī. Labi – Viņš sa­ka – nu jūs esat uz īstā ceļa, steidzieties tikai uz priek­šu! Dievs ļauj, lai lepnie rīkojas, kā nodomājuši. Taču

jau nākamajā mirklī jūras varenie ūdeņi sakļaujas pār

viņu galvām.

Marija palika pie tās [Elizabetes] kādus mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savā mājās.

(Lk. 1:56)

Marija ir Svētā Gara pilna un nes savā miesā

Dieva Dēlu. Tomēr viņa ir jauna meita – jaunava. Visām jaunavām pienāktos lepoties, ka arī Marija bijusi viena no viņām. Kaut tas varētu tikt iemācīts

visu kārtu ļaudīm! Meitas kārta saimē jau pati par sevi ir gods un lepnums. Un ja vēl meitas spētu

saskatīt, ko pats Dievs, pati augstākā Persona grib mums rādīt! Viscēlākā sieva pieņem meitas kārtu. Tas rakstīts, lai sievas un meitas nekļūtu līdzīgas zosīm un pīlēm; Marija ir piemērs visām jaunavām

un sievām – tām visām jābūt pazemīgām un gatavām

kalpot, nevis stūrgalvīgām, ķildīgām utt.

Bet, ka jūs esat bērni, to Dievs apliecinājis, sūtī­dams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba – Tēvs! (Gal. 4:6)

Mēs labi zinām, ka esam nabaga grēcinieki; taču

šeit tiek runāts nevis par to, kas esam un ko darām

mēs, bet gan – ko Kristus mūsu labā ir darījis un dara vēl joprojām. Tev šķiet, ka tā ir liela lieta – būt Dieva

bērnam? Mīļais, tad tev ir jāsaprot, ka Dieva Dēla nākšana, Viņa piedzimšana no sievas un pakļaušanās bauslībai nevar būt kaut kas mazāk nozīmīgs. To Kristus ir darījis, lai tu kļūtu par Dieva bērnu. Visi Dieva darbi ir lieli; tādēļ tie arī rada lielu prieku un drosmi, bezbailīgu garu, kas iespēj visu un nebīstas ne no kā. Turies droši pie šiem vārdiem – tev sirdī jājūt Gara sauciens, jo tas ir arī tavas sirds sauciens.

Kā tad tu to varēji nejust! Dieva Gars apliecina mūsu

garam, ka esam Dieva bērni. Kā gan lai mūsu sirdis nejustu šo saucienu, liecību un nopūtas? Te lieti noder kārdinājumi un ciešanas. Tās modina mūsu garu un liek tam saukt uz Dievu. Ja tu šādu saucienu nejūti, nerimsties domāt un lūgt, līdz Dievs būs tevi uzklausījis.

Tas Kungs Cebaots ir brīnišķīgs padomā un liels gudrībā! (Jes. 28:29)

Mācīsimies izprast kārtību, kādu Dievs mēdz

ievērot, vadīdams un pārvaldīdams Savus svētos. Es bieži vien esmu uzdrīkstējies mēģināt Dievam, mūsu

Kungam, pateikt priekšā noteiktu veidu, kā Viņam būtu jārīkojas, pārvaldot Savu Baznīcu un citas lie­tas. Ak Kungs, es ļoti vēlētos, lai šajā lietā notiktu

tieši tā un lai šis jautājums atrisinātos tieši tādā vei­dā. – Bet Dievs darīja gluži pretēji tam, ko es biju lūdzis. Tad nu es iedomājos: mans padoms gan ne­nāktu par ļaunu Dieva godam, bet būtu pat noderīgs,

lai Dieva vārds taptu svētīts, lai Viņa valstība

pieaugtu spēkā utt., īsi sakot – tas ir īsti labs padoms,

un es esmu to labi pārdomājis; taču Dievs, bez šau­bām, ir tikai pasmējies par manu gudrību un sacījis:

“Labi, es jau zinu, ka tu esi saprātīgs, izglītots vīrs;

taču man nekad nav bijis paraduma pieļaut, lai

Pēteris vai doktors Mārtiņš vai vēl kāds cits Mani

vadītu vai pamācītu. Es esmu tāds Dievs, kas negrib

ļaut cilvēkiem Sevi mācīt, bet pats arvien māca, vada un valda viņus.”

Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs. (Jņ. 11:25)

Cilvēks ir tas, kas dzimst no miesas un asinīm; turpretī kristietis – tas, kas ir kristīts un Kristībā ar Kristus asinīm mazgāts no grēkiem. Tikai tāds ir

saucams un drīkst pats sevi saukt par kristieti. Tā nu, ja tev kāds vaicā: “Kā gan tu vari sevi saukt jaunā

vārdā – kristietis, ja tev jau ir savs vārds – Jānis,

Pēteris vai Pāvils?”, tu vari atbildēt: “Mans tēvs gan

ir nosaucis mani par Jāni, Pēteri, Pāvilu; bet Kristus priekšā mans vārds ir – kristietis.” Kad nu reiz pie­nāk laiks mirt, tad nomirst Jānis, Pēteris, Pāvils; bet kristietis nemirst. Es redzu, ka Jānis, Pēteris, Pāvils tiek aprakts; bet kristietis netiek aprakts – viņš turpina dzīvot. Tādēļ, ja es kā Jānis vai Pēteris mirstu, tam nav nekādas nozīmes. Jo, ja esmu kristietis, tad Jānis vai Pēteris celsies augšā no kapa; jo tā ir sacījis pats Kristus, kas man devis Savu Vārdu.

Mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. (2. Kor. 5:7) Šī dzīve nav nekas cits, kā tikai ticības, mīlestības

un krusta dzīve. Tomēr šīs trīs lietas mūsos nekad netaps pilnīgas. Vienīgi Kristus ir Saule un ir dots mums kā piemērs, lai Viņam sekojam. Mūsu vidū daži ir vāji, citi stipri un citi – vēl stiprāki. Vieni spēj

maz, citi daudz cieš un panes, tomēr visiem jāpaliek

Kristus līdzībā. Jo šī dzīve ir gaita, kurā arvien ejam

tālāk no ticības uz ticību, no mīlestības uz mīlestību,

no pacietības uz pacietību, citiem vārdiem – no krusta uz krustu. Tā nav vis taisnība, bet ir taisnošana, tā nav šķīstība, bet ir šķīstīšana. Mēs vēl neesam nonākuši tur, kur mums jānonāk; mēs esam ceļā; daži šai ceļā ir

tālāk un citi vēl tālāk. Dievs ir apmierināts, atrazdams mūs darbā un apņēmībā. Ja Viņš tā gribēs, tad arī nāks drīz un vienā acu mirklī pārcels mūs no šīs dzīves Debesīs.

Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! (Lk. 12:32)

Redzot tik daudz nepateicības un ļaunuma visda­žādāko kārtu ļaužu dzīvē – kā pie zemniekiem, tā arī

pilsētniekiem -, mums nereti uzmācas doma, ka visa

pasaule ir velna apsēsta. Un tomēr – mums paliek

mierinājums, ka uz šīs zemes arvien vēl dzīvo daži godīgi un svēti cilvēki. Jo Dievs nekad nepaliks bez Savas tautas. Viņš ir žēlastības un taisnības Dievs: tiem, kuri ir pazemīgi un gatavi atgriezties, Viņš piedod, izglābj un vada viņus pēc Sava labā prāta.

īstā, patiesā Baznīca ir mazs ganāmais pulciņš, kas dzīvo zem krusta un nav rotāts ar ārišķīgu greznumu.

Turpretī viltus baznīca ir grezna, lielīga, ziedoša un krāšņa – gluži kā Sodoma. Tādēļ lūgsim savā

Baznīcā – kopā ar Baznīcu, lūgsim par Baznīcu. Jo ir

trīs lietas, kas uztur Baznīcu un arvien ir tai raksturīgas: pirmā – uzticība mācībā, otrā – uzcītība lūgšanās, trešā – nopietnība ciešanās.

Viņi novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. (2. Tim. 4:4)

Klausīdamies vēsturiskus stāstus un piemērus, ļaudis ir pārsteigti. Kad sludinātājs spēlējas ar tēliem

un garīgiem izskaidrojumiem, – tas ļaužu pūlim ir pa prātam. Bet, kad tiek sludināts artikuls par taisnoša­nu – ka tikai caur ticību Kristum cilvēks top taisnots un pestīts Dieva priekšā -, vienkāršajam cilvēkam

nešķiet, ka sludinātājs būtu gudrs un prasmīgs runā­tājs, jā, viņš to klausās nelabprāt. Tā ir droša zīme: kad tiek sludināts par taisnošanu, ļaudis snauž un kāsē; bet, tiklīdz sāk stāstīt nostāstus un piemērus, tie pamostas, saspicē ausis, sēž rāmi un klausās ar vislielāko uzmanību. Kur artikuls par taisnošanu ir pazaudēts, tur Baznīcas vairs nav un atvairīt maldus nav iespējams. Jo ārpus taisnošanas mācības valda vai nu pārdrošība, vai pašizdomāts darbu svētums. Ja skaidri un pareizi saprotam artikulu par taisnošanu, mums ir īstā debesu saule. Turpretī tad, ja to pazau­dējam, mums nepaliek nekas cits kā vien elles tumsība.

Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. (1. Mozus 45:4)

Šos Jāzepa vārdus nedrīkstam aplūkot virspusēji

un garāmejot – mums jāsaskata lielais sirds saviļņo­jums, kāds pārņēmis Jāzepu un viņa brāļus. Es nezi­nātu, kā man izturēties, dzirdot šādus vārdus: es esmu Jāzeps, tavs brālis. Un arī viņi nezināja, ko atbildēt. Un kas notiks tad, kad nāks mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, kas šajā dzīvē visdažādākajos veidos mūs pārbauda, ļaudams, lai tiekam mocīti, šausti un

nonāvēti. Ak, cik liels būs prieks, kad viss pēkšņi mainīsies – kad Viņš, kas agrāk mums šķita briesmīgs

tirāns, kas vēlētos mūs visus nonāvēt, nāks un sacīs: Es esmu Jāzeps! Es esmu jūsu Pestītājs!

Iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mant­rausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus

un Dieva valstībā! (Ef. 5:5)

Alkatība, netiklība un nešķīstība ir lieli, briesmīgi grēki, tādēļ mūsu Kungs tos soda ar mēri un grūtiem

laikiem. Tomēr visa zeme un ļaudis netiek iznīcināti.

Bet ir kāds vēl briesmīgāks grēks, nekā netiklība un laulības pārkāpšana, proti – ne cilvēcisks, bet īsti velnišķīgs grēks ir tas, ka tiek izsmieta un izzobota Dieva lielā žēlastība un Viņa tēvišķīgais aicinājums.

Šādam grēkam nenovēršami seko pelnītais sods -

pilnīga iznīcība. Kas gan vairs varētu palīdzēt tam, kurš ne vien padodas savām vājībām, bet min kājām

tos, kuri viņu vada un māca? Tas ir par daudz, ja

mēs, būdami grēcinieki, gribam arī nonāvēt mūsu

Kungu Jēzu Kristu, kas nācis, lai mūs atpestītu; tādas

lietas nevar darīt neviens cits, kā vien nekrietnais velns un tie, kuri ir velna apsēsti.

Mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt; mēs jums

sēru dziesmas dziedājām, un jūs neraudājāt.

(Mt. 11:17)

Tā notiek vēl šodien. Kad tiek sludināts Evaņģē­lijs, tas nelīdz; kad tiek sludināta bauslība – arī tā nepalīdz. Ja viņiem stabulē, tie nedejo; ja dzied sēru dziesmas, tie neraud. Ļauno pasauli nav iespējams

padarīt īsti priecīgu, nedz arī skumju. Tie ir ļaudis, kuri nesaprot un negrib saprast ne bauslību, ne Evaņģēliju. Viņus nevar darīt par grēciniekiem, nedz

sniegt tiem mierinājumu pret grēku; tos nevar padarīt

aklus, nedz redzīgus. Ja kāds dzīvo brīvi, tas viņiem nešķiet pareizi; cits atkal turas pie stingras dzīves -bet arī tas pasaulei nav pa prātam. Ko gan vēl iesākt

ar šo nelietīgo pasauli? Tai patiktu, ja slavētu visu, ko

vien tā dara – lai gan tā nedara nekā laba.

Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot.

(Ps. 23:5)

Dieva vārds ir visspēcīgs, ticība un Gars – darbīgi un rosīgi, tie arvien ir darbībā un cīņā. Tā nu Dieva

vārdam ir nevis nespēcīgi, bet vareni ienaidnieki,

pret kuriem tam nākas aizstāvēt savu godu. Ir četri šādi ienaidnieki: miesa, pasaule, nāve un velns; tādēļ Kristus ir arī Kungs Cebaots, Savu karapulku Dievs,

kas arvien karo un izcīna Savu cīņu mūsos. Viņš arī baro mūs ar Savu miesu un asinīm – tā ir ne vien Viņa žēlastības zīme, bet arī ēdiens un dzēriens, kas atspirdzina un stiprina mūs visus, kas cīnāmies Viņa karapulkā; tā ir īstā maize un pārtika, ar ko Kristus pabaro un apgādā Savus karotājus, līdz tie beidzot gūst uzvaru kopā ar Viņu. Tā ir brīnišķīga alga, vis­tīrākais zelts un visspožākais sudrabs, brīnišķīga maize, labs, salds vīns un visu labumu pārpilnība, tā ka ir tiešām brīnišķīgi iet šajā karagājienā kopā ar mūsu Kungu.

Kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam!

(Jņ. 8:52)

Tām jābūt brīnišķīgām, visspēcīgām zālēm, kas it viegli spēj dziedēt šo briesmīgo kaiti – nāvi; tik spēcīgas ir šīs zāles, ka tam, kas dziedināts, nemū­žam nenāksies pieredzēt nāvi. Ja pasaule tam ticētu,

tā cīnītos un plēstos, lai tikai saņemtu Dieva vārdu.

Mēs redzam, cik mīļas un dārgas tai ir zāles, ar

kurām var izārstēt drudzi vai mēri. Ikviens gatavs

steigties, skriet, darīt un atdot visu, lai tikai kļūtu vesels. Turpretī šo dārgumu, kas atbrīvo no nāves līdz ar visām slimībām, postu un nelaimēm – to

neviens neievēro vai tikai ar grūtībām pacieš. Taču tā

ir visaugstākā, mūžīgā patiesība, pats Dievs, slavēts

mūžībā, Āmen! Jo ciešāk tu turies pie Viņa un mazāk

ļaujies šaubām – jo mazāk sajutīsi nāvi; tas ir skaidrs. Jo vājāk turies, jo vairāk šaubies – jo vairāk arī jūti nāvi. Ak, Kungs, stiprini manu ticību – tad būsim dziedināti!

Viņš runāja, un tā notika; Viņš pavēlēja, un viss radās. (Ps. 33:9)

Visa radība ir radīta caur Dieva vārdu; kad Viņš sauca vai runāja, ikviens atsaucās Viņam un sacīj’a: “Te mēs esam.” Tādēļ nav jāšaubās – ‘ko Dievs caur Savu mīļo Dēlu, Savu’ mūžīgo Vārdu mums saka, tas noteikti piepildās; visam jābūt un jānotiek tā, kā Viņš

saka. Bet velns, kas ir atkritis jau no iesākuma, caur

iedzimto grēku ir mūs tā apstulbojis, ka nespējam ne

ticēt, ne iedomāties, kā varētu notikt tas, ko Dievs saka pat tad, kad Viņš mūsu acu priekšā to apliecina ar daudzām brīnumu zīmēm un ko ar visas pasaules radīšanu ir apliecinājis jau kopš šā laika sākuma. Jā,

mums nelīdz pat tas, ka mēs, kā Pāvils Apustuļu dar­bu 17. nodaļā saka, varam nepārprotami sajust Viņa

tuvumu. Tas viss mums neko nespēj līdzēt. Bet svē­tīgs ir tas, kas ar prieku ievēro un patur sirdī to, ko Dievs pats ir sacījis.

Neviens tās [avis] nevar izraut no Tēva rokas.

(Jņ. 10:29)

Lai mūžīgi slavēts Kristus, mūsu vienīgais, īstais, uzticamais visu ticīgo dvēseļu Gans un Bīskaps! Es

nebūšu pirmais, kurš pieredzēs, kā Viņš izglābj no

velna varas un pasargā no pasaules tirānijas Savus

ļaudis – tos, kuri dzird Viņa balsi un seko tai.

Neviens nevar izraut ticīgos no Dieva rokas. Ar to

man pietiek, un nekas vairāk man nav vajadzīgs -Kristus rūpējas par manu dvēseli un tur to Savā rokā un Savā varā – un tā ir vieta, kur dvēselei patiesi

nekā nepietrūkst. Ja velns spētu izraut mūsu dvēseles

no Dieva rokas, viņš vienā mirklī tās sagrābtu un

aprītu. Bet to šis ienaidnieks nespēj; Dievs tur ticīgo

dvēseles Savā rokā, kur tās – saskaņā ar Viņa vār­du – ir un paliek droši pasargātas.

Ikviens Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs

mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzi­nāšanai taisnībā. (2. Tim. 3:16)

Šī ir grāmata, kura visus gudros un zinīgos atstāj kaunā un ir saprotama tikai vientiesīgajiem. Tādēļ

atmet visas savas iedomas un sajūtas, turēdams godā

šo Grāmatu – kā visaugstāko, cēlāko un lielāko svētumu, kā visbagātākās dārgumu raktuves, kas

mūžīgi paliek neizsmeļamas. Nu jau vairākus gadus es izlasu Bībeli divas ‘reizes, un, ja salīdzinu to ar

lielu, spēcīgu koku, kurā ik vārds ir šā koka zars, -es pieskaros katram zariņam, gribēdams zināt, kādus augļus tas nes; un ik reizi atrodu augļus varenā koka zaros.

Tikai pārbaudījumi māca ievērot Dieva vārdu.

(Jes. 28:19)

Es savu teoloģiju neesmu iemācījies uzreiz, bet gan – meklēdams un pētīdams arvien dziļāk un dzi­ļāk; jo Svētos Rakstus nav iespējams saprast bez

saistības ar smagiem pārbaudījumiem un uzbruku­miem. Tā Sv. Pāvilam ir bijis sātana eņģelis, kas

viņu sitis ar dūrēm un ar saviem kārdinājumiem spiedis jo uzcītīgāk studēt Svētos Rakstus. Tāpat es uz savas ādas esmu sajutis pāvesta, universitāšu mācīto vīru un caur tiem visiem – velna naidu, kār­dinājumus; tie mani ir dzinuši Bībelē, likuši man uzcītīgi lasīt, lai nonāktu pie pareizas izpratnes. Ja nepieredzam šādus velna uzbrukumus, tad esam ti­kai spekulatīvi teologi, kas darbojas vienīgi ar savām

domām un prāta spekulācijām, apsverot, kas un kā varētu būt.

Kas grib lielīties, lai lielās ar To Kungu. (Jer. 9:24)

Kad tu runā par Dieva žēlastību, tev nav jābūt pazemīgam, bet gan – jālepojas. Ar visām savām lietām un dzīvi tev jābūt pazemīgam; jo tu neesi nekas vairāk kā mēslu maiss. Turpretī ar Kristus žēlastību vari droši lepoties un sacīt: ja arī es būtu vēl desmitkārt netīrāks, taču Kristus asinis nomazgā

mani tīru un svētu, Kristus ir vienlīdz dārgi maksājis,

atpestīdams gan mani, gan Svēto Pēteri. Visi svētie reiz bijuši tādos pašos grēka dziļumos kā es; tā nu mēs esam celti tikpat augstu kā viņi, tā ka neviens svētais nav saņēmis ne ko vairāk kā es – tikai viņi ir bijuši stiprāki ticībā. Ikviens nesīs līdzi savus dar­bus, tādējādi dodams godu Dievam. Dieva priekšā visiem ir jābūt vienādiem ticībā, žēlastībā un jau­najā, debešķīgajā būtībā, atšķiroties vienīgi ar

darbiem un šo darbu godu.

Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai ‘tas sistu mani ar dūrēm, ka netopu iedomīgs. (2. Kor. 12:7)

Es domāju, Pāvils ir bijis viens no lielākajiem svē­tajiem, tāpat arī pravietis Dāvids. Taču, vislielākos augstumus sasnieguši, viņi nav pasargāti no savu

darbu svētuma elka uzmācības – kā paši to ar nožēlu

atzinuši. Jo Pāvils atklāti apliecina, ka Dievam vaja­dzējis atsaukt no elles sātana eņģeli, lai tas viņu durstītu un mocītu – vienīgi tādēļ, lai augstās atklās­mes nepadarītu Pāvilu iedomīgu, it kā viņš tādēļ būtu

labāks un svētāks Dieva priekšā. Redzi, krietnais vīrs garā un ticībā redz šos augstprātības draudus, kas varētu likt viņam nākt Dieva priekšā pašam ar savu svētumu un sacīt: tik daudz es esmu darījis, cietis, sludinājis, atgriezis utt. Un citādi apustulis ne­varēja izbēgt no šīs nelaimes, kā vien – nest uz sava kakla velna eņģeli, lai tas viņu mocītu un liktu atzīt; es esmu tas, kas esmu, tikai no Dieva žēlastības, ne savu darbu vai nopelnu dēļ.

Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas sai­mes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos. (Tit. 2:14)

Tev pienākas uzlūkot sevi kā vienu no Dieva radī­bām, kas pēc radīšanas caur Ādama grēku ir atkritis; tieši tāpat tev jāatceras, ka esi viens no atpestītajiem.

Tādēļ visiem Ticības apliecības vārdiem tu pievieno

vārdu “mūsu”: “Es ticu uz Jēzu Kristu, mūsu Kun­gu,” tāpat arī: “par mums cietis, par mums miris un augšāmcēlies” – Viņš ir mūsu, un arī tu esi šo “mūsu” vidū. Tādēļ jau Kristus ir Kristus un mūsu

Pestītājs no grēka un nāves varas, lai Svētais Gars no

vecā Ādama radītu mūsos jaunu cilvēku, kas miris

grēkam un dzīvo taisnībai. Šī dzīve iesākas un

pieņemas spēkā šeit, uz zemes, un tiks piepildīta Debesu valstībā. Jo Kristus mums nopelnījis ne vien žēlastību, bet arī Svētā Gara dāvanu, lai mēs ne vien saņemtu grēku piedošanu, bet arī pārstātu grēkot. Kristietim ir jāsaņem Svētais Gars un jādzīvo jauna dzīve, vai arī – jāzina, ka viņam nav Kristus.

Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis. (Ps. 51:6)

Vai tas nav briesmīgi un nožēlojami, ka mūs ap­sūdz velns, kas pats ir vēl ļaunāks nekā mēs? Kāda viņam daļa, ka es esmu grēkojis? Es taču neesmu

grēkojis pret viņu, bet gan – pret Dievu un Dieva baušļiem; jo ne jau velns man devis bauslību, bet

Dievs. Ir rakstīts: Vienīgi Tevis priekšā es esmu grē­kojis. Kad Dievs ir mūsu Tēvs un mums ir grēku pie­došana un Viņa žēlastības Kristus dēļ, tad velns vairs

nevar mūs apsūdzēt. Jo Kristus izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām tām prasībām un to iznī­cinājis, pienaglodams pie krusta (Kol. 2). Iedzimtais grēks nav izdzenams ne ar kādu likumu, nedz sodu -kaut arī būtu ne viena vien elle, bet vesels tūkstotis.

No šā grēka spēj šķīstīt vienīgi Dieva žēlastība, vienīgi tā cilvēka dabu dara šķīstu un jaunu.

īzaks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Te ir uguns un malka, bet kur ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs Sev jēru.” (1. Moz. 22:7-8)

Tāda ir ticības daba – tā darbojas ar lietām, kuras

nav redzamas, nedz sajūtamas. Ticība izturas tā, it kā jau turētu šos dārgumus savās rokās; tā arī nepazīst nekāda cita mierinājuma, kā vien to, ka Dievs nekad nemelo un nepieviļ. Tā ticība izturas pret katru lietu. Kad man pienāk laiks mirt, kad nāve jau ir manu acu priekšā, man jādodas projām, nezinot, kur speršu nākamo soli. Šai brīdī neticība uzreiz ir klāt; tā

izbīstas un saka: Ko nu lai daru? Kas zina, kur lai tagad glābjos? Tā vienmēr grib redzēt un sajust, kur rodama izeja. Tomēr to nav iespējams zināt, un šādas

domas neizbēgami ved izmisumā. Turpretī ticība domā tā: es nezinu, kurp došos – man jādodas ceļā,

neredzot un nezinot itin neko. Taču es atstāšu visu Dieva ziņā, kā psalmā ir sacīts: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” (Ps. 55:23) Uz to es paļaujos, jo zinu, ka Viņš nemelos. Tā ticība iemanto

dzīvību, lai gan nevar to saskatīt, jā, kaut arī cilvēka

acis redz gluži pretējo! Ko tad ticība zina? Tikai to,

ko Dievs ir teicis: Viņš neļaus nevienam izraut no Viņa rokas tos, kuri paļaujas uz Viņu.

Kalpi, paklausiet saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Un jūs, kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet drau­dus, zinādami, ka Kungs Debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka

vaigu. (Ef. 6:5, 9)

Ja esi saņēmis dāvanu no Dieva, ja esi varenāks, dižciltīgāks, izglītotāks un piederi augstākai kārtai nekā pārējie, tad padomā par to, ka tev ir pavēlēts ar šīm dāvanām kalpot citiem. Ja tu to nedari, tad tev jāzina, ka ikviens nabaga ganu zēns, kas salīdzinā­jumā ar tevi ir pavisam necils, Dieva un eņģeļu priekšā tomēr ir daudz lielāks par tevi un tiks uz­ņemts Debesīs, kamēr tu ar visu savu skaistumu, godu, godību un greznību tiksi iegrūsts ellē. Dieva priekšā visi ir vienādi – vienkārša kalpone iemanto tādu pašu godu, kā viscēlākā ķeizariene un ķēniņie­ne, ja vien viņa var sacīt: es ticu tam pašam Dievam,

es esmu kristīta Viņa Vārdā un piesaucu savu Kungu Kristu, tādēļ Dieva priekšā esmu iemantojusi tikpat daudz, kā ķēniņiene – ja vien esmu pazemīga un ar

labu prātu ‘ dzīvoju savā kārtā. Bet, kaut arī Dieva

priekšā visi cilvēki ir vienādi un viņiem ir viens Kungs, viena ticība, viena Kristība, tomēr zemnieku puisim, kas iet aiz arkla vai kalponei, kas uzkopj istabu, neklājas nākt un teikt savam saimniekam vai saimniecei: Dieva priekšā es esmu tikpat cēls un labs, kā tu, tādēļ man nav tev jāpakļaujas un jāpa­klausa. Lai gan ‘tagad jau ir gluži pierasts, ka ze­mākās kārtas kļūst iedomīgas un grib pārspēt augstākās. Kristietim tāda lielība nepiedien – tā ir pretrunā ar Kristus mācību un likumu; jo augstā­kajām kārtām ir pavēlēts nekļūt lepnām un nenicināt zemākos; un vēl jo vairāk Dievs grib, lai necili, ze­mas kārtas cilvēki nezaudētu pazemību un necenstos paaugstināties.

Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek. (Jņ. 15:16)

Šie ir dievbijīga mācītāja un sludinātāja tikumi -

viņš vairo Dieva valstību, piepilda Debesis ar svēta­jiem, atņem dvēseles ellei, aplaupa velnu, atvaira nāvi, nosoda grēkus, kā arī pamāca un mierina pasauli, norāda katram, kā dzīvot viņa kārtā, uztur mieru un vienprātību, audzina jaunos ļaudis vislabākajā veidā, iedēsta tautā dažādus tikumus, īsi sakot – rada jaunu pasauli un ceļ nevis nožēlojamu, iznīcīgu namu, bet mūžīgu, skaistu Paradīzi, kurā

labprāt mīt pats Dievs. Tādēļ nekādi zelta un sudraba

kalni nav salīdzināmi ar šo bagātību.

Tēvs, es gribu, lai kur Es esmu, arī tie ir pie Ma­nis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis.’ (Jņ. 17:24)

Šī ir pēdējā, bet pati mierinošākā daļa šajā lūgšanā

par visiem, kas turas pie Kristus. Viņš rūpējas par mums un apsola mums, ka sniegs mums patvērumu, lai mēs varētu būt pie Viņa, kur mums klātos tik labi

kā bērniem pie tēva. Itin’ kā Viņš gribētu sacīt: esiet

droši un neraizējieties par to, kur paliksit un kas ar

jums notiks. Ļaujiet, lai pasaule un velns plosās un

trako, lai tie jūs nonāvē un sadedzina; lai tie padzen jūs no šīs pasaules – jūs tomēr saņemsit visu, kas jums vajadzīgs, un nokļūsit tur, kur esat ilgojušies

nokļūt – tur, kur varēsit mierīgi atpūsties no pasaules un v’isiem velniem. Kur tad tas būs, kā sauc šo vietu? Tēva klēpī un rokās, kurp visiem eņģeļiem jāaiznes mūs uz saviem spārniem. Tādēļ šiem vārdiem jākļūst

par dūnu spilvenu mūsu dvēselēm – kad mūsu mīļā stundiņa nāks un tiksim atraisīti no grēka un visām nelaimēm, arī no velna un pasaules, ievesti mūžīgā mierā un priekā.

Ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru

bērnu, ko Viņš pieņem. (Ebr. 12:6)

Pret dievbijīgajiem un kristiešiem Dievs izturas gandrīz tāpat kā pret bezdievjiem un nekristiešiem. Jā, dažkārt arī vēl bargāk. Viņš rīkojas ar cilvēku gluži kā namatēvs ar savu dēlu vai kalpu. Dēlu viņš soda ar rīksti un pārmāca daudz biežāk un vairāk

nekā kalpu; tomēr tieši viņam tēvs piešķir manto­jumā savu bagātību. Turpretī ļaunu, nepaklausīgu kalpu viņš nesit ar rīksti, bet izgrūž pa durvīm un

nedod tam nekā no mantojuma. Citādi es nevaru izskaidrot, kādēļ Dievs Saviem mīļajiem bērniem

pasaulē liek pieredzēt grūtības un ciešanas; turpretī bezdievjiem Viņš bieži dod visa papilnam, ka tie var dzīvot vienos priekos.

Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs ne­dzirdat, ka neesat no Dieva. (Jņ. 8:47)

Šos vārdus Kristus pasaka tik vienkārši, ka neviens pat neapjauš, cik lielas lietas tajos ir ietvertas; bet kurš tos nopietni uzlūko un uzcītīgi pārdomā, ko nozīmē -būt no Dieva vai ne no Dieva, tam nākas atzīt, ka šeit

Kristus runā par lielām un varenām lietām. Jo patiesi ir tā, ka nav iespējams cilvēku nosodīt un aizskart vēl

skarbāk, kā – sakot, ka viņš nav no Dieva. Ja kāds mani sauc par blēdi un ļaundari, pat ja kāds ķeras man pie rīkles, tad tas vēl nav gluži nekas salīdzinājumā ar

šo briesmīgo postu, kuru mūsu Kungs nosauc šajos nedaudzajos vārdos, sacīdams jūdiem, ka viņi nav no Dieva. Tādēļ vissvarīgāk ir labprāt uzklausīt Dieva vārdu un stingri pie tā turēties. Padomājiet, mīļie bērni, par to, kādas jums ir priekšrocības! Jūs zināt, ka esat no Dieva un esat uzvarējuši velnu un elli, tā ka ne grēks, ne Dieva tiesa jums neko nevar nodarīt. Ja nu jums tomēr vēl notiek kāda nelaime, jūs tiksit no tās izglābti, kamēr pasaulei pat visniecīgākajās grūtībās jāizbīstas un jākrīt izmisumā. Kristiešiem gan jāpieredz daudz ciešanu, jo velns un pasaule ir viņu niknākie ienaidnieki, tā ka ticīga cilvēka dzīvība, manta un gods ir apdraudēti. Kā gan lai kristieši visas

šīs ciešanas panes ar pacietību? Ne citādi, kā – paliekot

pie Dieva vārda un sakot: lai notiek, kas notikdams -

es neesmu no pasaules, bet no Dieva, citādi jau pasaule man tā neuzbruktu. Taču man labāk patīk, ja pasaule

mani ienīst un rada man dažādas ciešanas, nekā būtu tad, ja tā mani mīlētu, un es nebūtu no Dieva.

Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!”

(Lk. 23:42)

Dievs grib uzturēt Savu kristīgo Baznīcu. Kaut arī

visi ķēniņi, ķeizari, pāvests, bīskapi, visi šīs pasaules

varenie un izglītotie atkristu un novērstos no Kristus, Dievs tomēr vēlas paglābt mazo pulciņu, kam būtu Viņa Gars un kas apliecinātu Viņu pasaules priekšā.

Ja mācekļi līdz ar visiem citiem, kam Kristus bijis

tuvs un pazīstams, vairs negrib Viņu apliecināt, nedz

Viņam ticēt, bet bailēs metas bēgt, tad Kristu var apliecināt ļaundaris un slepkava – arī tāds cilvēks var sludināt par Kristu un mācīt citiem ļaudīm, kādu mierinājumu tie var saņemt no Kristus. Jo mūsu

Kungs Dievs negrib atstāt Kristu bez cilvēkiem, kuri

Viņu apliecinātu – kaut arī vienīgie, kas to varētu darīt, būtu zaglis pie karātavām vai slepkava uz moku rata.

Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. (Ap. d. 3:23)

Šo taisnošanas mācību patiesības ienaidnieki nekādi nespēj paciest; tomēr mēs bez tās nevaram

iztikt. Ja šī mācība tiek zaudēta, arī Baznīca ir

pagalam un maldiem pretoties vairs nav iespējams,

jo ārpus taisnošanas mācības Svētais Gars nevar būt

mūsu vidū; jo šādi tas mums atklāj Kristu. Šīs mācī­bas dēļ pasaule ir daudzreiz postīta grēku plūdos, negaisos, vētrās, karos un visādās mokās. Šīs mācī­bas dēļ ir nonāvēts Ābels un visi svētie; tās dēļ jā­mirst visiem kristiešiem. Tomēr taisnošanas mācība arvien ir palikusi un arī paliks, bet pasaulei arvien būs tās dēļ jāiet bojā. Tāpat arī tagad tai jātiek satriektai – kaut arī pasaule kļūtu gluži traka un nogrimtu elles bezdibenī, tai nāksies ļaut, lai mācība turpina pastāvēt. Āmen.

Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. (1. Jņ. 2:2)

Es ļoti labi zinu, kāda iemesla dēļ man tik uzcītīgi

jāmudina jūs mācīties skaidri un pareizi atzīt Kristu.

Jo Kristus nav tāds vīrs, kas prasa kaut ko no tā, kas pieder mums vai ko mēs spējam paveikt; Viņš ir mūsu samierinātājs, grēku izpircējs, kas Dieva priekšā izpērk visas pasaules grēkus. Tādēļ, ja esi grēcinieks, kādi mēs visi patiesībā esam, tad nekādā

ziņā neiedomājies Kristu kā Soģi, kas sēž uz vara­vīksnes, jo citādi tev būs jāizbīstas un jākrīt izmi­sumā. Raugies uz Viņu ar pareizu skatienu: redzi un atzīsti Kristu kā Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu. Būdams šāda Persona, Viņš nevienu nebiedē un

nemoka; Kristus nenicina nabaga grēcinieku un neprasa norēķinu par mūsu dzīvi, ko esam pavadī­juši, darīdami ļaunu. Kristus ir Cilvēks, kas atņēmis visas pasaules grēku, pats Savā miesā to sitis krustā un izdeldējis.

Nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. (Jņ. 16:2)

Ja arī mīļais Dievs ļauj man krist grēkā, tad to­mēr – kaut Viņš ļautu darīt tikai tādus grēkus, kurus es zinu, saprotu un atzīstu par grēkiem, bet ne tos, kuri varētu būt uzlūkojami nevis kā grēki, bet kā

slavējami tikumi vai pat svētums. Mūsu Kungam

Dievam nekas nerada tik lielu riebumu un sašutumu kā tas, ka grēks tiek vēl aizstāvēts un izdarītā netais­nība netiek atzīta, kā to redzam pie Saula. Jo grēki, kuri negrib tikt atzīti par grēkiem, ir pirmā galdiņa, tas ir, pirmo trīs baušļu pārkāpums, turpretī atzītie grēki – otrā galdiņa, tas ir, pārējo sešu baušļu pārkā­pums; tā Sauls ir grēkojis pret pirmā, savukārt

Dāvids – pret otrā galdiņa baušļiem. Un šādi grēci­nieki, kuri rīkojušies pret otro bauslības galdiņu, itin viegli spēj atkal atgriezties un laboties, dzirdēdami grēknožēlas pasludinājumu; daudz ļaunāk klājas

tiem, kuri grēko pret pirmo bauslības galdiņu, tie reti

atgriežas. Tas tādēļ, ka viņi iedomājas esam darījuši taisnības, nevis netaisnības darbus.

Kas tic, nepaliks kaunā! (Jes. 28:16)

Ticība ir pavisam kas cits, nekā brīvā griba.

Mīļais, pārbaudi to pats, mēģini ar savu brīvo gribu kaut ko paveikt tad, kad uzbrūk mēris, karš un dārgi

laiki! Mēra laikā tu lielās bailēs neko nevari iesākt.

Dārgos laikos tu domā tikai par to, kur ņemsi sev pārtiku. Tādi ir lielie darbi, ko paveic mūsu brīvā

griba. Turpretī ticība ir kundze – valdniece un ķeiza­riene; ja arī tā ir vāja un maza, tomēr paliek nelo­kāma un neļauj sevi izbiedēt līdz nāvei. Jo ticība patur savā redzes lokā lielas, varenas lietas, kā mēs to redzam Rakstos un pie Kristus mācekļiem. Visi pretspēki apvienojas, vēji, jūra un visas nelaimes dzen cilvēku tieši nāvē. Kurš gan šādās nāves bries­mās neizbītos un nezaudētu dūšu? Bet ticība, lai cik

vāja tā būtu, arī postā un nāves briesmās stāv kā

mūris un cīnās kā mazais Dāvids ar Goliātu, tas ir, ar

grēku, nāvi un visām briesmām; bet īpaši drosmīgi

cīnās stipra, pilnīga ticība; arī vāja ticība cīnās, taču

ne tik drosmīgi.

Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu. (Ps. 82:1)

Šādam sludinātājam, ar kura starpniecību Dievs tur tiesu pār tiesas kungiem, ir jāstāv vareno sanāk­smē; viņam jāstāv, tas ir, jābūt drošam un nelokā­mam, jāizturas pret šīs pasaules varenajiem godīgi un taisnīgi, jārunā atklāti, visas pasaules priekšā. Tagad sludināšanas amatā ir daudzi bīskapi un sludinātāji; taču viņi nestāv stingri un negrib uzticīgi kalpot Dievam, bet snauž vai dzen jokus ar savu amatu. Tie ir slinki, nederīgi sludinātāji, kas nenorā­da kungiem uz viņu netikumiem. Daži tādēļ, ka šie aizrādījumi tik un tā netiek ņemti vērā – šādi sludi­nātāji guļ un krāc, gluži kā treknas cūkas veltīgi aiz­ņemdami vietu, kurā vajadzētu atrasties labiem slu­dinātājiem. Citi liekuļo un glaimo stiprajiem un va­renajiem, neiebilzdami pret viņu patvaļu. Vēl citi baidās par savu ādu, raizēdamies, ka tad, ja viņi ru­nās skaidri un tieši, tiem nāksies zaudēt gan mantu, gan dzīvību. Tie visi nestāv stingri un nav uzticīgi Kristum.

Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu. (Mt. 26:10)

Mēs mācām, ka samierināt ar Dievu, taisnot, iz­deldēt grēku ir varens, liels un brīnišķīgs darbs, ka to

spēj paveikt tikai Kristus, Dieva Dēls. Tas ir vienīgi Dieva labās rokas, Viņa žēlastības īpašais darbs, un salīdzinājumā ar to visi mūsu darbi ir nevērtīgi un bezspēcīgi. Bet kurš gan jebkad ir mācījis vai dzir­dējis, ka labi darbi tādēļ būtu nicināmi? Nevienu no

saviem sprediķiem, rakstiem, lekcijām, lūgšanām -nevienu, pat vismazāko padarīto darbu es nemainītu pret visas pasaules labumiem; šie darbi man ir tikpat dārgi kā manas miesas dzīvība, kas taču ikvienam cilvēkam ir dārgāka par visu pasauli. Jo katru labu

darbu caur mani un manī ir darījis Dievs. Un, ja tas

ir Dieva darbs un veikums, kas tad ir visa pasaule salīdzinājumā ar Dievu un Viņa darbu? Lai arī caur šādiem darbiem es netopu taisnots (kam jānotiek caur Kristus asinīm, caur Dieva žēlastību, bez maniem darbiem), tomēr tie ir darīti Dievam par godu un slavu, tuvākajam par labu un svētību, kas taču nav salīdzināms vai atlīdzināms ar pasaules la­bumiem un laicīgo mantu.

Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst.

(1. Moz. 2:17)

Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jņ. 6:54)

No zaļa koka [laba un ļauna atzīšanas koka] ir nācis grēks un nāve, no sausa koka [krusta koka] -taisnība un dzīvība. Tādēļ ir sacīts: neēd no zaļa

koka, citādi tu mirsi; ēd no sausa koka, lai nepaliktu

miris. Tu gan gribi baudīt koka augļus; Es došu tev augļu pilnu, ražīgu koku, kura augļi nekad nebeig­sies’ un nebūs apēsti. Taču – cik grūti bija atturēties

no zaļā koka augļiem, tikpat grūti ir ēst jeb baudīt sausā koka augļus. Jo toreiz augļi vilināja ar savu izskatu, solīdami dzīvību, prieku un visu labo;

turpretī šeit redzama tikai nāve, ciešanas un bēdas; jo

pirmais koks zaļoja, turpretī otrais ir sauss. Cilvēka sirdī ir dziļi iesakņojusies šī aplamība: viņš meklē dzīvību tur, kur ir droša nāve, un bēg no nāves tur, kur noteikti iemantotu dzīvību.

Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. (Ps. 19:8)

Bībele jeb Svētie Raksti nav tāda grāmata, kura nākusi no cilvēku gudrības un prāta. Juristu un dzej­nieku meistardarbi ir prāta radīti un tādēļ ir cilvēka prātam saprotami. Turpretī Mozus un praviešu mācī­ba nenāk no prāta, nedz no cilvēku gudrības. Tādēļ ikviens, kas uzdrīkstas mēģināt ar prātu aptvert Mozus un praviešu vārdus, izvērtēt un izspriest, kā Svētie Raksti saskan ar cilvēka prātu, noteikti piere­dzēs neveiksmi. Tas tādēļ, ka Mozus un pravieši ir tādi skolotāji, kuri gudros un zinīgos atstāj negodā un aptumšo prāta acis, kad vajadzīga ticība un citāda izpratne. Kam nav ticības, tas šajā mācībā atrod piedauzību un sāk pret to cīnīties. Tādēļ citādi arī

nevar būt: lai saprastu un aptvertu Rakstus, ir jākļūst

vientiesīgam. Kurš grib būt gudrs un visu apsvērt ar prātu, tas nolemts neveiksmei; tāds ir un paliek tikai nesekmīgs skolnieks.

Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas Evaņģēliju. (Ef. 1:13)

Redzi, tieši šis Dieva žēlastības un grēku piedoša­nas apsolījums ir Evaņģēlijs. To es saku vēlreiz un atkal, lai tu saprastu Evaņģēliju nevis kā citādi, bet -

kā paša Dieva doto Viņa žēlastības un grēku piedo­šanas apsolījumu. Jo tieši šāda iemesla dēļ

Sv. Pāvila vēstules līdz šim ir palikušas nesaprastas,

un tās arī nav bijis iespējams saprast; jo nebija zināms, kas īsti ir bauslība un kas ir Evaņģēlijs. Jo pāvesta sekotāji uzskatīja Kristu par likumdevēju un Evaņģēliju – par jaunu likumu mācību. Tas nebija nekas cits, kā Evaņģēlija aizslēgšana un apslēpšana.

Jo vārds “Evaņģēlijs” grieķu valodā nozīmē “priecī­gā vēsts”, tādēļ ka tajā tiek sludināta svētīgā dzīvības

mācība par Dieva apsolījumu, tiek sniegta Dieva žēlastība un grēku piedošana. Tādēļ Evaņģēlijam

darbi nav vajadzīgi, te nav likuma, bet vienīgi ticība,

jo Evaņģēlijs ir tikai Dieva žēlastības apsolījums un piedāvājums. Kas tam tic, tas saņem žēlastību un

Svēto Garu. Tā sirds kļūst priecīga ‘Dievā un sāk pēc

brīvas gribas pildīt bauslības prasības, nebaidoties no soda un nemeklējot atalgojumu; jo tai pārpārēm pietiek ar Dieva žēlastību, tā ka arī bauslība ir piepildīta.

Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem.

(Mt. 10:1)

Patiesi ir tā, ka velns piezogas mūsu acīm un

ausīm drīz tādā, drīz citādā veidā. Bet piesauc Dievu

un lūdz! Un tad – lai velns trako un plosās, cik grib;

tu esi no viņa pasargāts. Nebīsties un saki viņam pa­visam tieši: “Velns tu esi un velns paliec. ‘ Bet es esmu kristietis, mans Kungs ir stiprāks par tevi; tādēļ liec mani mierā!” Man pašam ne reizi vien ir gadī­jies, ka šis ienaidnieks sacēlis traci manā namā, gri­bēdams mani nobiedēt. Tomēr es, atcerēdamies savu

amatu un aicinājumu, esmu sacījis: “Es zinu, ka Dievs ir licis man būt šajā namā kā nama kungam; ja

nu tevi kāds vēl spēcīgāks ir aicinājis kļūt šeit par kungu, tad paliec. Bet es gan zinu, ka tu šeit neesi kungs. Tava vieta ir elles dziļumos.” Tā es arvien

esmu atguvis mieru, ļaudams velnam palikt viņa ļau­numā, pats labi zinādams, ka pār mani viņam nav nekādas varas.

Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas

pazudināšanas. (Rom. 8:1)

Arī svētajiem gan nākas kauties ar velnu un cīnīties ar nāvi. Bet, lai šajā cīņā uzvarētu, vislabāk

ir mācīties šo dziesmu, kuru dzied svētie, proti: aizliegt pašam sevi, turēties pie Dieva labās rokas. Tā velns tiek pievilts, viņam nu jākuļ tukši salmi, jo: es pats negribu būt nekas, viss mans spēks ir mans

Kungs. Ja es tā daru, tad topu pilnīgi iztukšots, brīvs

no sevis paša un visa, kas mans, un varu sacīt: ko tu

cīnies, velns? Ja tu meklē, kā varētu Dieva priekšā

nopelt manus labos darbus un manu paša svētumu -redzi, man jau to nemaz nav. Kungs ir mans spēks.

Vai varbūt gribi apsūdzēt manus grēkus? Man taču nav arī to. Šeit ir mana Kunga spēks; to vari apsūdzēt, cik vien tev tīk. Es sevī nezinu ne grēka, ne

svētuma. Nekā, nekā cita es nezinu, kā vien – Dieva spēku manī. Ko gan velns spēj padarīt tur, kur viņš atrod šādu brīvu dvēseli, kura negrib tam atbildēt ne par grēku, ne svētumu? Bet, ja tu atkrīti no šīs dziesmas, tā ka velns var notvert tevi tavos grēkos vai labajos darbos, liekot uzlūkot un uzklausīt viņu, viņš tevi mocīs, kā vien gribēs, līdz aizmirsīsi un pazaudēsi Dievu, Viņa labo roku un visu.

Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos..

(1. Kor. 4:7)

Tieši tādēļ ļaunais gars nežēlo pūles un dod mums

vienu triecienu pēc otra, cenzdamies sasist šos trau­kus. Jo tie rēgojas viņam tieši deguna priekšā un šķiet gluži neciešami. Mūsu Kungs Dievs kādu laiku

noraugās šajās pūlēs un ļauj mums pieredzēt lielus pārbaudījumus, lai mēs paši savā pieredzē mācītos, ka šķietami mazais, vājais, necilais Vārds ir stiprāks

par velnu un elles vārtiem. Velns līdz ar visiem savē­jiem dodas uzbrukumā mūsu pilij; taču tiem nākas

sastapties ar ko tādu, kas liek sviedriem izspiesties uz viņu pierēm; viņi nepanāks itin neko. Jo šeit ir

klints, kuru – kā Kristus saka – elles vārtiem nebūs uzvarēt. Ja nu pacietīsim visu, kas mūs piemeklē, tad

arī pieredzēsim, ka Dievs ir ar mums un grib mums palīdzēt, paglābt un aizsargāt mūs pret šo ienaid­nieku un visiem viņa sekotājiem.

Daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam,

dzirdējuši sievas vārdus.. un vēl vairāk kļuva

ticīgi Viņa vārdu dēļ. (Jņ. 4:39, 41)

Kaut Dievs reiz darītu tā, ka visi mani un pārējo mācītāju skaidrojumi pazustu un katrs kristietis pats

lasītu Svētos Rakstus – tīru, skaidru Dieva vārdu!

Klausīdamies manu pļāpāšanu, tu noproti, cik Dieva

vārds ir nesalīdzināmi’ pārāks par visiem cilvēku vār­diem, neviens cilvēks ar visiem saviem vārdiem nespēj pietiekami pilnīgi izskaidrot Dieva vārdu. Dieva vārds ir bezgalīgs, tas ir izprotams un aplūko­jams ar klusu garu, kā 84. psalmā sacīts: “Es

klausīšos, ko pats Dievs manī runā.” Neviens cits nesaprot Dieva vārdu, kā vien šāds kluss, vērīgs

gars. Ja pie tā varētu nonākt bez skaidrošanas, tad ne

mani, ne citu cilvēku skaidrojumi nebūtu vajadzī­gi, – jā, tie pat traucētu. Tādēļ lasiet, lasiet, mīļie kristieši, lai mani un citu mācītāju skaidrojumi jums palīdz celt stipru namu, ka varat paši saprast tīro, skaidro Dieva vārdu, sajust tā garšu un pie tā palikt.

Jo tikai šajā Vārdā Dievs mājo Savā Ciānā! Āmen.

Mēs esam uzzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē.

(Ap. d. 24:5)

Ikviens žēlojas un kliedz, ka Evaņģēlijs radot

daudz nemiera, ķildu un nekārtību pasaulē, ka tagad,

kopš Evaņģēlijs mums ir pasludināts, viss esot daudz

ļaunāk, nekā bijis iepriekš. Agrāk dzīve ritējusi klusi un mierīgi, nav bijis nekādu vajāšanu, ļaudis dzīvo­juši kā labi draugi un kaimiņi. Uz šādām tukšām

runām jāatbild: dzīve pasaulē nevar un nedrīkst ritēt mierīgi. Jo kā gan viss var būt labi tur, kur valda

velns, kas ir Evaņģēlija niknākais ienaidnieks? -

Tādēļ neceri uz mieru un klusu dzīvi, kamēr Kristus

ar Savu Evaņģēliju iejaucas viņa valdīšanā. Sargies

no tādas labklājības un miera, kāds valdījis agrāk un

pēc kāda tie arī tagad ilgojas un tiecas – jo tāds miers

ir droša zīme, ka velns ir pie varas un šai vietā Kris­tus nav klāt. Un diemžēl man jāsaka: es baidos, ka miers, pēc kura šie kliedzēji tīko, pie mums, vācie­šiem, atkal varētu nākt.

Kad mūsu noziegumi mūs nospiež, tad Tu, Kungs, tos nolīdzini! (Ps. 65:4)

Nesaki: “Es tagad neesmu gatavs lūgšanai; labāk

vēl brīdi padarīšu ko citu, līdz būšu gatavs lūgt.” Jo tā tu nekur tālāk netiksi – paies stunda pēc stundas, diena pēc dienas, un visubeidzot tev tomēr būs sevi jāpiespiež lūgt – tieši tai brīdī, kad jutīsies vismazāk tam gatavs. Jo ir tā: kas šodien nav gatavs, tas rīt būs vēl mazāk gatavs, un ar vilcināšanos neviens nekļūst

labāks. Ja tu nemācīsies lūgt, apzinādamies savu necienību un juzdamies apgrūtināts, tad tā arī nekad

to neiemācīsies. Jo tad, kad nāk svētsvinīgs noskaņo­jums un tavā prātā ienāk doma: “Jā, tagad gan esmu gatavs, nu es lūgšu pa īstam”, – tad velns ir jau klāt, viņš pārvērtīs tavu lūgšanu grēkā un kaunā. Tādēļ jāmācās lūgt, lai tu kļūtu lūgšanai gatavs, sākt ar to, ka jūties necienīgs un atklāj to Dievam; tad tu drīz vien jutīsies vieglāk un priecīgāk, tā ka tavs necienī­gums mudinās un piespiedīs tevi doties tālāk, un grēks nevarēs tevi maldināt, nedz aizkavēt. Tikai nedomā, ka tādēļ vari palikt savos grēkos.

Viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Ef. 4:6)

Kristus Baznīcai, lai kur tā šajā pasaulē atrastos,

nav cita Evaņģēlija jeb Svēto Rakstu, citas Kristības un Svētā Vakarēdiena, citas ticības un Gara, cita

Kristus un Dieva, citas Mūsu Tēvs lūgšanas, nedz citas cerības un mūžīgās dzīvības, kā vien tā, kas ir mums mūsu baznīcā. Visi Kristus baznīcas bīskapi un mācītāji ir līdzvērtīgi mūsu bīskapiem un mācītā­jiem – neviens nav otra kungs vai kalps; visiem ir

vienāds prāts un sirds, tāpat arī viss, kas šai Baznīcai

pieder, ir mums visiem vienāds. Kādam sludinātā­jam, tāpat kā jebkuram kristietim, gan var būt stiprā­ka ticība vai citādas un bagātīgākas dāvanas nekā citiem: viens spēj labāk izskaidrot Rakstus, otrs -labāk sludināt, trešais – labāk vadīt draudzi, cetur­tais – labāk pazīt garus; cits labāk prot mierināt, citam ir labākas runas dāvanas. Taču šīs dāvanas nerada nevienlīdzību Kristus baznīcā, tās nedara nevienu par kristieti; jā, mums jābūt kristiešiem, pirms vēl tās saņemam.

Tev nebūs zagt. (2. Moz. 20:15)

Šis bauslis parāda, ko Dievs domā par mums, proti, ka mēs visi – bez izņēmuma – esam zagļi Dieva un pasaules priekšā. Jo, ja vien Dievs zagli neaptur vai bende viņu neizbiedē, viņš turpina darīt savu darbu visrupjākajā veidā. Bet tev nav jādomā, ka zadzis esi tikai tad, ja esi atņēmis savam tuvāka­jam viņa mantu. Tāpat, kad redzi savu tuvāko ciešam

badu, slāpes, trūkumu, kad viņam nav pajumtes,

apģērba vai apavu un tu viņam nepalīdzi, – arī tad tu zodz, gluži kā paņemdams naudu no viņa maka vai

lādes; tas ir tādēļ, ka tavs pienākums ir palīdzēt tuvākajam, ja to piemeklējis posts. Jo tava manta nepieder tev; tu esi tikai tās pārvaldnieks, kas iecelts šai amatā, lai izdalītu mantu tiem, kam tā vajadzīga. Tādēļ garā zagļu rindā ir rakstāmi arī visi tie, kuri savu mantu nedod tiem, kam tā nepieciešama, kuri neievēro sava tuvākā vajadzības un vienaldzīgi paiet tam garām.

Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot uzņemsi mani godībā. (Ps. 73:24)

Ik reizi, kad jūtamies nomākti un tiekam kārdināti,

mums vīrišķīgi jāstājas pretī mūsu miesai, kura pār­baudījumos kļūst nikna un nepacietīga, un jāsaka tā: es pats nevaru zināt, kādēļ Dievs šobrīd mani tā at­stājis; bet nešaubos, ka mīļais, žēlīgais Tēvs pēc Sava labā, gudrā padoma darīs tā, ka galu galā man viss nāks par labu, lai gan mana grēcīgā miesa to nespēj saskatīt, nedz saprast – tā kurn un pretojas garam. Tomēr šis krusts man jānes ticībā un pacietībā. Es arī gribu to pacietīgi panest. Miesa gan ir pārāk vāja, tā nopūšas, raud un žēlojas, bet Dievs saka: tu neko nesaproti, tu esi ģeķis; Mans prāts un padoms ir tāds, ka no šā sava krusta tu iegūsi lielu labumu.

Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. (Mt. 5:44)

Šai ziņā vienkāršiem kristiešiem un tiem, kuri pil­da amatu, ir jārīkojas atšķirīgi. Jo, lai gan kristieši

pret saviem apspiedējiem un vajātājiem izturas lab­vēlīgi un lūdz par viņiem, tomēr amatam ir jārūpējas

par taisnību un sodu. Un nebūtu pareizi, ja tie,

kuriem uzticēts amats, savas žēlsirdības dēļ kavētos to pildīt. Tā būtu palīdzība ļaunumam, ļaundaru

stiprināšana un iedrošināšana. Itin kā es mūsu

ienaidniekiem, kuri vajā un mīda kājām gan pašu Evaņģēliju, gan nabaga ļaudis, kuri pie tā turas,

gribētu sacīt: mīļie kungi! Lai mīļais Dievs jūs

atalgo – jūs esat dievbijīgi ļaudis un svēti tēvi! – vai arī, ja es klusētu un pielūgtu viņus vai skūpstītu viņu kājas. Nē, mīļais brāli, tev jāsaka tā: es esmu

sludinātājs, kura mutē ir jābūt asiem zobiem, kas var

kost un sālīt, teikt patiesību ļaundariem, un, ja tie negrib klausīties, izslēgt viņus no draudzes, aizslēgt tiem Debesis, pavēlēt tos elles liesmām un velnam; tas man ir jādara Dieva dēļ.

Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! (Rom. 6:1)

Ir nekrietni un bezdievīgi, ja gribam spriest tā: ja

jau mūsu grēki vairo un slavē Dieva žēlastību un žēlsirdību, tad varam droši grēkot. To Dievs negrib;

Viņš arī nedod tev likumu, ka tu drīkstētu brīvi

grēkot. Viņš nesaka, ka grēka dēļ gribētu kādam darīt labu. Darīt kādam labu viņa grēka dēļ ir pavisam kas

cits, nekā – palīdzēt viņam kļūt brīvam no grēka. Dievs ir grēka ienaidnieks, Viņš nevis pavēl darīt grēku, bet aizliedz to. Bet, kad grēks ir izdarīts un cilvēks kļuvis pavisam grēcīgs, Dievs negrib, lai

nāve viņu uzvarētu, kā pravieša Ecēhiēla grāmatā lasāms: ‘”Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve,” saka Dievs Tas Kungs, “un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” (Ec. 18:23)

Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bar­dzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai. (Rom. 11:22)

Ar labajiem darbiem neviens nevar iemantot pes­tīšanu, jo tāds ir pārdrošs un paļaujas uz savu

dievbijību. Savukārt ne Dāvidam, ne ļaundarim pie

krusta nav jākrīt izmisumā savu grēku dēļ, itin kā tie viņu neizbēgami pazudinātu. Ir jāpaliek uz īstā vidus ceļa un jāsargās no grēka. Jo, lai gan Dieva žēlastība un apsolījums tevi iedrošina, tomēr nav droša solījuma, ka tad, kad būsi kritis, tu noteikti atkal

spēsi atgriezties, – Sauls un Jūda taču nav atgriezu­šies. Nav mūsu varā satvert Dieva žēlastību. Tādēļ mums jābīstas Dieva, kas negrib paciest ne ļaužu pārdrošību, ne izmisumu.

Kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs. Tiešām, taisni

ir Tā Kunga vārdi, un visi Viņa darbi ir pilni

uzticības. (Ps. 146:6 un 33:4)

Kas netic, ar to Dievs nevar darīt nevienu brīnuma zīmi, – tādam ir jāiet bojā un viņa nāve ir neizbēga­ma. Bet tie, kas paļaujas uz Dievu, taps izglābti, kaut arī debesis un zeme ietu bojā. Jo cilvēkā, kas citkārt

ir niecīga, vāja būtne, ticība rada tādu drosmi, ka

viņš drīkst lepni sacīt: ja arī visi velni man uzbruktu, ja visi ķēniņi, ķeizari, debesis un zeme nostātos pret

mani, – es tomēr ticu un zinu, ka tikšu pasargāts. Kurš tic, tas ir uzvarētājs un kungs; ja arī viņš mirst, tomēr atkal dzīvos; ja ir nabags, kļūs atkal bagāts; ja viņš ir slims, kļūs atkal vesels. Ja caur ticību cilvēks

ir apbruņojies ar tādu drosmi, tad viņš arvien spēs iet

tālāk.

Mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu. (2. Kor. 4:5)

Dievbijīgiem cilvēkiem uz šīs zemes nav nekā

dārgāka par Tā Kunga vārdu; vienīgi to viņi slavē,

sludina un apliecina visu ļaužu priekšā, jo tikai Dieva vārds ir spēcīgs, svēts, labs, taisnības, gudrī­bas un dievbijības pilns; turpretī paši savus vārdus

šādi cilvēki nekad neslavē un necildina. Viņi ir ar mieru būt nicināti, ja vien Dieva vārds tiek slavēts un

cildināts, ja tam tiek teikta slava un pateicība virs

zemes un debesīs. Bet cik viegli to ir pateikt, tik grūti izpildīt. Jo ir ļoti grūti iztukšot savu vārdu, ļaut,

lai tas kļūst par niecību kā tagadējā, tā arī nākamajā pasaulē, kā Dieva, tā arī visu cilvēku priekšā. Un

tomēr – ja tas netiek darīts, Tā Kunga vārds mums uz zemes nevar tikt godāts un slavēts, un arī Debesīs tas nevar saņemt pateicību.

Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu tais­nots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. (1. Kor. 4:4)

Lai cik taisna, svēta, nevainīga, Dievam tīkama

būtu tava cīņa, tomēr ir nepieciešams, lai tu to pārdo­mātu bijībā un pazemībā, arvien bīdamies no Dieva

tiesas un paļaudamies ne uz sevi, bet vienīgi uz Dieva

žēlastību. Jūda Makabejietis tika nonāvēts savā ļoti taisnīgajā karā, tāpat arī vēl daudzi citi ir gājuši bojā, darīdami tādas lietas un darbus, kas bija ļoti labi un

slavējami – kā par Israēla bērniem varam lasīt Soģu

grāmatas 20. nodaļā; tie gāja bojā vienīgi tādēļ, ka zaudēja bijību Dieva priekšā, paļaudamies uz savas cīņas taisnīgumu, nevis uz Dieva žēlastību. Pāvils Vēstulē korintiešiem saka: “Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam

būs sava uzslava no Dieva.” (1. Kor. 4:4-5)

Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu nodomus. (Rom. 14:1)

Kad tu redzi brāli, kuram vēl ir daudz vājību,

domā tā: “Šīs brāļa nastas man ir jānes; es nedrīkstu viņu atstāt, kamēr vien viņš apliecina Kristu.” Tā

kristietim sirdī ir jābūt ārstam, bet ārīgi, dzīves ceļā – kā nastu nesējam dzīvniekam, kas nes savu brāļu nastas. Svētajā Baznīcā noteikti ir jābūt arī vājākiem ļaudīm – tādiem, kuru rīcībā saskatām

apgrēcību, ‘ gluži tāpat kā cilvēka miesā ir ne tikai

kauli, bet arī mīksta un nespēcīga miesa. Tādēļ Kristus valstība sastāv no tiem, kuri nes, un tiem, kuri tiek nesti. Un visa mūsu dzīve ir kas tāds, kas sastāv no stipruma un vājuma.

Avis izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdu­šas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un

pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem. (Ec. 34:5-6)

Evaņģēlijs jeb Kristus piemiņa tagad sprediķos ir tik reti sastopama, ka kļūst baisi pat par to domājot. Tādēļ arī nav brīnums, ka tauta izklīst un maldās pa svešām baznīcām. Tu nesludini Evaņģēliju, kā tev tas būtu jādara; pēc burta tu iekšēji nekam neesi

derīgs, un pēc Gara – ārēji. Tādēļ tauta ārēji, ar visu

miesu un dvēseli maldās apkārt; tā grēko daudz mazāk nekā tu, jo tā daudz vairāk vēlētos dzirdēt Evaņģēliju, nekā tu gribi tai to sludināt, ja arī tu pats to būtu mācījies. Tādēļ tu pats esi īstais cēlonis tam, ka tava baznīca tiek pamesta. Tu gribi dzīt avis kūtī,

taču nedod tām barību. Tādēļ Kristus avis izklīst

kalnos, jo tām nav gana – saka Tas Kungs.

Vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet

mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.

(1. Kor. 1:18)

Tā ir pati lielākā gudrība: turēties pie krustā sistā Kristus nespēcīgā tēla un neapgrēkoties pie tā, lai par Dievu zinām un domājam vienīgi to, ka Viņš ir krustā sists. Domāt par Dieva godību ir ļoti bīstami.

Jo arī ļauns gars var slēpties godības veidolā, lai mūs

maldinātu; turpretī krusts tam nav pieņemams; jo krustā tas ir uzvarēts un notriekts pie zemes. Tādēļ ļaunais no visas sirds ienīst krustu. Ja nu velns tavā

sirdī mēģina iedvest domu, ka Kristus ir pavisam citāds vīrs, nekā Pāvils šeit par Viņu raksta, tad saki

tā: “Tas nu gan ir aplami; kas man ko tādu grib ie­stāstīt, tas nekrietni melo.” Tādēļ tev viņš nav jāuzklausa. Kas grib tapt pestīts, tam jājūtas tā, itin kā viņš būtu vienīgais cilvēks zemes virsū, un visi Dieva apsolījumi un mierinošie vārdi attiektos tikai uz viņu vien; itin kā viņa dēļ vien būtu rakstīti visi Svētie Raksti.

Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi.. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad

jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums

neatņems. (Jņ. 16:21-22)

Ikvienas bēdas ir līdzīgas dzemdībām, kurās jaunais cilvēks piedzimst, turpretī vecais – mirst. Jo

ticība un Vārda pieminēšana šādos pārbaudījumos

pieņemas spēkā. Ja kādam jāsastopas ar nebrīvi vai zobenu, mēri vai nāvi, viņam jāsaka tā: redzi, tagad

es ciešu dzemdību sāpes;’ man jāpaliek nelokāmam un jāgaida, līdz Dievs mani no tām atraisīs; man šīs sāpes jāpacieš, līdz piedzimšana būs notikusi. Šis ir lielais ticības darbs – izturēt sāpes; taču nav cita ceļa,

kā tikt tām pāri. Šī dzīve nevar būt nekas cits, kā viens vienīgs naids pret veco cilvēku un ilgas pēc jaunas dzīves – jaunajā cilvēkā. Evaņģēlijs ir Vārds, kas rada nevis tādus bērnus, kam jāpaliek tuksnesī,

bet jaunekļus un jaunavas, kuri var doties laulībā, tas

ir – mācīt un radīt jaunus garīgus bērnus.

Es piesaucu To Kungu. (Ps. 118:5)

Ir sacīts: es piesaucu To Kungu. Dzirdi: tev jāmā­cās piesaukt, nevis sēdēt vai gulēt savā kaktā, nokārt

galvu, mocīt pašam sevi ar savām smagajām do­mām, raizēties un prātot, kā no tām atbrīvoties, un neredzēt neko citu, kā vien to, cik grūti tev klājas, cik lielas sāpes tev jācieš, cik nožēlojams cilvēks tu

esi. Attopies, tu, slinkais blēdi! Meties ceļos, pacel

acis un rokas uz Debesīm, saki psalmu vai lūgšanu Mūsu Tēvs, sūdzi ar asarām savu postu Dievam un piesauc Viņu! Dievs grib, lai tu sūdzi Viņam visas savas bēdas, nevis turi tās pie sevis un nomokies ar tām tik ļoti, ka radi no vienas nelaimes divas, jā, pat desmit un veselu simtu.

Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi

sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz

arī uz vīru, kas dara blēdības! Atmet dusmas un

neļaujies bardzībai, neiekaisti niknumā, jo no tā

ceļas tikai ļaunums! (Ps. 37:7-8)

Tā ir īsta kristieša gudrība – ļaut Dievam valdīt un

pārvaldīt, kā arī visu, kas notiek netaisni vai rada

ciešanas dievbijīgiem ļaudīm, atstāt Dieva ziņā. Viņš

ir tas, kas galu galā spriedīs taisnu tiesu. Kristietis

var nosodīt grēku caur Dieva vārdu, taču viņš ne­drīkst pacelt savu dūri sitienam vai uzdrīkstēties

darīt ko tādu, ko Dievs viņam nav pavēlējis. Ja arī esi

pavisam svēts, gudrs un dievbijīgs, tev nāksies pieredzēt, ka daudzās lietās notiek netaisnības un

aplamības. Tu nevari un nespēj visu, kas greizs, darīt

taisnu; tad nu dari to darbu, kas tev uzticēts, pildi savu amatu ar vislielāko uzcītību. Pārējo – visu, kas nerit tik gludi, kā tu vēlētos, nodod Tā rokās, kas ir gudrāks un stiprāks par tevi – uztici to savam mīļa­jam Tēvam Debesīs. Viņš labāk par tevi prot valdīt pār baznīcu, valsti, ļaudīm, namu, saimi, sievu un bērniem.

Jums dota žēlastība, ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest. (Fil. 1:29)

Pieņemt krustu Dieva vārda un ticības dēļ – tas prasa tieši tik daudz kā – labprātīgi uzņemties ‘un pa­nest velna, pasaules, miesas, grēka un nāves naidu.

Šāds krusts nav jāmeklē. Tev tikai jāiesāk pirmā lieta

jaunajā dzīvē: aizliedz pats sevi, tas ir, noliedz darbu pelnīto taisnību un apliecini ticības taisnību; un drīz vien pieredzēsi arī otru, proti, krustu, kas tev ir

jāpieņem, tāpat kā Kristus to ir pieņēmis. Bet liekuļi

nolād šo pirmo – ticības taisnību, aizstāvēdami paši savu taisnību. Tādēļ viņi ne vien neņem savu krustu, bet kļūst par krustā sitējiem un slepkavām, nolādē­dami tos, kuri nes krustu.

Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, ..kļūdami

stipri ticībā, kurā esat mācīti! (Kol. 2:6-7)

Mums jānovērš uzmanība un vienkārši jāsatver Dieva vārds – vispirms jāuzklausa, tad jāieraksta sir­dī un cieši pie tā jāturas pat tad, ja šķiet, ka mūsu

grēki nekur nav pazuduši, tā ka mēs tos ik brīdi sajūtam. Man nav jāievēro šādas sajūtas, bet jābūt stingri pārliecinātam, ka nāve, grēks un elle ir

uzvarēti pat tad, ja jūtu, ka tie vēl arvien man uzbrūk.

Jo, ja grēka sajūta mūsos vēl paliek, tas notiek tikai tādēļ, lai mudinātu mūs turēties pie ticības un darītu šo ticību stipru. Tādējādi mēs pretēji visām sajūtām uzņemtu Vārdu, cieši saistīdami savu sirdi un sirds­apziņu pie Kristus. Ticība nav cilvēku maldi un

sapņi, kurus daži uzskata par ticību. Ticība ir dzīva, bezbailīga paļāvība uz Dieva žēlastību – tik droša, ka

ticīgais tās dēļ gatavs kaut tūkstošreiz mirt. Turklāt

šāda paļāvība un Dieva žēlastības atziņa dara cilvēku

priecīgu, līgsmu un labprātīgu pret Dievu un visu

radību – to Svētais Gars paveic ticībā.

..dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu

līdz galam. (2. Tim. 4:5)

Garīgajā avju ganāmpulkā, tas ir, Kristus valstībā,

Dieva avīm nav jāsludina Dieva likumi, kur nu vēl

cilvēku likumi, bet gan Evaņģēlijs, kas ir miera ziz­lis, caur kuru avis saņem ticības stiprinājumu, siržu iedrošinājumu, mierinājumu visdažādākajās bailēs

un nāves draudu priekšā. Kuri tā sludina, tie pareizi pilda garīgo ganu amatu, ganīdami Kristus avis zā­lainās ganībās. Kur dzirdama šāda sludināšana, tur droši varam teikt, ka dzirdama paša Kristus balss. Evaņģēlija sludinātāji atzīstami par īstiem ganiem,

tas ir, par Kristus kalpiem un Dieva namturiem;

neviens lai viņiem nepārmet to, ka viņi nolād un

pasludina par ķeceriem dažādus maldinātājus līdz ar

visu pasauli. Turpretī tie, kas nesludina Evaņģēliju, bet ko citu, ir briesmīgi vilki un slepkavas.

Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam! (Mt. 8:25)

Šajā visbriesmīgākajā brīdī vēl atmirdz cerības dzirksts, kas pati sevi nejūt, tādēļ saka: mēs grimstam. Ja ticība pati sevi sajustu, tā nebūtu sacī­jusi: mēs ejam bojā. Bet tā jūt vienīgi iznīcību un

neapjauš pat to, ka pati vēl dzīvo un kvēlo; ja ticība

vairs nedzīvotu un nedegtu, tā taču nejustu itin neko. Redzi, Kristus nenicina šo sīko ticības dzirksti, bet

dara to tik lielu un varenu kā uguns liesmas, kas liek norimt vējam un jūras viļņiem. Tā Viņš rīkojas ar mums visiem ik reizi, kad esam baiļu un šausmu pārņemti. Ja vien ar klusu lūgumu, vārgu nopūtu vai kaut ar sirds trīsām sakām: Kungs Jēzu Kristu,

palīdzi! – tūliņ pat sajūtam mierinājumu. Jo, dzirdē­dams šādas nopūtas, Kristus ik reizi apsauc jūru un

viļņus. Un tad iestājas miers un prieks, kam seko arī

slava un pateicība mūsu Kungam.

Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā

arī mani satvēris Kristus Jēzus. (Fil. 3:12)

Ticīgam cilvēkam nekas nevar būt kaitīgāk kā

domāt, ka viņš visu jau saņēmis un meklēt vairs nav vajadzīgs; jo, tā domādami, daudzi atkrīt, kļūst gļēvi un gurdeni, ļaudamies drošībai un slinkumam. Tādēļ, kas kļūst par kristieti, tam ir pienākums atcerēties, ka viņš vēl nav kristietis, bet meklē, kā nonākt tik tālu, lai tāds kļūtu. Šī dzīve nav vēl dievbijīga, bet ir – ceļš uz dievbijību, nav veselība,

bet – ceļš uz veselību,’tā nav esamība, bet – tapšana,

ne atdusa, bet – vingrināšanās. Mēs vēl neesam tie, kam mums jābūt, bet topam tādi. Tas nav vēl pa­veikts, nedz noticis, bet ir gājumā un kustībā. Tās vēl

nav beigas, bet ir ceļš. Kristietis ir tapšanā, nevis ir jau tapis. Tādēļ tas, kurš ir kristietis, nav kristietis;

tam, kuram šķiet, ka viņš jau kļuvis par kristieti, tikai vēl jātop kri’stietim. Jo mēs tiecamies nokļūt De­besīs, taču vēl neesam tur nonākuši. Un gluži tāpat

kā Debesīs nekad nenonāks tas, kurš sev iegalvo, ka jau atrodas Debesīs, tāpat arī ikviens, kas tiecas pēc

Debesīm un meklē, kā tur iekļūt, – tas jau ir Debesīs. Tik brīnumaini ir šīs Valstības darbi.

Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. (Jņ. 6:68)

Kam jāspēj palikt pie Kristus, dzīvojot pasaulē, kur nākas stāties pretī tik daudziem velniem un ļauniem cilvēkiem, sastapties ar tik neskaitāmiem šķēršļiem un visāda veida apgrēcību, tam ar cilvēka spēku nepietiek – vajadzīgs daudz spēcīgāks at­balsts. Ir nepieciešams, lai cilvēka sirds uzticētos

Dievam un būtu pārliecināta, turklāt sirsnīga un de­dzīga mīlestībā pret Kungu Kristu, tādēļ ka Viņš cilvēku labā uzkrāvis Sev visu elles sodību. Tā nu mums nav neviena cita dārguma, nedz atbalsta, kā vien tas, ka Dievs ir mums žēlīgs un mīļāks par visu, kas atrodams šajā pasaulē. Kam nav mīlestības pret Kristu, tas neizbēgs velna un pasaules ļaunuma.

Kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu. (1. Kor. 1:31) Mūsu sirdīm ir jādomā tā: ak, Kungs, ja mums

vajadzētu salīdzināt savas dzīves un darbus un nākt ar tām Dieva priekšā, es nevarētu pastāvēt, kaut arī būtu pats Jānis Kristītājs. Jo tas viss nav Tava dāvana

un žēlsirdība, bet tikai mana dzīve. Bet es ar lepnu­mu saucu sevi par Tavu kalpu un dievbijīgu cilvēku

tādēļ, ka Tu man bez mitas dod savu žēlastību. Jo, kā Tu esi apsolījis Ābrahāmam, Tu Kristū gribi būt man

žēlīgs. Ja arī es pats neesmu dievbijīgs, Kristus ir dievbijīgs; ja arī es neesmu svēts, Viņš ir svēts; ja es neesmu Dieva kalps, tad tomēr Kristus ir Dieva kalps. Es neesmu brīvs no visām raizēm un bailēm, bet Kristum nav ne raižu, ne baiļu. Tā es pāreju no sevis paša Viņā un lepojos, ka Kristū un caur Kristu kļūstu dievbijīgs. Un Viņš grib, lai lepojamies, teikdami, ka esam dievbijīgi un svēti – taču ne paši

ar savu dzīvi un darbiem. Jo mēs paši varētu lepoties

tikai ar to, ka esam nelabojami nelieši.

Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens Rakstu pra­vietojums nav patvaļīgi iztulkojams. (2. Pēt. 1:20)

Tādēļ mums piederas Dieva vārdu ar bijību klau­sīties un ar pazemību tajā darboties, nevis iejaukties

tajā ar saviem atzinumiem. Labāk būtu, ja tu kritīsi

visos grēkos nekā savā iedomībā, – tik bīstama,

kaitīga lieta tā ir. Jo ar Dieva vārdu nedrīkst jokot; ja tu to nevari saprast, – noņem cepuri tā priekšā. Dieva vārds necieš zaimus un cilvēcisku iztulkojumu, bet ir

skaidra nopietnība un grib, lai to turētu augstā godā. Ja tu iejauksies tajā ar savu iedomību, tad nomal­dīsies un nezināsi vairs, kur esi, tev grūti nāksies atrast padomu. Jo, kad kāds grimst savā iedomībā, tādam nav viegli palīdzēt atkal izkļūt no tās.

Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kal­pības jūgā! (Gal. 5:1)

Līdzīgi kā vēršiem, kas velk savu jūgu ar lielām pūlēm un darbu, tomēr nevar nopelnīt neko vairāk kā

vien savu dienišķo maizi un galu galā pēc ilgās kalpošanas tiek nokauti – klājas arī tiem, kuri grib tikt taisnoti ar bauslības darbiem. Viņi ir saistīti kalpības, tas ir, bauslības jūgā; tie visu mūžu kalpo un cieš mokas, taču beigu beigās pēc visas ilgās kalpošanas nenopelna neko vairāk kā vien to, ka ir spiesti mūžīgi palikt nelaimīgi, nožēlojami kalpi, proti, grēka, nāves un velna kalpi. Tā nu kalpošana bauslībai ir pats smagākais kalpības jūgs, kāds vien ir atrodams un iedomājams.

Bet es esmu tārps un ne cilvēks. (Ps. 22:7)

Svētie Raksti ir Dieva vārds, kas uzrakstīts un ie­tverts burtu zīmēs – gluži kā Kristus, mūžīgais Dieva

vārds, ir apslēpts cilvēcībā. Un kā pasaule izturas pret Kristu, tāpat tā izturas arī pret rakstīto Dieva

vārdu. Salīdzinājumā ar citām grāmatām šī Grāmata

tiek uzlūkota kā tārps, nevis kā grāmata. Jo tai nekad netiek dots tāds gods – tāda studēšana, lasīšana, pār­domāšana, apcerēšana un lietošana – kā visiem daudzajiem cilvēku rakstiem un sacerējumiem. Labi

vēl, ja Raksti tiek tikai nomesti kaktā. Citkārt tie tiek

arī saplēsti, krustā sisti un pakļauti dažādām mo­kām – cilvēki tos skaidro, groza un staipa pēc sava

prāta, pielāgodami visām savām ķecerīgajām,

patvaļīgajām iedomām, un galu galā Dieva vārds tiek pilnīgi izpostīts, nonāvēts un aprakts, izstumts

no pasaules un aizmirsts. Taču tam atkal ir jānāk

gaismā; te nelīdz nekāda pretošanās un aiz­stāvēšanās. Tādēļ tā ir laba zīme, ja kādam tiek dota šī dārgā dāvana – mīlestība un patika pret Rakstiem, prasme tos lasīt un augstu novērtēt. Tādu cilvēku Dievs noteikti cels godā.

Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar

visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vi­dus, pienaglodams pie krusta. (Kol. 2:14)

Ja nešaubīgi tici tam, ka Kristus par tevi ir cietis un tevi atpestījis, tad droši vari sacīt: ja Kristus uzņēmies manu grēku, tad man grēka vairs nav. Viņš

to ir izrāvis no manas sirds un sirdsapziņas; agrāk

man tur bija vesels grēku saraksts: tu esi laulības

pārkāpējs, slepkava, zaglis un tā tālāk. Bet nu man ir

šis vārds: Kristus ir uzņēmies manus grēkus – tādēļ nevienā sarakstā, nedz grāmatā ne uz zemes, ne De­besīs mani grēki vairs nav rakstīti. Tie ir pie Dieva Dēla; vienīgi tur tos var redzēt un nekur citur. Kurš nespēj padzīt grēku no sava prāta, bet arvien par to domā, mocīdams sevi un prātodams, kā ar saviem spēkiem un darbiem varētu to pieveikt un panākt, ka sirdsapziņa pati no sevis kļūst mierīga, tas pilnīgi sapinas velna valgos, nožēlojamā veidā nomoka pats sevi un ar laiku, kārdinājumam pieņemoties spēkā, iekrīt dziļā izmisumā.

Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā. (1. Tim. 4:16)

Ne velti es tik uzticīgi skaidroju artikulu par tais­nošanu; es raizējos, ka nenāksies viegli pie tā palikt.

Jau tagad mūsu vidū daudz ir tādu, kuri šo artikulu nenovērtē un neievēro. Nāks sludinātāji, kas būs slin­ki un nolaidīgi taisnošanas mācības sludināšanā un

mācīšanā, tādēļ drīz vien ieviesīsies dažādi maldi. Bet

es šo artikulu mācīšos un mācīšu, kamēr dzīvošu.

Manā sludināšanā tam vienmēr būs pievērsta liela

uzmanība; jo es labi redzu, ko šis artikuls paveic tur, kur tas tiek paturēts, un kāds posts rodas tur, kur tas pazaudēts. Tas ir pamats un klints, uz kura dibināta visa kristietība un Dieva draudze; šis artikuls ir mūsu cietokšņa mūris un vairogs cīņā pret visiem novirzie­niem un ķecerībām, tā ka neviens maldu mācītājs mūs

nevar sagūstīt un novirzīt no īstā ceļa tieši tādēļ, ka paturam šo artikulu skaidru un nesagrozītu. Pasaulē nav nevienas citas mācības, nedz dievkalpojuma veida, kas dotu tik spēcīgu triecienu velnam un viņa valstībai. Sātans arī šim artikulam stājas pretī ar tādu naidu un niknumu, kādu nenākas sastapt nevienam citam pasludinājumam; tādēļ viņš mums rada tik

daudz kārdinājumu un bēdu. Viņš ‘kūda pret šo mācī­bu, izdomādams dažādas ķecerības, šķelšanās ap­grēcības un elkdievības pilnas mācības, lai pasaules acīs artikuls par taisnošanu kļūtu piedauzīgs un nīstams, lai tas sastopas ar nicinājumu un pretestību. 262

Bet, kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu.

(Mt. 10:23)

Nav iespējams, ka Evaņģēlijs kādam tiktu liegts un noklusēts; jo tā ir mācība, kas brīvi atskan zem debess juma, nebūdama saistīta ne ar kādām no­teiktām vietām. Tiesa gan – pilsētas, vietas un telpu, kur Evaņģēlijs citkārt tiktu sludināts, kungi var liegt; taču tad ‘tu vari pamest šo pilsētu vai vietu un doties

pakaļ Evaņģēlijam uz citu vietu, un nav gan teikts,

ka tu’Evaņģēlija dēļ varēsi ieņemt vai paturēt pilsētu. Atstāj pilsētu kungam; tad tu cietīsi netaisnību un

vajāšanas, bet tev tomēr nenāksies paciest Evaņģēli­ja zaudējumu. Redzi, tā šīs lietas sanāk kopā: tu’ reizē

ciet un neciet. Turpretī tad, ja gribēsi paturēt ne tikai Evaņģēliju, bet arī pilsētu, būsi nolaupījis pilsētas kungam to, kas pieder viņam, apgalvodams, ka dari

šādu netaisnību Evaņģēlija dēļ. Mīļais! Evaņģēlijs

tev nemāca laupīt un atņemt pat tad, ja kāds kungs

izmanto savu īpašumu, lai pretotos Dievam, darītu netaisnību un kaitētu Viņam. Evaņģēlijam nav vaja­dzīga nedz telpa, nedz pilsēta; tas grib palikt sirdīs, kur tam ir arī jāpaliek.

Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai. (Rom. 12:19)

Kad mūs piemeklē ciešanas, mūsu miesa un asinis tūlīt rīkojas kā jau miesa un asinis – sāk trakot dus­mās un nepacietībā. Jo mums, protams, sāp, kad no­tiek netaisnība un pārestība. Tādēļ te miesa jāsavalda

un jāturas pretī; lai arī tev sāp, tu nedrīksti atriebties, cenzdamies kaitēt tam, kas tev darījis pāri, – tas ir

aizliegts. Tādēļ pielūko, lai proti pareizi izvērtēt šīs lietas un savu tiesību dēļ neiznīcini citu cilvēku

tiesības, bet saskaņo tās un dari tā, lai arī viņu tiesī­bas tiktu ievērotas. Ja nevari panākt savu taisnību citādi, kā vien – nodarot vēl lielāku netaisnību, atsa­kies no tās; jo nedrīkst sodīt netaisnību ar netaisnību. Un Dievs negrib, lai tavas nožēlojamās taisnības dēļ

visai pasaulei vairs nebūtu nekādu tiesību.

Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.

(1. Tim. 6:6)

Tas tiešām ir bagāts vīrs, kas bīstas Dieva un dzī­vo ticībā; šādā dievbijībā dzīvojot, viņam pietiek ar to, ko Dievs dod. Viņš saņem un izmanto šīs Dieva dāvanas godam, nedarīdams nevienam nekādu netaisnību, nedz pārestību, jo viņam ir nenovērtē­jams dārgums, kura vārds ir D i e v a s v ē t ī b a.

Tās dēļ cilvēkam nekā netrūkst, pat nabadzībā dzīvo­jot. Viņš zina, ka mēs visi galu galā nesaņemam neko

vairāk kā ēdienu un dzērienu, tomēr mūsu zūdīšanās un rūpīgais darbs ir veltīgs, ja Dievs tam nedod svētību. Tādēļ kristietim dārgāks ir viens guldenis, ko viņam devis Dievs, nekā visas pasaules bagāto

mantraušu dārgumi; viņam pašam ir brīnišķīgs dār­gums – dievbijība un pieticība, tas ir, miera pilna, uz Dievu vērsta sirds.

Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.

(Jes. 53:6)

Šie vārdi ir izraudzīti ar lielu rūpību un sacīti tā­dēļ, lai mūsu sirdsapziņas būtu drošas un bezbailī­gas, lai, redzēdamas grēku, tās nebītos un neraizētos.

Tāda ir Debesu Tēva laipnā un žēlīgā griba – Viņš vēlas, lai tava izbiedētā sirdsapziņa tevi nesāpinātu un nedzītu izmisumā, itin kā Dievam attiecībā uz tevi būtu citādi nodomi nekā Kristum vai ka Viņš

gribētu tevi nonāvēt tavu grēku dēļ, kurus Kristus ‘ir ņēmis uz Saviem pleciem un uzkrāvis Sev. Nē, mīļā sirdsapziņa, tev jātic, ka tava Debesu Tēva laipnā un

žēlīgā sirds un prāts uz tevi raugās tieši tāpat kā Dieva Dēls, proti – ka Kristus tevi ir atpestījis un

darījis brīvu no visiem grēkiem. Kas gan tas būtu par Dievu, kas varētu tevi apsūdzēt tavu grēku dēļ? To varētu darīt vienīgi Debesu Tēvs; Viņš ir tavs Kungs, no kura tu tik ļoti bīsties. Taču Viņš tavus grēkus ir

uzkrāvis nevis tev pašam, bet Kristum – pret Mozus bauslību un visiem citiem likumiem. Mozus draud grēciniekam, sacīdams, ka ikviens cilvēks ir pelnījis

nāvi savu grēku un ļauno darbu dēļ. Laicīgajā dzīvē

tavi grēki paliek uz taviem pleciem. Turpretī Dieva priekšā tiekam attaisnoti, jo mūsu grēki vairs nav mūsu, bet Kristus.

Nedzīvojiet vairs tā, kā pagāni dzīvo savā sirdsprātu tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinā-tības dēļ, aptumšojušies savā ‘izpratnē un atsveši­nājušies dzīvībai, kas no Dieva. (Ef. 4:17-18)

Dieva lietās, tas ir, lietās, kuras saistītas ar Dievu un kurās jārīkojas tā, kā ir Dievam tīkami un kā ne­pieciešams mūsu pestīšanai, cilvēka daba ir pilnīgi

un neglābjami akla, tā nevar rādīt mums ceļu ne soli,

ne sprīdi; mūsu daba pat nespēj atpazīt šādas lietas.

Pārgalvības gan cilvēka dabai pietiek, tādēļ tā tomēr cenšas ko paveikt, klupdama gluži kā akls zirgs, taču viss, ko tā spēj izdibināt un secināt, ir aplami un mal­dīgi – tas ir tikpat droši kā tas, ka Dievs dzīvo. Te mūsu daba rīkojas kā cilvēks, kas ceļ savu namu uz smiltīm, kā tas, kas domā no zirnekļa tīkla uzšūt sev svārkus, cept maizi, miltu vietā ņemot smiltis; tā sēj vēju un pļauj vētru, tā mēra gaisu ar karotēm, nes gaismu bļodā uz pagrabu un sver uguni uz svariem.

Cilvēka daba Dieva lietās dara visdažādākās aplamī­bas un muļķības, kādas vien varētu iedomāties; jo tā

dara savus ‘ darbus, gribēdama uzskatīt tos par kalpo­šanu Dievam, kas tie nekādā ziņā nav.

Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tā­diem pieder Dieva valstība. (Mk. 10:14)

Tu saki: bērni vēl nav nākuši pie prāta, tādēļ viņi nespēj ticēt. Saki man, vai tad ir kristīgi tā spriest par Dieva darbiem un vērtēt tos pēc mūsu iedomām? Vai

nevar būt tā, ka tu ar savu prātu jau esi aizgājis no ticības, bet bērni nāk pie ticības, kamēr viņiem vēl

nav prāta? Mīļais, ko gan labu prāts varētu sniegt

ticībai un Dieva vārdam? Vai tad tieši prāts nav tas, kas visdedzīgāk pretojas ticībai un Dieva vārdam, tā

ka sava prāta dēļ cilvēki nevar nākt pie ticības, nedz panest Dieva vārdu? Prātam ir jātiek apstulbotam un apkaunotam, lai cilvēks kļūtu ticīgs un saņemtu Die­va žēlastību, Viņam ir jākļūst ģeķīgam, neprātīgam

un nesaprātīgam gluži kā mazam bērnam, kā Kristus

saka Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 3. pantā. Kāds

prāts bija šiem bērniem, kurus Kristus uzņēma ar

tādu sirsnību? Kādēļ Viņš aicināja tos pie Sevis un

svētīja? Kur viņi ņēma tādu ticību, kas darīja tos par

Debesu valstības ‘bērniem? Jā, tieši tādēļ, ka bērni

vēl nav nākuši pie prāta, viņi ir gatavi nākt pie ticī­bas drīzāk nekā vecie un saprātīgie, kam prāts arvien stājas ceļā, jo viņu lielās galvas ir grūti dabūt cauri

šaurajām durvīm.

Patiesības Gars nerunās no Sevis paša, bet runās

to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās

lietas. (Jņ. 16:13)

Ar šiem vārdiem Kristus dara Svēto Garu par slu­dinātāju – lai mēs neraudzītos debesīs atvērtām mutēm un nemēģinātu notvert Garu lielos augstu­mos, kā to dara vieglprātīgie; Kristus grib, lai mēs nenovēršamies no Vārda un sludināšanas amata, bet mācāmies un zinām, ka Svētais Gars arvien ir kopā ar Vārdu un caur to vada mūs visā patiesībā. Arī es esmu tikai pusizglītots doktors, tādēļ nevaru pārāk lepoties augsto garu priekšā, kuri jau sen ir uzlido­juši mākoņos augstāk par visiem Rakstiem, un domā, ka jau būs pieķērušies Svētajam Garam pie spārniem. Taču mana pieredze itin bieži ir mācījusi: tiklīdz iesāku ar savām domām klejot apkārt un celties debesīs, izlidodams ārpus Rakstiem, velns mani sagrābj un noved tik tālu, ka vairs nezinu, kur ir Dievs un kur esmu es pats.

Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īsteno­šanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepil­dīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz

to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks.

(Hab. 2:3)

Tādēļ mums jāmācās cieši un pacietīgi turēties pie Dieva vārda – nepagurt un neatlaisties, kaut arī gai­dīšana turpinātos simt gadu. Jo, ja Dievs vilcinās,

Viņš to dara savas žēlastības dēļ un mūsu labā – lai mūsu ticība pieaugtu un kļūtu stipra un Dievs varētu vēl bagātīgāk dāvāt mums ‘to, ko ir apsolījis. Kas lēni

nāk, tas labi nāk; arī Dieva sods nāk lēni, taču Viņš

soda bargi, tādēļ vēl dod cilvēkiem laiku un vietu, lai

tie varētu apdomāties un laboties. Tā nu izredzēta­jiem ir jāgaida un jābūt pacietīgiem ļaunu cilvēku dēļ un tādēļ, lai Dievs tiktu godāts ‘kā lēnprātīgs

Dievs, kas nevienu nesoda ātrās dusmās. Tā dievbi­jīgo pacietība un ļauno viltība turpina pastāvēt ilgi;

taču Dievs nāks īstā laikā un bagātīgi atalgos abas

puses.

Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. (2. Jņ. 1:9)

Ja Kristus ciešanas ir savu darbu paveikušas un tevi izbiedējušas, – tev nav vairs jāuzlūko tās, bet cauri šīm ciešanām jāsaskata Viņa laipnā sirds, cik pilna mīlestības pret tevi tā ir; mīlestība liek Viņam tik smagi nest tavu sirdsapziņu un tavus grēkus. Tā

tava sirds pret Viņu kļūs salda un tava ticības paļāvī­ba taps stiprināta. Tad dodies tālāk – caur Kristus sirdi uz Dieva sirdi un redzi, ka Kristus nebūtu varējis parādīt tev šo mīlestību, ja Dievs Savā mūžī­gajā mīlestībā to nebūtu gribējis; Viņam Kristus ir paklausīgs ar Savu mīlestību pret tevi; tā tu atradīsi dievišķu, labu Tēva sirdi un, kā Kristus saka, caur

Kristu ‘tiksi vilkts pie Tēva. Jo Dievu patiesi atzīt no­zīmē – satvert Viņu nevis Viņa varenībā vai gudrībā (kas ir biedinoša), bet gan – žēlastībā un mīlestībā; tad ticība un paļāvība spēj pastāvēt, un cilvēks ir patiesi no jauna piedzimis Dievā.

Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. (Mt. 5:4)

Kurš negrib būt pasaules bērns, bet vēlas līdz ar

citiem kristiešiem iemantot visu, kas viņiem apsolīts,

tam jābūt līdzdalīgam arī kristiešu nopūtās un cieša­nās; tad arī viņš saņems mierinājumu. Tāda ir kristie­šu priekšrocība. Kaut arī pasaulē viņiem jāpieredz vienas vienīgas ciešanas un posts, tomēr galu galā notiek tā, ka tieši tad, kad pasaule jūtas vislielākajā drošībā un dzīvo vienos priekos, viss pavēršas pavi­sam citādi, un pār pasaules bērniem pēkšņi nāk ne­laime, kurā tiem jāpaliek un jāiet bojā. Turpretī

kristieši tiek izglābti – kā Lats no Sodomas. Tas

notiek pēc tam, kad pasaule ar savu apkaunojošo

dzīvi jau ilgi ir mocījusi viņu sirdis. Tādēļ ļauj, lai

pasaule tagad smejas un dzīvo pēc savas patikas. Ja arī tev nākas noskumt, panest ciešanas un ik dienu redzēt lietas, kas nomāc tavu sirdi, tad pacieties un turies pie šiem vārdiem. Saņem šo mierinājumu,

atspirgsti un arī ārēji redzamā veidā priecājies par to, cik vien spēj!

“Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, saka Tas Kungs, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot Tā Kunga vārdu! Redzi, Es cel­šos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sap­ņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un māžošanos. Es

tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlē­jis, tie neatnes šai tautai nekā laba!” – tā saka Tas Kungs. (Jer. 23:31-32)

Kurš gan var sludināt, ja viņš nav apustulis, kā

vien tas, kurš nes Dieva vārdu? Un kas var nest Dieva vārdu, kā vien tas, kurš ir Dievu dzirdējis? Vai

var nosaukt par apustuli arī to, kurš nesniedz tautai neko citu, kā tikai savus sapņus un cilvēciskus priekšstatus, filozofisku mācību? Jā, tas ir slepkava, zaglis, dvēseļu maitātājs un žņaudzējs – tāds nav sūtīts, bet nāk pats, un noskumušās, nemierīgās sirdsapziņas to itin labi pazīst. Jo, kad vien Dieva vārds top sludināts, tas rada priecīgas, drošas,

mierīgas sirdis; jo tas ir žēlastības un piedošanas labais un saldais vārds. Bet, kad tiek sludināti

cilvēku vārdi, tas dara sirdsapziņu skumju, šauru un nemierīgu; jo tas ir bauslības dusmu un grēku vārds, kas rāda, ko cilvēks nav darījis un ko viņam būtu vajadzējis darīt.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana -no Kristus pavēles. (Rom. 10:17)

Tātad arī šī lieta, proti, publiski sludinātais Vārds, kristiešu vidū kalpo tam, lai mēs ar tā palīdzību ie­mantotu grēku piedošanu jeb kristīgo taisnību.

Pasludinājums ir līdzeklis, ar kuru mums tiek sniegta

un atklāta jeb ielikta klēpī Kristus žēlastība, jo citādi

neviens nekad nevarētu šo dārgumu saņemt. No

kurienes gan mēs varētu zināt, kura cilvēka sirdī gan

varētu nākt tas, ka Kristus, Dieva Dēls, mūsu dēļ ir nācis no Debesīm, miris un augšāmcēlies, iemantojis

mums grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu un

sniedzis mums tādas dāvanas? Kurš gan to zinātu, ja tas netiktu sludināts atklātībā? Un, kaut arī Kristus ar

Savām ciešanām un nāvi ir izcīnījis šo dārgumu, tomēr neviens nevarētu pie tā tikt, nedz to saņemt, ja

pats Dievs to neliktu sludināt Savā vārdā. Tādēļ arī

es arvien esmu mācījis, ka visupirms un vairāk par visām lietām ir nepieciešams Vārda pasludinājums,

kam jāsasniedz cilvēku ausis, lai Svētais Gars varētu

ienākt sirdī; un Tas ar Vārda palīdzību un starpnie­cību apgaismo sirdi un rada tajā ticību. Tātad ticība

nevar nākt, nedz pastāvēt bez Evaņģēlija sludinā­šanas un uzklausīšanas, kas ļauj ticībai pieaugt un kļūt stiprākai.

Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Ps. 37:5)

Tas Kungs mēdz izjaukt pašus gudrākos padomus, turpretī uzcelt un stiprināt tādus, kuri šķiet tik vāji un

nicināmi, ka ikvienu tie ievestu izmisumā. Un Viņš

no mums gaida to, ko 50. psalmā ir pavēlējis: “Pie­sauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi!” Jo, kad

viss ir zudis un gājis bojā, kad cilvēki nezina vairs nekāda padoma, kad viss ir samaitāts tā, ka jā­kliedz – mums jāiznīkst un jāiet bojā – tad Dievs ir

klāt un saka: Es gribu, lai tu nepazustu. Tā nu ir jāpa­ļaujas uz Dievu arī tad, kad esam bruņoti ar visla­bāko un gudrāko padomu, mums arī nav jāzaudē dūša un jāatmet cerības, kad pietrūkst cilvēku gudrī­bas un palīdzības, bet jādomā un jāsaka tā: “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju.. ” Viņš var izpostīt,

pārvērst par elli visskaistākos padomus un no visvār­gākā padoma radīt Debesis. Jo Viņš ir visspēcīgais

Radītājs; es nevaru krist tik dziļi, ka Viņš mani

nespētu izcelt; es nevaru sēdēt tik augstu, ka Viņš nespētu mani nogāzt zemē.

Jūs jau visi, ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni. (Gal. 3:26)

Neviens cilvēks nespēj bez īpaša stiprinājuma un palīdzības pārciest velna apsūdzību, ko sajūt viņa

sirdsapziņa. Ja cilvēks sāk strīdēties tai pretī, cīņa

nav ilga; velns ātri tiek galā ar cilvēku, ja vien spēj viņu notvert. Viņš uzbrūk, atgādinādams nenoliedza­mu patiesību: ka esam grēkojuši. Turklāt vēl viņam ir divi liecinieki, kurus neviens neuzdrīkstētos noso­dīt, proti, Dieva bauslība un mūsu sirdsapziņa. Te nu

cilvēkam nav iespējams aizstāvēties. Bet,’ja man

nākas piekrist apsūdzībai, tad esmu nāves un velna

īpašums. Taču velns melo, gribēdams iedzīt mani

izmisumā. Te nu ir pienācis brīdis, kad nepieciešama palīdzība, glābiņš, kas nāk no Debesīm – vai nu brālis pasludina te Dieva vārdu ar savu muti, vai arī Svētais Gars atgādina tavai sirdij šo Vārdu un saka: velns gan ir piespiedis tevi piekrist savai apsūdzībai, bet vērsies pie Kristus, kā to darījis Sv. Pēteris. Jo Kristus ar Savām asinīm ir atņēmis apsūdzībai spēku, un tā tevi vairs nespēj apdraudēt, un tu droši vari sacīt: ārpus Kristus es esmu grēcinieks. Taču

Kristū es neesmu grēcinieks – Viņš ar savām asinīm

izdeldējis manus grēkus.

Vai tu arī saproti, ko tu lasi? (Ap. d. 8:30)

Mēs esam pieredzējuši, ka ļaudis, arī jaunatne, no pasludinājuma neko daudz neiemācās, ja viņiem netiek uzdoti jautājumi un uzklausītas viņu atbildes.

Bet kad gan tas būtu vēl labāk izdarāms un vēl vairāk nepieciešams – kā ejot pie Svētā Vakarēdiena? Ja

domājam audzināt kristiešus tā, lai kristīgi ļaudis dzīvotu arī pēc mums un arī viņiem Svētajā Vakar­ēdienā tiktu sniegta Kristus miesa un Kristus asinis, mēs nevaram un negribam dot šīs dāvanas nevie­nam, kas iepriekš nav izjautāts un uzklausīts, no­skaidrojot, ko viņš ir mācījies no Katehisma un vai

grib atkāpties no grēkiem, kurus ir darījis pret šo mācību. Jo mēs negribam pārvērst Kristus Baznīcu par cūku kūti, ļaujot ikvienam neizjautātam skriet pie Svētā Vakarēdiena, gluži kā cūkas skrien pie siles. Tā kā mācītājam jābūt uzticamam Kristus kal­pam, viņam, cik vien tas iespējams, jācenšas nemest

Sakramentu cūkām un suņiem priekšā, bet klausīties

un raudzīties, kādi ir ļaudis, kuri grib to saņemt. Ja tie viņu piekrāpj un nesaka patiesību, tur mācītājs nav vainīgs – viņi ir piekrāpuši paši sevi.

Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām. (Ap. d. 20:20)

Kaut arī man piederētu tūkstošiem pasauļu, es labprātāk zaudētu tās visas, nekā ļautu, lai Baznīca zaudē kaut nelielu daļu no grēksūdzes. Grēksūdze ir

kristiešu pirmā, svarīgākā un nepieciešamākā skola, kurā viņi mācās saprast Dieva vārdu un savu ticību,

kas publiskās lekcijās un sprediķos nav tik viegli ie­mācāms. Jo, lai gan arī sludinātājs no kanceles māca bauslību un Evaņģēliju, viņš paliek tikai pie šā spre­diķa, nejautādams un neizdibinādams, kā kurš to sapratis. Viņš arī nevar redzēt, kā kuram pietrūkst, kuram nepieciešams vēl papildus mierinājums vai

nosodījums, jo viņš neuzrunā vienu noteiktu cilvēku,

ko varētu mācīt tā, kā tam nepieciešams. Un, lai gan klausītājs sprediķī dzird abas šīs lietas – gan bauslī­bu, gan Evaņģēliju, viņš tās daudz labāk un skaidrāk saprot tad, ja tiek uzrunāts atsevišķi – ja tieši viņam tiek sacīts un sniegts viss, ko Kristus ir devis Savai

Baznīcai uz zemes; grēciniekam, kas atgriežas, grēki tiek piedoti, turpretī tam, kas neatgriežas, tie paliek,

līdz viņš tos ir nožēlojis.

Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē,

lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi.

(Jņ. atkl. 12:4)

Velnam ir ārkārtīgi svarīgi samaitāt jaunus cilvē­kus. Kā gan lai viņš pieļautu, ka tie tiek labi un pa­reizi audzināti? Jā, velns būtu īsts nelga, ja pieļautu,

ka viņa valstībai tiek nodarīts tik liels posts un viņam

no rīkles izrauts pats gardākais kumoss – jaunie ļaudis; tad jau velna valdīšanai drīz vien pienāktu gals. Tādēļ viņš rīkojas gudri, visiem spēkiem rūpēdamies, lai jaunieši paliktu viņa varā. Ja viņam tas izdodas, cilvēks izaug velna valstībā un tur arī paliek. Kas varēs izraut viņu no velna nagiem? Tā ļaunais ienaidnieks mierīgi patur pasauli savā īpašu­mā. īstu zaudējumu tam nākas pieredzēt vienīgi tad,

kad jaunie ļaudis izaug Dieva atziņā, izplatīdami Dieva vārdu un mācīdami to arī pārējiem.

29. septembris

Ercenģeļa Miķeļa un visu eņģeļu dienā.

Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana? (Ebr. 1:14) Un redzi, eņģeļi pie Vina piestājās un Viņam kalpoja.

‘   ‘                                                 ‘  (Mt. 4:11)

Tas rakstīts mums par mierinājumu, lai zinām, ka tad, kad drosmīgi cīnāmies pret velna uzbrukumiem,

mums kalpo eņģeļi; un, ja šajā cīņā pastāvam, Dievs neliks mums pieredzēt trūkumu.’ Drīzāk jau eņģeļi nāks no Debesīm, lai kļūtu par mūsu maizniekiem un

pavāriem, lai kalpotu mums visās vajadzībās, kā ir

rakstīts Mateja evaņģēlija 4. nodaļā, kur eņģeļu kalpošana pieminēta ‘ne paša Kristus dēļ – jo Viņam tas nebūtu vajadzīgs – bet gan tādēļ, lai’ mēs zinātu: ja eņģeļi kalpojuši Kristum, tie var kalpot arī mums. Es arī vairāk priecātos, ja ap mani pulcētos eņģeļi, nekā tad, ja man kalpotu divdesmit četri turku ķeiza­ri ar visu savu varu un bagātībām. Arī simttūkstoš

bruņotu vīru nespēj stāties pretī vienam eņģelim. Eņ­ģeļi ‘ piestājās Kristum un kalpoja Viņam. Tie kalpoja

Viņam mīlestībā, atnesdami ēdienu, dzērienu un visu, kas vien bija vajadzīgs.

Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēk. 5:16)

Kad lūdzam Dievu, mēs uzrunājam Visaugstāko -Viņa godībā un diženumā. Ja Dievs gribētu dot

mums tikai sīkas un nenozīmīgas lietas, Viņš nebūtu

devis tik cēlu un brīnišķīgu lūgšanas formu un veidu, kā pavēlēdams sacīt: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība.” Te Viņš

mums sniedz un dāvā lielus dārgumus un viscēlākās dāvanas Debesīs un virs zemes; Viņš grib, lai tu tās lūdz un gaidi no Viņa. Katrā lūgumā, kuru lūgšanā Mūsu Tēvs sakām: svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek, mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien – ir ietvertas gan debesis,

gan zeme un viss, kas vien tajās atrodams. Jo – ko tas

nozīmē, ka Viņa vārds top svētīts, Viņa valstība nāk un Viņa prāts notiek? Tas nozīmē tieši tik daudz, lai ar šo lūgšanu būtu sakauti visi velni un uzveikta visa ļaunā pasaule.

Viņš paēdina tevi ar briedušiem kviešiem. (Ps. 147:14)

Kad uzlūkojam labības tīrumu, mums jāatzīst un jāsaskata ne vien Dieva žēlastība, bet arī Viņa spēks

un varenība. Mums jādomā tā: “Tu, mīļā labība, Dievs dod mums tevi ar Savu dāsno roku. Un’ ar kādu varenu spēku Viņš tevi sargā no tās stundas, kad tu tiec iesēta, līdz brīdim, kad nonāc uz mūsu galda! Caur kādiem neskaitāmiem nelaimju draudiem gan tu esi nākusi! Ar kādu spēku Dievs izrauj tevi no visu velnu ķetnām,

kad tie tver pēc tevis, tiekdamies iznīcināt tevi, lai

mūs nomērdētu badā!” Jā, tā mums vajadzētu domāt.

Bet mēs gan diemžēl spriežam citādi; mums ir pārāk daudz darāmā, lai vēl atzītu šādu Dieva žēlastību un spēku! Mēs paši esam tie, kuri visvairāk darījuši, lai labība izaugtu; ja mēs nebūtu strādājuši, tad arī Dievs nebūtu varējis mums neko dot utt. Kādēļ tad lūdzam,

lai Dievs dod mums dienišķo maizi? – ‘ Tādēļ, ka to

saņemam nevis paši no sevis, nedz arī sava darba un

izveicības dēļ, bet vienīgi no Dieva mums piederas to

izlūgties un gaidīt, kā sacīts psalmā: “Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes

maize.” (Ps. 104:14)

Bet tie ēda un paēda.. Un to bija kādi četri

tūkstoši. (Mk. 8:8-9)

Kristū šie cilvēku tūkstoši jau sen – kopš pasaules sākuma – bija paēdināti; jo Viņš zina un pazīst pār­pilnību, itin kā tā būtu atklājusies jau pirms gadu

tūkstošiem. Taču mācekļu acīm tas šķiet neiespē­jami – kā toreiz, tā pēc gadu tūkstošiem. Ak! Miesa, tu esi un paliec tā pati miesa! Kad nedraud briesmas

un posts vai arī kad esi mierā ar tev piederošo mantu,

tad gan tu spēj ticēt. Bet, tiklīdz uzbrūk trūkums, tu vaimanā un dziedi tā, kā sacīts 4. psalmā: “Kas dos mums laimi?” Miesa un neticība tik ļoti pieķeras redzamajām un klātesošajām lietām, tik neiespējami tai šķiet saskatīt neredzamās vai nākamās lietas! Bet 104. psalmā lasām: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu

viņiem barību dod Savā laikā. Kad Tu to viņiem dod,

tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi

top paēdināti ar visu labu.” (Ps. 104:27-28)

Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā vini?

(Mt. 6:26)

Putniņi lido pāri mūsu galvām, mūsu acu priekšā, un mēs tiem lielu godu neizrādām; lai gan mēs tiešām viņu priekšā varētu noņemt cepuri un sacīt: mans mīļais, mazais doktora kungs, man jāatzīst, ka tev piemīt prasme, kuras man trūkst – tu visu nakti guli savā ligzdā mierīgi un bez raizēm; no rīta tu mosties priecīgā un labā omā, sēdi koka zarā un

dziedi, slavēdams Dievu un pateikdamies Viņam; tad

tu meklē kādu graudiņu un allaž to arī atrodi. Kādēļ gan es, vecais muļķis, neesmu iemācījies rīkoties tāpat kā tu? Man taču būtu daudz iemeslu darīt tieši to pašu! Putniņš noliek malā visas rūpes un raizes, izturēdamies gluži kā īsts svētais; viņam nav ne tīrumu, ne šķūņu, ne lādes, ne pagraba; tomēr viņš dzied un slavē Dievu, ir priecīgs un labā omā.

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. (Mt. 6:11)

Svētajam Dieva vārdam Rakstos tiek dots daudz nosaukumu – neskaitāmi daudzo šā Vārda tikumu un

darbu dēļ. Tas tiek saukts par garīgo zobenu, ar kuru mums jāstājas pretī velnam un visiem garīgajiem ie­naidniekiem. Tas tiek saukts par gaismu, par debesu

rasu, par rīta lietu, par vakara lietu, zeltu un sudrabu,

par zālēm, drēbēm, rotu un vēl citos līdzīgos vārdos. Dieva vārds tiek saukts arī par maizi, jo tas baro,

uztur un stiprina dvēseli. Un arī te nav jādomā tikai

par maizi vien; jo, kā ar miesīgo maizi Raksti izteic visu, kas kalpo kā barība miesai, lai cik dažādi ir šie ēdieni, – tāpat garīgā maize ir visa dvēseles barība, lai cik daudzveidīga tā būtu. Uz zemes ir dažādas dvēseles, un tām nav vienādas vajadzības un spējas, tomēr Dieva vārds katrai no tām dod visu, kas nepie­ciešams. Ja savāktu vienkopus visu ķēniņu vissmal­kākos ēdienus, tie nespētu līdzināties visniecīgāka­jam vārdiņam, kas nāk no Dieva mutes. Tādēļ Kungs Kristus Evaņģēlijā sauc Dieva vārdu par ‘ķēniņa mielastu (Mt. 22:2 utt.) un Jesaja par lepnu un bagā­tīgu mielastu (Jes. 25:6). Šī maize, vārds un barība

nav neviens cits kā Jēzus Kristus, pats mūsu Kungs, kā Viņš saka: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” (Jņ. 6:51)

Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbil­dēja man. (Jon. 2:3)

To Kungu, To Kungu es piesaucu, un nevienu citu, – tieši Viņu, kas dusmojas un soda, un nevienu

citu! Bet ir jābūt tādam saucienam, kuram Dievs atbildētu. Un tas nav nekas cits, kā – saukt ar patiesu

sirds ticību, kura nelaimē rod mierinājumu, caur

Gara palīdzību steigdamās pie bargā Dieva un aiz Viņa dusmības meklēdama žēlastību; tā ļauj Dievam sodīt, tomēr drīkst mierināt sevi ar Viņa žēlastību. Te nu ievēro, cik ass skatiens vajadzīgs tādai sirdij, kuru

apņem tikai dusmas un sods, un tomēr – tā saskata

un ‘sajūt nedz sodu, nedz dusmas, bet gan – žēlastību

un laipnību, tas ir, tā negrib redzēt, nedz just Dieva dusmību, arī tad, kad visvairāk to redz un jūt; tā vēlas saskatīt un sajust žēlastību, kaut arī tā būtu

apslēpta vislielākajos dziļumos. Redzi, tik varena

lieta tā ir – nākt pie Dieva, ka ir jāizlaužas pie Viņa cauri dusmām, cauri sodībai un nežēlastībai – gluži kā caur ērkšķiem, jā, caur šķēpiem un zobeniem.

Žēlastība nebēdā par tiesu! (Jēk. 2:13)

Palikt žēlastības valstībā – tas nozīmē – nezaudēt

cerību uz Dieva žēlastību un grēku piedošanu, lai cik

lieli un smagi būtu šie grēki, nešaubīgi palikt pie atziņas un pārliecības, ka man ir Dieva žēlastība un piedošana – kaut arī Dieva un visas radības dusmas gribētu mani aprīt, turklāt arī mana sirdsapziņa sacītu, ka žēlastība ir beigusies un Dievs negrib piedot. Tas nozīmē – pacelt Dieva žēlastību pāri visām lietām. Kas to nespēj, tam jāpieredz tiesa bez žēlastības; tam žēlastības nebūs, būs tikai tiesa, kas ved nāvē un pazudināšanā. Turpretī – kur žēlastība nebēdā par tiesu, tur tiesas nebūs, tur mūžīgi valdīs tikai žēlastība uz dzīvību un pestīšanu.

Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat. Bet nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties.

(1. Pēt. 3:14)

Pasaule dzīvo droši un pārgalvīgi, kad tai ir pilnas kabatas un lādes. Tas ir tāds lepnums un drošība, ka neviens velns nevar tikt galā ar bagātu zemnieku. Cits atkal pārdroši paļaujas uz savu dižciltību un varu, labo slavu un godu ļaužu vidū. Ja kāds ir gudrs un izglītots, tas dižojas ar savu galvu un laužas ar to

cauri sienām, tā ka neviens viņu nespēj apturēt; ne­viens nav ar mieru piekāpties otram – kaut arī tam varbūt ir vēl vairāk varas, goda, mantas vai padoma.

Tas nav nekas cits, kā vien ģeķība, bērnišķīga spītī­ba. Turpretī kristiešiem nav nekā cita, uz ko tie

paļautos, kā vienīgi Kristus – viņu Kungs un Dievs. Viņa dēļ kristietis ir gatavs atteikties no visa un sacīt:

drīzāk es atteikšos no savas galvas un vēdera, goda un mantas, nama, sievas, bērniem un visa cita, nekā noliegšu un pametīšu savu Kungu Kristu. Tāda dros­me nevar pievilt, nedz pazudināt; jo kristīgs cilvēks

nepaļaujas ne uz vienu no šīs pasaules laicīgajām un

iznīcīgajām lietām.

Noliksim visu smagumu un grēku, kas ap mums

tinas. (Ebr. 12:1)

Man vairākas reizes noticis tā, ka esmu apņēmies tajā vai citā dienā iet pie Svētā Vakarēdiena. Kad nu šī diena ir pienākusi, gara pacilātība ir projām vai radies vēl kāds šķērslis vai arī – esmu juties necie­nīgs, ka esmu sacījis: lai notiek, pēc astoņām dienām es to darīšu. Bet astotā diena atrada mani tikpat necienīgu un apgrūtinātu. Lai notiek, vēl pēc asto­ņām dienām es gan to darīšu. Šādu astoņu dienu man

kļuva tik daudz, ka drīz būtu atkritis pavisam. Bet, kad Dievs man deva žēlastību, ka pamanīju velna

nelietību, es sacīju: vai to mēs gribam, sātan? Tad nu

pūlies kaut gadu ar tavu un manu izveicību, – es izlauzos cauri un gāju, dažreiz arī neizsūdzējis grēkus (kā citkārt tomēr nedaru), par spīti velnam.

Tad tie sacīja Viņam: “Kas Tu tāds esi?” Jēzus viņiem sacīja: “Es esmu no iesākuma, kā jau esmu jums teicis.” (Jņ. 8:25)

Jūs gribat vispirms zināt, kas Viņš ir, nevis klausī­ties, ko Viņš saka; taču Viņš grib, lai jūs vispirms

klausītos, – tad arī zināsit, kas Viņš ir. Tas nozīmē: klausies un ļauj Vārdam kļūt par iesākumu – tad arī zināšanas tam sekos. Bet, ja neklausīsies, tā arī nekad neko neuzzināsi. Jo tā Dievs ir nolēmis: Viņš negrib, lai kāds Viņu varētu redzēt, atzīt, saprast ne­kā citādi kā vien – caur Viņa vārdu. Tādēļ pievērsies Viņa grāmatai: to nedrīkst atstāt guļam, itin kā Viņš

gribētu runāt ar pelēm zem sola vai mušām uz galda. Sī grāmata ir jālasa, par to ir jādomā, jārunā, un droši

jāzina, ka ne eņģeļi, ne kāda cita radība, bet Viņš pats tajā runā ar mums.

Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus Tavā uzdevumā; es nelaimes dienu neesmu vēlējies, to Tu zini! Kas nāca no Tavas mutes, tas ir atklāts Tavā priekšā. (Jer. 17:16)

Kurš pilda sludināšanas amatu, lai atceras: velns un pasaule nedos tev miera, tie arvien tev uzbruks. Ja tu saki patiesību, pasaule kļūst vai traka no dusmām un sāk tevi vajāt un nolādēt, tā ka tev jācieš zaimi un izsmiekls. Ja pasaule var izraut savu zobenu un cīnī­ties pret tevi, tā to noteikti arī darīs; un velns, bū­dams meistars šādās lietās, nāk tai palīgā, raidīdams uz tavu sirdi indīgas, ugunīgas bultas, gribēdams to izkausēt. Kad nu tu sajūti šādus uzbrukumus, kad pasaule tevi nolād un vajā, turklāt vēl apsmej un iz­zobo tevi, un arī velns nerimstas tevi mocīt, – kas tad

tev ir jādara? Vai jākļūst nepacietīgam, jāatstāj

sludināšanas amats un jābēg? Nē, tev jābūt pacietī­gam, jāiztur, jāsaņem dūša un jāsaka: labi, mans Kungs Kristus jau iepriekš ir sacījis – jūs raudāsit un vaimanāsit; bet Viņš arī ir piebildis – jūsu bēdas tiks pārvērstas priekā. Ja Viņš nav melojis, sacīdams, ka tagad, kad Viņu neredzu, man ir jābēdājas un jāraud, tad patiesība būs arī tas, ka es Viņu atkal redzēšu un manā sirdī mājos prieks.

..nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nes sakni, bet sakne nes tevi! (Rom. 11:18)

Es ceru, ka tad, ja pret jūdiem izturētos laipni un

uzcītīgi mācītu viņiem saprast Rakstus, daudzi no viņiem kļūtu par īstiem kristiešiem un atgrieztos pie savu praviešu un tēvu ticības, no kuras viņi tagad aiziet arvien tālāk, tādēļ ka viņu mācība tiek atmesta

un noniecināta, uzlūkota ar augstprātību un nicināju­mu. Ja apustuļi, kas arī bija jūdi, būtu izturējušies pret pagāniem tā, kā mēs, pagāni, izturamies pret jūdiem, no pagānu vidus nebūtu nācis neviens kris­tietis. Lai kā mēs lielītos, tomēr esam un paliekam pagāni, kamēr jūdi ir Kristus asinsradinieki. Mēs esam tikai viesi un svešinieki, bet viņi – mūsu Kunga

īstie brāļi un radinieki. Tādēļ, ja varētu lielīties ar miesu un asinīm, tad jāatzīst, ka jūdi ir Kristum tuvāki nekā mēs (Rom. 9).

No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runā­dami, lai aizrautu mācekļus sev līdz. Tāpēc esiet nomodā. (Ap. d. 20:30-31)

Ja nerastos šķelšanās, ar kurām velns mūs pamo­dina, tad mēs kļūtu pārlieku slinki, gulētu krākdami līdz pat nāves stundai un kā ticība, tā Dieva vārds pie

mums zaudētu savu skaidrību un pārklātos ar rūsu, līdz beidzot izzustu pavisam. Bet tagad tādas šķelšanās asina un noslīpē mūsu ticību un mācību, lai tā mirdzētu tīra un gluda kā spogulis, lai mēs mācītos pazīt velnu un viņa domas un iegūtu prasmi cīnīties pret šo ienaidnieku. Turklāt arī pats Dieva

vārds tādā veidā arvien vairāk un skaidrāk top atklāts

pasaules priekšā, tā ka daudzi šai cīņā uzzina patiesību vai tiek tajā stiprināti. Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, tādēļ Dievs tam arī liek darboties, uzrīdīdams tam velnu un pasauli, lai kļūtu redzams Dieva vārda spēks un meli tiktu likti kaunā.

Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts

no miroņiem, tā arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.

(Rom. 6:4)

Diemžēl daudzi, to dzirdēdami, iedomājas, ka viņi

var, tāpat kā agrāk, palikt vecajā ādā un dzīvot, kā vien tiem tīk, tā padarīdami brīnišķīgo Kristību tikai

par apsegu savam kaunam, it kā viņi būtu aicināti žē­lastības valstībā tālab, lai varētu darīt, ko vēlas, tomēr paļauties uz to, ka Dievs ir žēlīgs, un mierināt sevi: es esmu vājš cilvēks, gan Dievs man piedos.

Nē, ne tā, mīļais brāli, tādu ceļu es tev neesmu rādī­jis, ka Kristība dotu brīvību grēkot, bet tieši pretēji: tev grēki ir atlaisti un esi žēlastībā nācis tādēļ, lai nu

dzīvotu citādu dzīvi un atstātos no grēkiem. Sīs lietas

nesader kopā: būt kristītam un palikt grēkos. Tev nepalīdzēs tas, ka esi kristīts; ja neturēsi savu Kristību godā un šķīstībā un, saukdams sevi par kristieti, atmetīsi Kristu, tad tev no kristietības nebūs

nekā vairāk kā vien vārds un izskats, ar kuru pievilsi

pats sevi.

Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam, un, vinu redzot, sirds tam iežēlojās.

(Lk. 10:33)

Tev nav jājautā, kādi darbi būtu darāmi; uzlūko savu tuvāko – tad drīz vien atradīsi daudz vairāk darba, nekā spēsi paveikt. Nepievil pats sevi – nedo­mā, ka ar lūgšanām, baznīcas apmeklēšanu un ziedo­jumiem tiksi Debesīs, ja būsi augstprātīgi pagājis garām savam tuvākajam, kad viņam bijusi vajadzīga tava palīdzība. Ja tu šajā pasaulē atstāj viņu ceļmalā guļam, tad Debesu vārtu priekšā viņš gulēs tev ceļā, tā ka tu nevarēsi tikt viņam pāri, – kā tas notika bagātajam vīram, kas bija atstājis nabaga Lācaru

bezpalīdzīgi guļam viņa durvju priekšā. Kristietim

savā sirdī jābūt ārstam, savukārt ārējā dzīvē – nastu nesējam dzīvniekam, kas nes savu brāļu nastas.

Tavā rokā es nododu savu garu. (Ps. 31:6)

Ja Dievs ļautu mums nāvē saskatīt dzīvību vai rādītu mūsu dvēselēm vietu, ceļu un veidu, kā tikt pāri nāves tumsai, kur atrast pamatu un atsperties, tad nāve nebūtu rūgta un biedējoša, bet drīzāk līdzi­nātos lēcienam pār seklu strautu, kuram abās pusēs

redzami un sajūtami stingri krasti. Taču Viņš neko

tādu mums nerāda, tādēļ mums nākas lēkt no šīs dzīves drošā pamata un krasta tieši bezdibenī, kur nekas nav redzams, nedz sajūtams, kur mūsu kājas neatrod nekādu atbalstu; mums jāpaļaujas vienīgi uz Dieva padomu un lēmumu – gluži kā notika ar Jonu,

kad viņš no kuģa tika iemests jūrā, visas dzīvās

radības pamests, nevarēdams rast nekādu pamatu, nedz patvērumu. Viņš paļāvās tikai uz Dieva gādību.

Ja arī man būtu jāiekrīt velnam rīklē, es varu tverties

pie Dieva vārda, un tas izvedīs mani cauri visām briesmām. Es palikšu tur, kur ir Dieva vārds.

Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. (Tie, kuri pūlas nonākt Debesīs bez ticības, ar saviem darbiem.)

(Lk. 13:24)

Kādēļ tad ne? Tādēļ, ka viņi nezina, kas ir šaurie vārti. Ticība ir tā, kas dara cilvēku mazu, jā, pavisam

niecīgu, tā ka viņš zaudē cerību uz saviem darbiem

un turas tikai pie Dieva žēlastības, atteikdamies no visām citām lietām. Bet kainiski svētie (tas ir, darbu svētie, skat. 1. Moz. 4:3-5) domā, ka šaurie vārti ir

labie darbi. Tādēļ viņi nekļūst mazi un neatmet cerību uz saviem darbiem, jā, viņi tos sakrāj lielos

maisos, apkraujas ar tiem un mēģina ieiet Debesu valstībā – to nav iespējams izdarīt, gluži kā kamielim

ar savu lielo kupri ir neiespējami iziet caur adatas aci.

Vai tev par sabiedroto būtu kļuvis ar nelaimi ap­dvests netaisna tiesneša krēsls? (Ps. 94:20)

Tagad daži gudrinieki sāk lāpīties, gribēdami rast

padomu, kā izšķirt strīdu starp Kristu un Beliālu, tas

ir, velnu. Viņi apgalvo, ka abām pusēm vajagot piekāpties un meklēt izlīgumu. Mēs ļaujam, lai viņi

izmēģina visu, ko vien spēj – lai pūlas vien! Bet, ja

tie grib darīt velnu dievbijīgu un panākt vienprātību starp viņu un Kristu, tad viņi ir pirmie, kas kaut ko tādu mēģina darīt. Bet man šķiet, ka tie lāpa sasistu

podu, mēģinādami sastiprināt lauskas, kā Sīraks saka 22. nodaļā; nu jau daudzi ir centušies to darīt, taču tie visi ir pūlējušies velti un cietuši neveiksmi. Citās lietās, kas saistītas ar mūsu darbiem un ceremonijām

un citām līdzīgām lietām, ir pieļaujama salīdzinā­šana un vienošanās, kur tas ir iespējams. Bet lietās, kas attiecas uz ticību un Kristus valstību, nedrīkst

mēģināt saliekt scepteri – te nekāda lāpīšana un uzla­bošana nav vajadzīga, ja kāds uzdrīkstas tādas lietas darīt, viņš nodara tikai ļaunumu un var pazaudēt visu. Jo šim scepterim ir jāpaliek taisnam un vese­lam, bez liekumiem un lūzumiem – tam ir jābūt mēr­auklai un noteikumam, kas skaidri rāda, kam jātic un

kā jādzīvo.

Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo pado­mam. (Ps. 1:1)

Tas skan tā, it kā uz zemes nebūtu daudz tādu cilvēku, kas neseko bezdievīgo padomam. Tagad

taču neviens negrib tikt atzīts par grēcinieku, nedz par tādu, kas dara netaisnību. No kurienes tad rodas

tik daudz bezdievju? Tas tādēļ – pravietis saka – ka viņi sauc par padomu un gudrību visu, ko vien paši

dara; neviens to nedrīkst nosaukt citādi, nedz nosodīt viņu darbus. Viss notiek tā, kā mēdz sacīt: katram

patīk sava dziesma, tādēļ pasaule ir ākstu pilna. Tieši tādēļ zeme ir dažādu svēto pilna; tikai Debesis ir pilnas grēcinieku. Velns un viņa pasaule ir svēta, tā dzīvo svētumā un ar gudru padomu – tā tas notiek, un tā arī jānotiek. Taču galu galā tai klāsies slikti, tas

notiks tad, kad piepildīsies šā 1. psalma beigās teiktie vārdi: “Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu.”

Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.

(Mt. 11:30)

Tas nozīmē: esiet droši, Es pasauli esmu uzvarējis.

Mums tagad jādzīvo citādi – tā, lai savā miesā nestu un pagodinātu savu Kungu – pasaules, velna, nāves, miesas slimību un visa ļaunuma uzvarētāju. Tomēr Viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta viegla. Turpretī mūsu jūgs un nasta, ko Viņš nesa mūsu vietā, bija pats velns un Dieva bargās dusmas; lai Dievs pasar­gā mūs no tādas nastas! Jā, no tās Kristus mūs jau ir atpestījis, un mēs tās vietā nesam Viņa mīļo un tīka­mo nastu. Sī maiņa ir jāuzņem ar prieku. Mūsu Kungs ir labs pārdevējs, žēlīgs tirgotājs, kas dod mums dzīvību, mainīdams to pret mūsu nāvi, pārdod mums taisnību, pretī ņemdams mūsu grēku, un šajā darījumā prasa tikai niecīgus procentus, likdams īsu brīdi panest kādu slimību – par liecību tam, ka Viņš dod un aizdod daudz izdevīgāk, nekā tirgotāji, kuri

sastopami šeit, uz zemes. Jēzus Kristus ir īstais Vīrs, kas mūsos cīnās, uzvar un triumfē. Sai cīņai nevar

būt citāds iznākums; lai dreb visi elles vārti!

Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! (Jņ. 3:5)

Tai jābūt pavisam citādai dzimšanai nekā pie­dzimšanai no tēva un mātes. Arī tas gan ir Dieva

darbs, ka cilvēks nāk pasaulē dabīgā veidā; taču to Dievs paveic caur tēvu un māti – bērns piedzimst no viņu miesas un asinīm. Turpretī kristieša dzimšana notiek bez cilvēku līdzdalības un palīdzības – ne no miesas un asinīm (ne no vīra gribas), bet no Dieva,

no Kristības ūdens un Svētā Gara. Tu gan redzi Kristības ūdeni kā rasu (Ps. 110) un dzirdi Vārdu

atskanam kā vēju; bet Garu un to, ko tas paveic,

proti, kā cilvēks Kristībā top šķīsts un svēts, kļūdams

no elles bērna par Dieva bērnu – to tu nevari ne redzēt, ne dzirdēt, ne arī saprast.

Tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neiz­sakāmi lielu mūžīgu godību. (2. Kor. 4:17)

Mēs zinām, ka Dievs grib, lai labprāt panesam

ciešanas, ka tajās – labāk nekā jebkurā citā lietā – at­klājas Dieva gods. Mēs, cilvēki, bez ciešanām neva­ram pastāvēt ticībā un Dieva vārdā; turklāt mums ir cēls un dārgs apsolījums, ka mūsu krusts, ko Dievs liek nest, nav vis kāda parasta lieta, bet brīnišķīgs

svētums: kādēļ tad mēs vairāmies no ciešanām?

Mums taču ir mierinājums un apsolījums, ka Viņš mūs nepametīs mūsu ciešanās, bet palīdzēs un iz­glābs, kaut arī neviens cilvēks vairs neuzdrīkstētos

uz to cerēt! Nav iespējams dzīvot tā, lai izvairītos no jebkādām ciešanām. Un tūkstoškārt labāk ir ciest

Kristus dēļ, sagaidot Viņa apsolīto mierinājumu un palīdzību mūsu ciešanās, nekā ciest velna dēļ un, nerodot nekādu mierinājumu, krist izmisumā un aiziet pazušanā.

Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Ko tu brēc uz Mani?”

(2. Moz. 14:15)

Kristīgu cilvēku neviens nedrīkst vērtēt tikpat zemu kā kādu pagānu, turku vai bezdievi. Dievam viņš ir dārgs, un viņa lūgšanai ir liels spēks; jo kristietis ir šķīstīts ar Kristus asinīm un svaidīts ar

Svēto Garu. Viss, ko viņš nopietni lūdz – it īpaši tad,

ja lūgšanu pavada sirds bezvārdu nopūtas – Dieva

priekšā atskan kā skaļš kliedziens. Šāds kliedziens

Dievam noteikti jāsadzird un jāuzklausa, tā arī Mozum Viņš saka: “Ko tu brēc uz Mani?” Lai gan Mozus šajā visdziļākā posta laikā, savās raizēs un bailēs droši vien tik tikko vēl spēja čukstēt. Šīs viņa sirds nopūtas pāršķīra Sarkanās jūras ūdeņus, radot

jūras vidū sauszemes ceļu Israēla bērniem; tās noslīcināja faraonu līdz ar visiem viņa karapulkiem.

To – un vēl daudz vairāk – spēj un paveic patiesa garīga lūgšana un sirds nopūtas.

Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu cilvēku

saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas

Kristū Jēzū. (Fil. 4:7)

Sis Dieva miers nav jāsaprot kā miers, kādā Dievs pats ir lēnprātīgs un mierīgs, bet — kā miers, kuru

Dievs dod mūsu sirdīs, ka esam mierīgi un pieticīgi. Prāts nepazīst citu mieru, kā vien to, ka ļaunums

rimstas. Bet tiem, kuri priecājas Dievā, pietiek ar to,

ka viņiem ir miers ar Dievu, viņi paliek vīrišķīgi arī bēdās un neprasa pēc tā miera, kuru dod prāts. Viņi

stāv stingri un gaida iekšējā spēkā caur ticību, nejau

tādami, vai ļaunums būs īslaicīgs, ilgstošs, pārejošs

vai mūžīgs, ‘ viņi nedomā un neraizējas arī par to, kāds būs gals, bet — ļauj Dievam valdīt. Redzi, tas

ir krusta miers, Dieva miers, sirdsapziņas miers, kristīgs miers, kas paveic to, ka cilvēks arī ārēji ir mierīgs, mierā ar visiem un neatņem mieru nevie­nam. Tas ir Dieva darbs, kas nav pazīstams nevie­nam, kā vien tam, kas to ir pieredzējis.

Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva

žēlastību nebūtu velti saņēmuši. (2. Kor. 6:1) Grēks pret žēlastību tiek darīts divējādi. Pirmkārt,

kad esmu grēkojis pret Dieva bausli un pievienoju savam grēkam vēl šādu velnišķīgu papildinājumu -zaudēju cerības vai krītu izmisumā, ticēdams un raizēdamies, ka Dievs negribēs manu grēku piedot un man vairs nav Viņa žēlastības. Te nu arī nav vairs žēlastības, bet Dievs līdz ar visu žēlastību ir noliegts

un iznīcināts. Otrkārt, kad daru labus darbus un vel­nišķīgi papildinu šos darbus ar savu paļāvību uz tiem, domādams, ka ar tiem pastāvēšu Dieva priekšā un man vairs nav grēka; tā iznīcinu man doto žēlas­tību, itin kā man tās nevajadzētu, ja jau darbi spētu to visu paveikt. Te atkal Dievs ir noliegts līdz ar visu žēlastību.

Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā. (Mt. 7:6)

Jā, mīļais Kungs, tās viņiem jau ir tikušas. Jo, tā

kā Evaņģēlijs tiek sludināts visiem cilvēkiem un

izplatās visā pasaulē, mēs nevaram aizkavēt to, ka arī suņi un cūkas mūsu dārgumu sakampj un rauj pie

sevis. ‘Bet tādēļ jau tas vēl nekļūst par viņu īpašumu;

paldies Dievam, tiem nav lemts iegūt šo svētumu.

Viņiem gan tiek čaumalas un sēnalas – miesīgā brī­vība, bet neviens suns, nedz cūka nespēj saņemt ne burtu no Evaņģēlija – kaut arī tie izlasītu visas

grāmatas un noklausītos visus sprediķus, iedomāda­mies, ka jau zina to visu no galvas. Bet kas tad galu galā sagaida vajātājus un tirānus? Kādu algu tie sa­ņem? Cik briesmīgu slimību Dievs uzsūtīja Hēro-dam! Viņa miesa sāka pūt, un tajā, viņam vēl dzīvam

esot, saviesās tārpi, tā ka neviens nespēja atrasties viņa tuvumā briesmīgās smakas dēļ. Viņa ciešanas bija tik smagas, ka neļāva rast mieru ne dienu, ne nakti. Viņš mazgājās avotā, mazgājās eļļā – taču nekas nelīdzēja, līdz beidzot Hērods ņēma nazi, lai pats to iedurtu savā miesā un izbeigtu ciešanas. Tāpat klāsies visiem tirāniem un patiesības vajātājiem.

Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. (Ps. 77:3)

Viltīgais velns mani nomoka tāpat kā visus pārē­jos. Bieži vien – brīžos, kad uzmācas kārdinājumi,

bēdas vai raizes, vienalga, vai tas būtu garīgu vai laicīgu lietu dēļ, viņš veikli piezogas un noved mūs tik tālu, ka sākam mocīt paši sevi. Tā velns cenšas atturēt mūs no lūgšanas un sajaukt mums galvu, lai par lūgšanu pavisam aizmirstam un nomokām sevi gandrīz līdz nāvei, pirms vēl esam sākuši lūgt; jo viņš labi zina, ko lūgšana spēj paveikt. Tādēļ ienaid­nieks mūs attur no lūgšanas un traucē, cik vien spēdams, lai mēs tā arī nesāktu lūgt. Tā nu mums būtu jāpierod ik reizi, tiklīdz uzbrūk bailes un posts, tūliņ mesties ceļos, lai atklātu Dievam savas

vajadzības – tad arī Viņš mums palīdzētu. Jo lūgšana

ir brīnišķīgas zāles, kuras vienmēr palīdz un nekad nepieviļ – ja vien mēs tās lietojam.

Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības. ‘(Tit. 3:5)

Tev jāatšķir Dieva vārds no cilvēka dzīves. Ja

gribi uzlūkot dzīvi, paliksi kaunā – kaut arī tu spētu

dzīvot tā, kā dzīvojis Sv. Pēteris, Sv. Pāvils vai Sv. Jānis. Ir nepieciešama Dieva žēlsirdība un žēlas­tība, nevis cilvēka dzīve un darbi. Tiem, kuri augstu vērtē vienīgi godājamu, izcilu dzīvi, būtu labāk, ja viņi dzīvotu kā nelieši un netikles un gulētu dubļos. Un tomēr Dievs negrib, lai dzīvojam kaunpilnu, nelietīgu dzīvi – tā ir nolādēta lieta, ko Viņš nedomā paciest. Bet, dzīvodams krietnu dzīvi, tu neviļus tai

pieķeries. Arī to Dievs negrib pieļaut. Tādēļ pielūko,

ka paliec uz vidusceļa un nenovirzies no tā ne pa labi, ne pa kreisi. Dzīvo klusu, šķīstu dzīvi pasaules priekšā, bet neuzskati to par ko īpašu vai labāku, nekā citu cilvēku dzīve; neiedomājies, ka ar miegu vai nomodu cilvēks var nopelnīt Debesu valstību.

Ābrahāms nezaudēja ticības spēku, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī’ Sāras mātes klēpis.

(Rom. 4:19)

Tā Ābrahāms savaldīja savu prātu, ticēdams Die­va vārdam, kurā Dievs bija apsolījis viņam dot

pēcnācējus no Sāras, viņa sievas, kuras miesa bija

jau neauglīga un pamirusi. Šiem apsolījuma vārdiem Ābrahāma prāts noteikti nebija gatavs tūliņ piekrist -drīzāk gan tas sacēlās pret ticību, uzskatot par muļķī­gu, nepiedienīgu un neiespējamu domu, ka Sāra vēl varētu dzemdēt dēlu. Tādēļ nav šaubu, ka Ābrahāma sirdī ticība un prāts saķildojās un uzbruka viens

otram šā apsolījuma dēļ; tomēr ticība galu galā uzva­rēja, tā apspieda un nonāvēja šo visbriesmīgāko Dieva ienaidnieku – prātu. Tāpat rīkojās arī visi pā­rējie ticīgie ļaudis, kuri līdz ar Ābrahāmu ieiet ticības apslēptajos dziļumos, uzvar savu prātu un saka: klausies, tu, aklais un apstulbotais prāts, Dieva lietās tu nenieka nespēj saprast; tādēļ daudz vis nepūlies spītēties un riet man pretī, bet turi muti un

stāvi klusu! Neuzdrīksties tiesāt Dieva vārdu, bet

norimsti, klausies, ko tas tev saka, un tici šim Vārdam!

Tumsība apklāj zemi, un dziļa krēsla tautas.

(Jes. 60:2)

Mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka

mākslas darinājumam vai izdomājumam.

(Ap. d. 17:29)

Mēs pieminam Tavu žēlastību, ak, Dievs, Tavā svē­tajā namā. (Ps. 48:10)

Tādēļ ir pareizs vācu sakāmvārds: tumšas baznī­cas – gaišas sirdis. Ābrahāmam bija baznīca, kurā at­skanēja Dieva vārds un notika īsts dievkalpojums. Turpretī mūsu laikos redzam ļoti gaišas baznīcas, taču tajās ir tumšas vai drīzāk gan – aklas sirdis. Tātad baznīcu vislabāk rotā un dara svētu nevis kvadrātveida akmeņi, krāšņas celtnes, zelts un

sudrabs, bet Dieva vārds un šķīsta mācība jeb paslu­dinājums. Jo, kur ļaužu priekšā tiek atklāta un slavē­ta Dieva žēlastība, kur sirdis tiek iedrošinātas paļau­ties uz Dievu un piesaukt Viņu visās grūtībās, tur ir īsti krāšņs Dieva nams. Pat tad, ja tas būtu tikai tumšs kakts, tuksnesīgs pakalns vai vientuļš koks, tas var tikt saukts par īsto Dieva namu un Debesu vārtiem, kaut arī tas atrodas klajā vietā, zem atklātas debess un mākoņiem.

30. oktobris

Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami ap­grēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu.

(Hab. 1:11)

Kad tirāni un patiesības ienaidnieki redz, ka vi­ņiem veicas, turpretī dievbijīgos piemeklē ne­veiksmes, tie nenoprot, ka vajāto Dievs ir patiess

Dievs, kas pats Savus ļaudis nodevis vajātāju ro­kās, – kā Viņš ir darījis ar pašu Kristu un visiem

svētajiem. Tie turpina savas zaimotāju runas, sacīda­mi: “Kur nu ir tavs Kristus? Lai Viņš tev palīdz!” Taču ļaundari neņems labu galu – viņu prieks

pārvērtīsies bēdās. Tā kā tie nebīstas Dieva, nepa­kļaujas Viņam nevienā lietā, bet ir pārdroši savos spriedumos un darbos, Dievs ļauj tiem pieredzēt veiksmi un gūt uzvaras, taču visbeidzot atstāj tos kaunā līdz ar visu viņu gudrību un padomu, ka tie savos grēkos nocietina sirdis; gluži negaidot, pienāk brīdis, kad Dievs ar viņiem rīkojas tāpat, kā ar babiloniešiem, jūdiem un visiem tirāniem. Kur tad nu ir tie, kuri Kristum sacījuši: “Tu uzticējies Die­vam, lai nu Viņš tev palīdz!” Kur ir šo zaimotāju

dievs, kas tiem šķita uzvarējis? Kristus ir palicis; turpretī viņi ir iznīkuši un izkaisīti gluži kā pelni laukā.

31. oktobris

Reformācijas svētki

Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neat­karīgi no bauslības darbiem. (Rom. 3:28)

Cik augstu debesis ir pār zemi, tik tālu viena no otras jānošķir bauslība un taisnošana. Runājot par

taisnošanu, mēs nedrīkstam ne mācīt, ne domāt neko citu kā vien – Kristū apliecinātās žēlastības vārdu. Bauslība nekādā ziņā nespēj kalpot un palīdzēt iegūt taisnību Dieva priekšā – jā, šeit tā nespēj nenieka. Ja

bauslība tiek pareizi saprasta, tā izbiedē un dzen izmisumā; turpretī ja saprasta nepareizi – tā rada

liekulību. Gluži tāpat kā Evaņģēlijs, kad tas nav

pareizi saprasts, dara cilvēkus pārdrošus un mežonī­gus; turpretī tas dara par dievbijīgiem un krietniem ļaudīm tos, kuri pareizi izprot un patiesi tic Evaņģē­lijam. Kristus taisnība ir mūsu vienīgais patvērums, kas aizstāv ne vien pret jebkādu cilvēku varu un viltu, bet arī pret elles vārtiem – ka topam taisni un svēti caur ticību Kristum, bez kādiem mūsu pašu

darbiem. “Kam nav darbu (jeb – kas negrib ar

darbiem iegūt pestīšanu), bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība (tas ir, caur ticību saņemtā Kristus taisnība un nevainība) tiek pielīdzi­nāta par taisnību.” (Rom. 4:5)

Tas Kungs Cebaots ir ar mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! (Ps. 46:12)

To es Jums, Jūsu žēlastība kūrfirst, rakstu ar nodo­mu, lai Jūs zinātu, ka atgriežos Vitenbergā daudz

augstākā nekā tikai kūrfirsta aizsardzībā. Es arī

nedomāju lūgt Jūsu žēlastības kūrfirsta aizsardzību.

Jā, es domāju, ka pats varētu aizsargāt Jūsu žēlastību

labāk nekā Jūs mani. Turklāt ja es zinātu, ka Jūsu žēlastība kūrfirsts grib un var mani sargāt, tad es

nemaz nenāktu. Šajā lietā nevar palīdzēt ne šķēps, ne

zobens; te jādarbojas Dieva žēlastībai – bez visām cilvēku rūpēm un līdzdalības. Tādēļ – kas visstiprāk tic, tas vislabāk varētu mani šeit aizsargāt. Bet, tā kā tagad jūtu, ka Jūsu žēlastība kūrfirsts vēl ir ticībā vājš, es nekādā ziņā nevaru uzskatīt Jūs par to vīru, kurš spētu mani aizsargāt un paglābt. Ja Jūsu žēlastība ticētu, Jūs redzētu Dieva godību; bet, tā kā Jūs neticat, Jūs arī to neesat redzējis. (No vēstules

kūrfirstam Fridriham, ko Luters rakstīja, atstājis

Vartburgu.)

Skatieties uz iepriekšējām ciltīm un lūkojiet, kas

uz To Kungu paļāvies un būtu kaunā palicis? Jeb kas Viņu vienmēr bijies un būtu atstāts?

(Sīraka gudrības grāmata 2:10)

Piemēri, kuros redzam svētu vīru vājumu, mums ir svarīgāki un nes lielāku mierinājumu nekā viņu

neparastā spēka un izcilo tikumu piemēri. Vai gan

varu kļūt daudz labāks no tā, ka redzu, kā Dāvids

nonāvējis Goliātu, lāčus un lauvas? Šādos varoņa

cienīgos darbos es nespēju viņam sekot – tie pār­sniedz visus manus spēkus un domas. Šādi izcili darbi slavē spēku, kas piemitis svētajiem – kā droš­sirdīgiem, bezbailīgiem varoņiem. Turpretī tad, kad redzam vājumu, grēkus, bailes un kārdinājumus, kas piemeklējuši arī svētos, kad lasu par Dāvida bailēm, nopūtām un žēlabām, tas man sniedz lielu mierinā­jumu. Jo es redzu, ka svētie šajās bailēs nav gājuši bojā, nedz pieredzējuši pazušanu, bet smēlušies

mierinājumu un iedrošinājumu Dieva apsolījumos;

tādēļ es spriežu, ka arī man nav jāzaudē cerības, nedz jākrīt izmisumā.

Kas to lasa, lai uzmana! (Mt. 24:15)

Tas ir: kurš grib mācīties Rakstus, tam tie jāsaprot. Mēs mēdzam runāt līdzīgi: uzmani, ko tu lasi! Jeb, ja

tu lasi, tad lasi uzmanīgi! Jo tu lasi nevis cilvēka, bet Visaugstā Dieva vārdu. Viņš grib, lai mācekļi uzcī­tīgi ievērotu visu, ko Viņš saka. Ir pareizi ‘ sacīts:

valdnieku vēstules jālasa trīsreiz tādēļ, ka tajās ru­nāts prātīgi un apdomīgi; un valdnieks nedrīkst tikt

uzskatīts par ģeķi. Vēl jo vairāk tas attiecināms uz

Dieva vēstulēm – Svētajiem Rakstiem. Tās mums pienāktos lasīt ne vien trīs vai četras reizes, bet pat desmit, simt un tūkstošiem reižu. Dievs runā gudrus un apdomīgus vārdus, jā, Viņš ir pati mūžīgā gudrī­ba. Kas daudzkārt pārlasa Svētos Rakstus, tas kļūst gudrāks, labāks un izglītotāks. Kas to nedara, tas ne­var neko iemācīties, bet kļūst vēl sliktāks; jo tikai veseli lopi atgremo. Mums šāda atgremošana no­zīmē – uzņemt Dieva vārdu ar īstu nopietnību, ņemt to pie sirds, izturēties pret to ar mīlestību un labprā­tību, uzcītīgi pārdomāt šo Vārdu un cieši pie tā turēties. Tā rīkojas šķīsti ļaudis, tas ir, patiesi kristie­ši, kuru sirdis šķīstītas ar ticību Dieva vārdam; pā­rējie – tie, kuri pret Dieva vārdu neizturas nopietni,

ir un paliek nešķīsti lopi. Bet Marija pārdomāja visus šos vārdus, paturēdama tos savā sirdī (Lk. 2:19).

Labāk būt taisnam ar mazumu nekā bezdievim un dzīvot pilnībā. (Ps. 37:16)

Kristietis nerauš sev laicīgu mantu; viņa manta

glabājas Debesīs, Dieva klēpī. Viņš saka: Mīļais Kungs, es zinu, ka Tev ir vēl vairāk; Tev ir daudz vairāk, nekā es jebkad spētu saņemt – Tevī man

netrūks nekā. Ja būtu vajadzīgs, no Debesīm nolītu guldeņu lietus; Tu esi mana dārgumu krātuve, mana

lāde, pagrabs un bēniņi; Tevī ir visi mani dārgumi; ja

man esi Tu – tad man visa ir diezgan. Dievs, mūsu Kungs, ir vislabākais zeltkalis; no viena guldeņa

Viņš var izkalt simt tūkstošus un vēl vairāk. No

naudas daudzuma nekas nav atkarīgs – cilvēks ar tūkstoš guldeņiem un neticīgu sirdi nekad netiks tik tālu kā tas, kas uzticas Dievam, kaut arī viņam ir tikai viens guldenis. Viss atkarīgs no Dieva svētības.

Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk.

(Mt. 20:10)

Mums ikvienam jāapzinās, ka mūsu sirdī mīt liels darbu svētais. Tas ir – mēs visi labprāt darītu brīniš­ķīgus darbus, ar kuriem varētu lepoties un sacīt:

redzi, to es esmu paveicis; es šodien esmu atlīdzinā­jis Dievam ar lūgšanām un labiem darbiem, tādēļ

mana sirdsapziņa nu varēs gūt vairāk miera. Tā tas ir

arī man – kad esmu pildījis savu amatu un uzcītīgi darījis savu darbu, esmu daudz priecīgāks nekā tad,

ja es neko nebūtu darījis. Šis prieks pats par sevi nav slikts; taču tas nav šķīsts prieks, kas saistīts ar ticību.

Šāds prieks grib sasaistīt un maldināt sirdsapziņu.

Bet, tā kā sirdsapziņa ir trausla lieta, to nav viegli pa­sargāt no uzpūtības netikuma. Tādēļ nebūsim pār­droši, bet, apliecinādami Kristu, dzīvosim dievbijībā

un pieaugsim ticībā, zinādami, ka ikviens savā sirdī nesam lielu un nejauku mūku (darbu svēto), tas ir, mēs tiecamies paļauties uz saviem darbiem, taču tas ir pretrunā ticībai.

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs

iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli,

nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

(2. Moz. 20:17; 5. Moz. 5:21)

Šajos divos baušļos tiek aizliegts pašā mūsu dabā apslēptais nepārvaramais kārīgums, jā, pati ļauno domu sakne. Sestajā un septītajā bauslī tiek aizliegta sirds piekrišana iekārei, kā arī locekļu darītās piekrišanas zīmes – mutes vārdi un ļaunās miesas darbi; bet šeit tiek aizliegtas pašas sākotnējās

dziņas – tās tiek apturētas pašā saknē un pirmsāku­mā. Jo, lai nāktu Debesu valstībā, mums jābūt tik

šķīstiem, ka mūsos vairs nebūtu nekādu ļaunu

tieksmju, nedz pašas saknes, kas tiecas uz ļaunu, bet tikai pilnīga miesas un dvēseles veselība, tā ka mēs būtu tīri no visiem netikumiem. Taču tas šajā dzīvē nenotiek, un tas arī nav mūsu varā. Jo kurš gan varētu lepoties, sacīdams, ka viņam ir šķīsta sirds? Kurš spēj apdzēst spītīgo ļaunās iekāres liesmu, kas iesakņojusies mūsu locekļos tik dziļi, ka arī Svētais Pāvils (Rom. 7) stāsta par šo savu locekļu un grēka ļaunumu? Mēs savaldām savas ausis, acis un visas maņas no iekšienes un ārienes, lai grēks nespētu mūsos valdīt; tomēr pašu ļauno iekāri neviens nevar apspiest. Tādēļ šos divus baušļus nespēj pildīt neviens cilvēks, lai cik svēts viņš būtu. Dievbijīgie pilda visus pārējos baušļus, jo viņi apspiež ļaunos

darbus un vārdus, nepiekrizdami grēkot; bet šeit, šajos divos baušļos arī viņi paliek nabaga nolādēti grēcinieki, jo neko no šo baušļu prasībām nespēj

izpildīt – arī viņos ir iesakņojusies miesas ļaunā tieksme un skaudība pret citiem. Tā nu visi grēko, un visiem trūkst dievišķās godības (Rom. 3:23).

Tādi ir tie, kas iespiežas namos un gūsta sievas..

(2. Tim. 3:6)

Maldinātāji gari iespiežas ne tur, kur ļaudis pre­tojas Evaņģēlijam, bet tieši tur, kur ir kristieši un

dievbijīgi cilvēki; tiem viņi zogas pakaļ – drīz vienā namā, drīz atkal citā, samaitādami visu, līdz viņu inde izplatījusies malu malās, visā tautā. Kādēļ tad viņi neiet pie bezdievjiem, atklāti sludinādami un apliecinādami savu mācību – kā mēs no Dieva žēlas­tības esam to darījuši? Šie trauslie mocekļi baidās par savu ādu un bēg no visa, kas varētu izrādīties bīstams. Tad nu redzi un mācies: dievbijīgiem sludinātājiem arvien tā mēdz klāties. Viņiem nākas panest ne tikai ļaunās, nepateicīgās pasaules vajāša­nas, bet arī to, ka šādi maldu gari posta visu, kas ar lielām pūlēm un grūtu darbu panākts un uzcelts. Tā nekrietnais sātans kavē un nomāc mūsu mīļo Evaņ­ģēliju no abām pusēm – no kreisās un no labās. Tomēr no labās puses ar savu labošanu un celšanu viņš nodara daudz lielāku postu nekā ar vajāšanu un slepkavošanu – no kreisās.

Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkam miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1. Pēt. 2:24)

Visi pravieši jau iepriekš garā redzējuši, ka Kris­tus kļūs lielākais grēcinieks no visiem, kas dzīvojuši

šajā pasaulē. Tā kā Kristus ir upuris par visas pasau­les grēkiem, pie krusta Viņš nav tas Cilvēks, kas grē­ka nepazina un bija bez vainas. Viņš vairs nav Dieva Tēva Dēls godībā, bet grēcinieks – neilgu laiku

palikdams Dieva atstāts, Viņš nes uz Saviem pleciem visu cilvēku grēkus: tos, ko darījis Sv. Pāvils, bū­dams Dieva zaimotājs, vajātājs un varmāka, tos grē­kus, ko darījis Sv. Pēteris, noliegdams Kristu, tāpat arī Dāvida grēkus, ko tas darījis, kļūdams laulības pārkāpējs un slepkava, kura dēļ Tā Kunga vārds tika

zaimots pagānu vidū. īsi sakot: Kristus ir Cilvēks,

kas Savā miesā nesis un Sev uzkrāvis visus grēkus, ko darījuši visi cilvēki visā pasaulē – visi, kas kādreiz dzīvojuši, dzīvo šajā laikā un dzīvos nākot­nē. Ne tādēļ, ka Viņš pats būtu šos grēkus darījis, bet tādēļ, ka ņēmis tos ‘no mums, kas esam grēkojuši, lai

samaksātu par mūsu grēkiem ar Savām asinīm.

“Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!” Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezu­šies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja. (Jon. 3:9-10)

Dievs mēdz dusmoties vienīgi tad, ja nav vairs

nekādas cerības uz labošanos. Tādēļ, kad esi nonācis postā un bailēs, – jautā savai sirdij, vai esi tāds Dieva

ienaidnieks, ka nepavisam vairs negribi pie Viņa at­griezties. Ja tava sirds skaidri saka, ka labprāt at­grieztos un nāktu pie Dieva, ja vien Viņš gribētu tevi atkal pieņemt, un ja tavi grēki, kurus esi nodarījis pret Dievu, tev dara sirds ciešanas, ja no sirds vēlies kļūt brīvs no šiem grēkiem, tad tev nepavisam nav jāšaubās: Dievs nedusmojas. Jā, Viņš pat vēl nav sācis dusmoties, jo tu neesi zaudējis cerības uz Viņa žēlastību un žēlsirdību.

10. novembris

Dr. M. Lutera dzimšanas diena 1483. g.

Jo, kad viens saka: Es turos pie Pāvila, bet otrs: Es pie Apolla, – vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palī­dzību jūs kļuvāt ticīgi. (1. Kor. 3:4-5)

Es lūdzu, noklusējiet manu vārdu un sauciet sevi nevis par luteriešiem, bet kristiešiem. Kas ir Luters?

Mācība taču nav mana. Tāpat es arī neviena dēļ neesmu krustā sists. Svētais Pāvils negribēja, lai

kristieši sauktu sevi par Pāvila vai Pētera sekotājiem,

bet gan – par kristiešiem. Kā gan es, nabaga tārps, būtu nonācis tik tālu, ka Kristus bērniem vajadzētu

saukties manā piedauzīgajā vārdā? Bet, ja tu uzskati, ka Lutera mācība ir evaņģēliska, tad nevari pavisam

atmest Luteru; citādi tu līdz ar viņu atmetīsi arī viņa

mācību, kuru atzīsti par Kristus mācību. Ja

Timotejam būtu bijis diezgan, ka viņš atzinis Evaņ­ģēliju, Pāvils nebūtu viņam piekodinājis, lai nekau­nas arī no viņa – ne Pāvila kā cilvēka, bet Evaņģēlija dēļ, kas viņus saistīja. Ja nu Timotejs būtu sacījis: es

neturos nedz pie Pāvila, nedz pie Pētera, bet pie Kristus, zinādams, ka Pāvils un Pēteris Kristu sludi­na, – viņš tomēr līdz ar to būtu noliedzis pašu Kristu. Jo Mateja evaņģēlija 10. nodaļā Kristus saka: “Kas

jūs uzņem, tas uzņem arī Mani; kas jūs nicina, tas

nicina Mani.”

Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un

uz zemi! (Ps. 113:5-6)

Tā kā Dievs ir Visaugstākais un nav neviena, kas būtu augstāks par Viņu, Viņš neskatās augstāk, nedz arī līdzās Sev; tā kā neviens nav Dievam līdzīgs, Viņam noteikti jāraugās pašam Sevī un zemāk par Sevi. Un, jo lielākos dziļumos kāds atrodas, jo labāk Dievs viņu redz. Turpretī pasaules un cilvēku acis rī­kojas neprātīgi; tās skatās tikai augšup un grib pa­nākt godu, varu, bagātību un labu dzīvi. Un katrs skrien pie tiem, kuri šīs lietas jau iemantojuši; tiem visi ir gatavi kalpot, lai kļūtu līdzdalīgi viņu augstī­bā. Bet neviens negrib raudzīties lejup, dziļumos,

kur ir nabadzība, negods, posts, bēdas un bailes; no tā visa ikviens cenšas novērst skatienu, aizbēgt, pa­metot posta piemeklētos, un neviens nedomā tiem palīdzēt, nedz būt līdzās; cilvēku vidū nav neviena radītāja, kas gribētu radīt kaut ko no nekā. Tādēļ vienīgi Dievs raugās lejup, turp, kur ir bēdas un posts, un ir tuvu tiem, kuri ir dziļumos.

Kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam. (2. Kor. 6:9)

Dievs bieži atstāj savus bērnus bezspēcīgus un no­māktus, tā ka ikvienam šķiet – nu gan viņiem ir beigas, un tomēr tieši šajos brīžos Dieva spēks ir ar viņiem. Jo tur, kur izbeidzas cilvēku spēki, atklājas Dieva spēks, ja vien ir ticība, kas to sagaida un sa­ņem. Un atkal – Dievs Saviem ienaidniekiem ļauj

paaugstināties, kļūt lieliem un vareniem. Viņš atrauj

tiem Savu spēku,’ ļaudams, lai tie dižojas un piepūšas

paši savā spēkā. Kur sākas cilvēka spēks, tur Dieva spēks beidz darboties. Un tad, kad šie burbuļi ir jau pavisam lieli un visi domā, ka augstprātīgie āksti ir uzvarējuši, kad tie arī paši par sevi ir pārliecināti un

jūtas jau visu paveikuši, – Dievs izdur burbulī cauru­mu, un viss ir galā. Nelgas nezina, ka, kļūdami stipri,

viņi ir Dieva atstāti – Dievs atrauj no tiem Savu roku.

Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts’ pār to! (Gal. 1:8)

Tev jāpaļaujas uz Dieva vārdu tik stingri un no­teikti, ka arī tad, ja es pats kļūtu par ģeķi – no kā lai

Dievs mani pasargā – un atsauktu vai noliegtu savu

mācību, tu tomēr neatkāpies no tās, bet saki: ja Lu­ters pats vai eņģelis no Debesīm māca citādi, tas lai

ir nolādēts! Jo tev jābūt nevis Lutera, bet Kristus

māceklim un bez šaubīšanās jājūt, ka tas ir Dieva vārds, kaut arī visa pasaule strīdētos tam pretī. Tev priekšā stāv miršana un vajāšanas; tur es nevarēšu būt pie tevis, nedz tu pie manis; bet ikvienam būs pašam jācīnās, lai uzvarētu velnu, nāvi un pasauli. Ja tajā dienā gribēsi lūkoties apkārt, meklēdams, kur es esmu palicis, vai es – kur paliec tu, tad būsi jau pazudis un izlaidis Dieva vārdu no savas sirds; jo tu neturies cieši pie Vārda, bet gan pie manis vai kāda cita; tad tev neviens nevarēs līdzēt..

Tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs, zemes’ soģi! Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Dēlu. (Ps. 2:10-11)

Kādēļ pravietis atstāj pūli ārpusē un runā tikai ar

ķēniņiem un valdniekiem? Protams, tādēļ, ka tad, ja

valdnieki kalpo un paklausa Kristum, savam Kungam, arī tauta nevar rīkoties citādi. Turpretī tad, ja ķēniņi vajā vai nicina Dieva vārdu, tauta neko nespēj līdzēt. Ja baznīcās un skolās viss notiek labi un pareizi, Kristus pratīs bagātīgi apveltīt valdnie­kus, pateikdamies viņiem. Bet, ja baznīcas un

skolas – bez kurām Dieva vārds nevar tikt pie mums uzturēts – tiek atstātas novārtā, tur vainīgs nav neviens cits, kā valdība un lielie kungi. Tiem klāsies

tā, kā sacīts šajā psalmā – viņi ies bojā, pieredzēdami

Dieva dusmas.

Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitī­jis! Manas asaras savācis savā traukā! (Ps. 56:9)

Redzi, tas nozīmē, ka mums patiesi ir žēlīgs Dievs, kas mūs sargā un neļauj ne matam nokrist no

mūsu galvas, ne asarai noritēt pār vaigiem. Jā, Viņš saskaita katru asaru, ko esam izlējuši. Kad tu raudi, Dievs tavas asaras savāc zelta biķerī. Bet kuri ir tie,

kuru asaras Viņš savāc Savā dārgajā traukā? Tie ir

nabaga nožēlojamie grēcinieki. Un kas ir tas, kas tās savāc? Tas ir Dievs, visu lietu Radītājs. To jums vajadzētu it bieži pārdomāt, lai mūsos mostos ticība, cerība un mīlestība – mums ir Dieva vārds, turklāt mūsu acu priekšā ir arī Dieva lielās laipnības un žēlastības piemēri, kā arī mūsu pašu pieredze. 126.

psalmā lasām: “Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm

pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup

savus kūlīšus.”

Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs. (Ps. 116:15)

Patiesi ticīgie, kas mīl Dieva vārdu un cieši turas

pie tā, pat mirdami paliek šajā Vārdā; viņi var tikt pakārti, nomocīti, sadedzināti, noslīcināti vai mirt no

mēra, drudža utt. – tas viss ir līdzi ietverams Kristus

nāvē un augšāmcelšanās notikumā; Raksti par ticīgo

ciešanām un nāvi skan tā: Dieva svēto nāve ir dārga un vērtīga Tā Kunga priekšā – Viņš to uzskata par brīnišķīgāko dārgumu uz zemes. Vienalga, vai velns tevi nonāvē tavā gultā vai bende pakar pie karāta­vām, – šī nāve ir svēta nāve, kas ir dārga Tam Kungam; tādēļ Viņš to neatstās neatriebtu, bet sauks tiesas priekšā velnu, kas tevi nonāvējis, nodos viņu mūžīgām mokām, nocirtīs grēkam galvu, apraks nāvi ellē un atriebsies it visam, kas vedis nāvē Viņa svētos. Un, ja jau Dievam tik ļoti rūp svētie, Viņš nekādā ziņā neļaus tiem palikt nāvē, bet izvedīs tos

no nāves, tā ka viņu nāve vairs nebūs nāve, bet jauna

dzīve kopā ar Kristu mūžīgā skaidrībā un godībā.

Ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi. (Mt. 10:25)

Ja pasaule kādu sauc par ķeceri, maldinātāju, meli

un nemiera cēlāju – tā ir laba zīme, kas norāda, ka šis

ir taisns un godīgs cilvēks, kas līdzīgs savam Kun­gam Kristum; jo Kristu sauca tieši tāpat, Viņam bija jātiek tiesātam un krustā sistam ar slepkavu rokām. Ja esmu sludinātājs, man nav svarīgi, ka pasaule lamā mani par velnu, jo es zinu, ka Dievs sauc mani par Savu eņģeli. Lai pasaule turpina saukt mani par maldinātāju, cik ilgi vien grib; tai pašā laikā Dievs mani pagodina, saukdams par Savu uzticīgo kalpu; eņģeļi sauc mani par savu darbabiedru un svētie -par brāli. Ticīgie sauc mani par savu tēvu, nomāktās dvēseles – par savu pestītāju; tie, kas agrāk maldījās neziņā, mani sauc par gaismu; un Dievs tam visam saka Savu jāvārdu. Redzi, cik veiksmīgi pasaule līdz ar velnu ir man iespītējusi ar savu zaimošanu un apkaunojumiem. Redzi, cik daudz tā pie manis

panākusi! Cik lielu kaitējumu tā man nodarījusi!

..kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam

un ne cilvēkiem. (Ef. 6:7)

Laulības kārtu varētu nosaukt par rūpju pilnu

kārtu, kurā ir daudz darba un pūļu – īpaši tad, ja tu pazaudē no redzes loka Dieva iedibināto kārtību,

svētību un Dieva vārdu. Tādēļ mācies, ka mūsu

Dievam Kungam ir iespējams kalpot arī mūsu pašu

namā un nav nepieciešams darīt ko īpašu. Jo tas

nama tēvs, kas dievbijīgi pārvalda savu namu, audzi­na savus bērnus un saimi bijībā pret Dievu un Dieva

atziņā, būt tikumīgiem un godājamiem savā dzīvē, ir svētā un svētīgā kārtā. Tāpat arī sievai, kura rūpējas par bērniem, dod tiem ēst un dzert, slauka, mazgā utt., nav jāmeklē kāda cita svēta, Dievam tīkama kārta. Tāpat ir arī ar nama kalpu vai kalponi – ja tie dara visu, ko viņu kungi liek, tie kalpo Dievam. Un,

kamēr vien viņi tic Kristum, Dievam viņu darbi patīk

daudz labāk pat tad, ja viņi tikai tīra istabas un spodrina kurpes – nekā visu mūku lūgšanas, gavēšana, mises un viss, ko tie slavē kā augstāko kalpošanu Dievam.

Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie? (Mt. 8:26)

Kad Pēteris, kas Kristus spēkā gāja pa jūru, pama­nīja stipro vēju, viņš kļuva ticībā vājš, pazaudējis Kristus vārdu, ko Viņš tam bija teicis, aicinādams viņu pie Sevis – Vārdu, kura spēkā Pēteris bija

ielēcis jūrā; nu viņš vairs nepalika šajā Vārdā. Jo

vējš, kuru māceklis sajuta, bija tik spēcīgs, ka cilvē­ka ausis vairs nedzirdēja Kristus saucienu: “Nāc pie Manis!” Un Pēteris vairs nedomāja par Vārdu, bet tikai par vēju, kas plosījās viņa acu priekšā. Tā mūsu

acis arvien traucē sadzirdēt Dieva vārdu – redzamās lietas nostājas priekšplānā, aizēnodamas mums Vārdu un neredzamās lietas. Kamēr Pēteris dzirdēja

vārdus: “Nāc pie Manis!” un neredzēja, kā jūra viņu nes, viņš gāja, un nekas slikts viņam nenotika. Bet,

kad māceklis sāka raudzīties uz vēja saceltajiem viļņiem, viņš vairs nedzirdēja Kristus aicinājuma Vārdu un sāka grimt. Tā arī notiek – kad Kristus iekāpj laivā, jūra nevar ilgi palikt mierīga; drīz vien sākas vētra un negaiss. Jo, ja gribi būt kristietis, tev jāsagaida šādi negaisi un nemieri, kā Sv. Pāvils saka: kas grib dzīvot dievbijīgu dzīvi Kristū, tam jāpanes vajāšanas. Un, jo spēcīgāk atskan Dieva vārds, jo niknāk velns ar saviem sekotājiem stājas tam pretī.

Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki. (1. Kor. 1:25)

Kad Dievs kaut ko pavēl, saka vai dara – tev jātur

mute ciet un jākrīt ceļos, un tad, neko vairāk nerunā­jot un nejautājot, jādara, ko Dievs pavēlējis, un jā­ņem par labu viss, ko Viņš dara. Jo Dievs negrib, lai mēs Viņu pamācām – mēs, kas pēc savas dabas esam dusmības bērni, grēcinieki un meļi. Tādēļ Viņa padoms, vārdi un darbi ir daudz par augstu, lai mēs

tos spētu saprast. Bet mēs esam tik akli un pārdroši

nejēgas, ka iedomājamies, it kā varētu ne vien sa­prast, bet arī izdarīt vēl labāk. Ja nu pēc dabas esam tik nekrietni, mums būtu jāliek sava gudrība pie malas un par Dieva lietām un pavēlēm jādomā tā: ja

tas man šķiet ģeķīgi, tad tikai tāpēc, ka es patiesi

esmu liels muļķis, kas nespēj aptvert un saprast Dieva gudrību; mans aklums un muļķība ir tas, kas man traucē.

Augstie priesteri saistīja Jēzu, aizveda un nodeva Viņu zemes pārvaldniekam Pilātam. (Mt. 27:2)

Pilāts vienmēr bija ļāvis Jēzum sludināt un darīt brīnumus, neceldams nekādus iebildumus. Bet augstie priesteri, šis neprātīgais pūlis, rīkojās tā, ka Pilātam jāuzstājas tiesneša lomā, un Kristus tiek pie viņa atvests kā ļaundaris. Tā notiek vēl šodien.

Kunga Kristus niknākie ienaidnieki ir neprātīgie ga­rīdznieki; kad viņi atzinuši par ķecerību to, kas tiem nav pa prātam, tie lūko sarīdīt pret Evaņģēliju šīs

pasaules varenos. Nu valdniekiem jākļūst par šo ķe­ceru bendēm un, uzklausot sūdzības un apsūdzības, jāaptraipa rokas ar nevainīgām asinīm. Tev tas

jāpacieš, tu, dievbijīgais kristieti! Ar tavu Kungu

Kristu viņi rīkojušies tāpat – pateicies Dievam, ka

esi cienīgs Viņa vārda dēļ nest tādu krustu. Kristīgās ticības liekuļotāji mūs līdz ar pašu Kristu uzskata par

nemiera cēlājiem un izskaidro mūsu mācību tā, it kā no tās celtos visas nelaimes. To mums nākas pieredzēt, un pie tā jāpierod. Kad jūdi sita krustā

Kristu, kad viņi nomētāja ar akmeņiem Stefanu, tiem

abiem – Kungam un Viņa kalpam – bija jānes ne­miera cēlāja un Dieva zaimotāja vārds. Rakstos šādu piemēru ir bezgala daudz.

Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū. (Mt. 18:20)

Cilvēks daudz vairāk un smagāk grēko tad, kad

viņš ir viens, nekā tad, kad ir kopā ar citiem ļaudīm.

Arī es pats to esmu pieredzējis – tieši vienatnē esmu visbiežāk kritis grēkā. Būdams vienatnē, katrs var

labāk nodoties pārdomām. Ja mums noticis kas ne­patīkams, mēs, vienatnē pārdomādami, vairāk ņe­mam to pie sirds un redzam daudz lielāku un ļaunā­ku, nekā tas īstenībā ir. Mēs domājam, ka neviens nav nelaimīgāks par mums, un sapņojam, ka beigu

beigās ar mums notiks pats ļaunākais. īsi sakot: kad

esam vieni, mūs pārņem savādas domas, kas liek iztēloties mūsu stāvokli ļaunāku, nekā tas ir, turpretī par citiem domāt, ka viņi ir daudz laimīgāki par

mums; tādēļ mums kļūst b’ezgala sāpīgi, domājot, cik

labi citiem klājas, kamēr mēs ciešam bēdas un trūkumu.

Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebau­dīs manu mielastu. (Lk. 14:24)

Šie ir īsi un vienkārši, bet ļoti nopietni vārdi – itin

kā mūsu Kungs sacītu: mans mielasts arī ir kas nozī­mīgs, jā, tas ir labāks un nozīmīgāks par jūsu vēr­šiem, tīrumiem, namiem un sievām; lai gan ir tā, ka šie ļaudis noniecina Kristus mielastu, par daudz vēr­tīgākiem uzskatīdami savus vēršus, tīrumus un na­mus. Reiz pienāks stunda, kad tīrumi, vērši un nami

būs jāatstāj, un tad cilvēki vēlēsies, kaut arī viņi

varētu baudīt manu mielastu. Taču viņus gaida šāda

atbilde: mīļais, es pašlaik neesmu mājās – šobrīd nevaru sagaidīt viesus. Ejiet pie saviem vēršiem, tīrumiem, atgriezieties savos namos; lai tie sniedz jums īpašu mielastu – jo manu mielastu jūs savā nekaunīgajā pārgalvībā esat noniecinājuši. Es gan esmu gatavojis jums mielastu, veltīdams tam arī lielus izdevumus, taču jūs to noniecināt; ja nu jūs esat pagatavojuši sev labāku ēdienu, tad ēdiet un priecājieties, tikai manu mielastu gan jūs nevarēsit

baudīt. Tādēļ mums nedrīkst apnikt pieminēt Kristu.

Kad labi draugi sanāk kopā, tie var sēdēt un runāt visu nakti, pavisam aizmirsdami par miegu. Kādēļ

tad lai mēs pagurtu sludināt un mācīt par to, cik dārgi mūsu mīļais Kungs Kristus mūs atpircis?

Cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. (Ps. 103:11)

Tāda nu ir mūsu negantā daba: kad Kristus nāk ar

Savu žēlastību un mierinājumu, tā izbīstas un bēg no

šīs žēlastības, kurai mums vajadzētu būt gataviem

basām kājām skriet pakaļ līdz pasaules galam. Cilvē­ka daba cīnās un plosās, meklēdama un cenzdamās darīt pati savus darbus, gribēdama vispirms kļūt šķīsta un cienīga, pati saviem spēkiem nopelnīt Die­va žēlastību un Kristu, lai atrastu mieru un izvairītos no grēka – tā bēg no Kristus un grib vispirms atrast pati sevī ko vērtīgu, ko tādu, kura dēļ Kristum būtu jānāk pie cilvēka. Bet visi šie centieni ved tikai dziļāk bailēs un izmisumā – līdz pat brīdim, kad Kristus ar Savu vārdu mūs izrauj no visa tā. Tādēļ tu

nedrīksti darīt negodu Kristum, atvairīdams Viņu vai sagrozīdams to mierinājumu, kuru Viņš tev nes, un

pārvērzdams to pats sev par biedu. Tev paļāvīgi jā­steidzas pie Viņa, tad arī drīz izdzirdēsi prieka pilno,

mierinošo vārdu: nebīsties! Tā Kristus saka Savai un

visu pārējo noskumušajām sirdīm, pasludinādams visu grēku piedošanu.

Kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. (1. Kor. 11:29)

Ir nepieciešama ticība, kas ar prieku paļaujas uz šo Dieva zīmi un apsolījumu. Kas gan Kristus būtu par Dievu un Pestītāju, ja Viņš negribētu vai nevarē­tu atpestīt mūs no nāves, grēka un elles? Bet tam, ko apsola un paveic patiesais Dievs, ir jābūt kam lielam

un varenam. Bet velns nāk un mēģina iedvest tev citādas domas: ja nu es esmu sakramentus saņēmis necienīgi, ar savu necienīgumu pats atņemdams sev

Dieva žēlastību? Šādā brīdī pārmet krustu un neļauj,

lai tavs cienīgums vai necienīgums tevi apgrēcina. Pielūko tikai, lai tu tici tam, ka tev dotas drošas zīmes un patiesi Dieva vārdi – tad būsi un paliksi

žēlastības cienīgs. Jo ticība tevi dara cienīgu, turpretī

šaubas – necienīgu. Kā tu domā pats sevī modināt ticību? Kā mudināsi sevi būt pateicīgam? Ja gribēsi gaidīt, līdz ticība un pateicība pati pie tevis atnāks vai arī – līdz velns tai dos vietu – , tev nekas neizdo­sies. Ar Sakramenta palīdzību tev jāiesilst un jāturas

pie Dieva apsolījuma – tā ir uguns, kas spēj iedegt sirdi; tieši šeit tev jāpārdomā savs posts un vajadzī­bas, jādzird par tava Pestītāja žēlastības darbu un jātic tam, ko dzirdi, – tad tava sirds kļūs citāda un tajā ienāks citas domas.

Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. (Lk. 5:31)

Slimajiem ārsts ir vajadzīgs un gaidīts; turpretī ve­selie viņu pat nepamana. To labi redzam notikumā ar

kanaāniešu sievu. Viņa jūt savu un savas meitas postu un vajadzību, tādēļ steidzas Kristum pakaļ un uzticas Viņam, negribēdama pieļaut, ka tiktu padzīta vai iebiedēta. Tā Mozum ir jāiet pa priekšu un jāmāca cilvēkiem sajust grēku, lai žēlastība viņiem

būtu salda un gaidīta. Tādēļ arī ir veltīgi rādīt laipno

un mīļo Kristus tēlu cilvēkiem, kuri nav atzinuši patiesību par sevi, kļūdami pazemīgi un sākdami tiekties pēc Kristus, – kā Marijas slavas dziesmā sa­cīts: “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagā­tos Viņš atstājis tukšus.” (Lk. 1:46-55) Tas viss

teikts mums par mierinājumu – tas rakstīts tieši no­žēlojamiem, nabadzīgiem, trūcīgiem, grēcīgiem un nicinātiem cilvēkiem, lai viņi visās savās grūtībās varētu zināt, kur meklēt patvērumu, mierinājumu un

palīdzību. Taču, ak vai, cik sāpīgi tas ir cilvēka dabai

un prātam – tam ir ļoti grūti izģērbties gluži kailam un atstāt neievērotas visas sajūtas, turēties tikai pie Vārda pat tad, ja sajūtas mudina rīkoties gluži pretēji! Lai Dievs mums palīdz saglabāt tādu drosmi un ticību arī posta un nāves brīdī!

Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! (Ps. 90:12)

Tā kā visa mūsu dzīve nav nekas cits, kā pastāvīgs gājums pretī nāvei, mums visu mūžu jāmācās pras­me pareizi dzīvot un pareizi mirt. Reti gadās, ka tas,

kas dzīvojis nekrietnu dzīvi, ņem labu galu. Bet labi

dzīvot, tas nozīmē – nevis dienu no dienas būt tra­kam un ieskurbušam – kā pasaule mēdz uzdzīvot – , bet dzīvot ticībā Dieva Dēlam, – kā sacīts Vēstulē

galatiešiem: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20) Jo tagad, dzīvodams miesā, es

dzīvoju ticībā Dieva Dēlam, kas mani ir mīlējis un

pats nodevies manā labā. Un labi mirt, tas nozīmē -mirt labprāt; bet labprātību nāves stundā atnes ticība.

Labi mirt – tas pieder ticības augļiem. Kas tic, ka Kristū ir iemantojis žēlīgu Dievu, tas mirst labprāt; jo viņš zina, kurp dodas. Tāds cilvēks arī pareizi izturas pret savu tuvāko un dara viņam tā, kā būtu vēlējies, lai cilvēki izturas pret viņu pašu. Tāds cil­vēks arī nevar rīkoties nekrietni.

Kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne­mūžam! (Jņ. 8:51)

Cik lielas un varenas lietas notiek ar kristieti, kurš tic! Arī nāvei, grēkam un velnam ir jāatkāpjas viņa priekšā. Kristietis jau šeit, šajā laikā sāk dzīvot mū­žīgu dzīvi. To paveic Kristus, Dieva Dēls, kura Vār­dam kristietis tic. Tādēļ senajā dziesmā:

“Es dzīvoju un nezinu, cik ilgi, Es miršu, nezinu tik, kad un kā;

Es aizeju un nezinu, kurp dodos. Es brīnos, kādēļ sirds man priecīga,”

kristietis varētu ielikt citu domu, pārveidodams pēdējās rindas un ar prieka pilnu muti un sirdi apliecinādams:

“Lai slavēts Dievs! – nu zinu, kurp es dodos. Es brīnos, kādēļ skumīgs vēl man prāts.” Būtu labi, ja pārdroši ļaudis, kuri negrib atgriezties,

arvien paturētu prātā šo pantu tā, kā tas skanējis kopš

senatnes, lai, atcerēdamies neizbēgamo nāves stun­du, tie reiz kļūtu gudri, tas ir, nopietni pārdomātu to,

ka arī viņi ir mirstīgi un ne mirkli nevar būt droši par

savu dzīvību. Tas viņus mudinātu bīties Dievu, no­žēlot grēkus un laboties. Kā Mozus savā psalmā ar

lielu nopietnību pamāca visus Ādama bērnus lūgt

Dievu un sacīt: “Kungs, māci mums mūsu dienas tā

skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (Ps. 90:12)

Meitene nav mirusi, bet guļ. (Mt. 9:24)

Mācies saprast, ar ko miesīgās acis atšķiras no

kristieša acīm. Kristieša acis ir tādas, ka, redzēdams nāvi, grēku un elli, viņš droši var sacīt: es neredzu

nāvi un nejūtu grēku; es neesmu nolādēts, bet Kristū

redzu vienīgi svētumu, dzīvību un pestīšanu. Tāpat arī – nabags būdams, es nejūtu savu nabadzību. Man šķiet, ka man visa ir diezgan. Jo man ir Kristus, kas ik mirkli var dot visu, kas man vajadzīgs, pat tad, ja man pašam nepieder itin nekas. Tāpat – ja redzi kristieti mirstam, tavas miesīgās acis redz mirušu cilvēku; bet aizver šīs acis un atver garīgās acis, kuras raugās uz Dieva vārdu – tad redzēsi, ka šis cilvēks nav miris, bet Dieva priekšā ir dzīvs. Jo caur Vārdu svētīto ticīgo nāve Dievam ir dārga un vērtīga, lai arī visu pārējo pasauli nāve biedē vairāk nekā visas citas briesmas.

Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla. (Jņ. atkl. 3:21)

Evaņģēlijam vajadzētu radīt mūsos tādu pārstei­gumu, ka mēs kļūtu priecīgi un lepni, un lepotos, sacīdami: es esmu kristietis – esmu kristīts, tādēļ nešaubos, ka caur Kungu Jēzu Kristu būšu un palikšu kungs pār grēku un nāvi, tā ka Debesis un visa radība man kalpos un darīs tikai labu. Ja arī man

būtu turku ķeizara kronis, tas tomēr nav gluži nekas salīdzinājumā ar man piešķirto Kristus mantojumu un iespēju dzīvot kopā ar Viņu mūžībā. Bet kur gan tu atradīsi cilvēkus, kuri tam no sirds tic? Mēs gan

visi zinām un atkārtojam šādus vārdus, tomēr itin

viegli varam pārliecināties, ka īsti tam neticam. Citā­di mēs šo lietu dēļ kļūtu ne vien priecīgi, bet arī lepni. Jo kristietis ir lepns un atpestīts cilvēks, kam nav jābīstas ne velna, nedz kādas nelaimes; jo viņš zina, ka caur Kristu ir kļuvis visu šo lietu kungs.

Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu. (Rom. 13:12)

Šo dienu rada mūsu vismīlīgākā saule – Jēzus

Kristus; tādēļ pravietis Maleahijs Viņu sauc par tais­nības sauli un 3. nodaļā saka: “Jums, kas Manu vār­du bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas.” (Mal. 3:20) Kristus pats ir saule, no Viņa nāk un

visā pasaulē atspīd gaisma un diena, tas ir, Evaņģē­lijs. 19. psalma 2. panta vārdi brīnišķīgi apraksta sauli un dienu – Kristu un Evaņģēliju: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” – Gluži kā mīļās debesis nes mums

sauli un dienu, tā apustuļi ar savu sludināšanu nes un sniedz mums patieso Kristus sauli. Tas viss sacīts par

šo visgaišākās dienas sākumu – par Evaņģēliju, kuru Raksti slavē tik mīļiem un skaistiem vārdiem. Jo tā ir diena, kura dara mūs dzīvus, priecīgus, darbīgus un nes sev līdzi visu labo.

Celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis. (1. Moz. 35:3)

Upurēšana patiesībā nav nekas cits, kā Dieva sla­vēšana un pateikšanās Viņam par to, ka Viņš ir mūsu Dievs, kas saskaņā ar apsolījumu grib mūs uzklausīt un būt mums līdzās visās bēdās un izglābt mūs no nāves. Jo Viņš ir mūsu Dievs; mēs pateicamies Vi­ņam, ka Viņš mūs līdz šim ir uzturējis un pasargājis, turklāt uzturēs arī turpmāk, kaut arī dažkārt tiekam pārbaudīti un mums šķiet, ka pārbaudījumu sma­gums jau sniedzas pāri mūsu spēkiem. Tieši tādēļ tiek celtas baznīcas. Taču, ja tajās netiek nesti īsti upuri Dievam, tās būtu saucamas par govju un cūku kūtīm, nevis par altāriem un baznīcām. Jo baznīca

vajadzīga tādēļ, lai ļaudis tur sanāktu kopā un viņiem

tiktu mācīts par Dievu, ka Viņš ir mūsu Dievs, kas mūs pārbauda mūsu pašu labā. Tas ir sprediķis par ticību, par mūsu pacietību, par Dieva žēlastību, par to, kā Dievs vada un valda savus ļaudis. Kur šāda mācība netiek sludināta un uzklausīta, tur nav ne baznīcas, ne altāra.

Tad nu ziniet, ka Tas Kungs mani brīnišķi vadījis.

(Ps. 4:4)

Tas ir, itin kā būtu sacīts: kam gan jūs svārstāties šurpu un turpu, kādēļ meklējat paši savu padomu un palīdzību drīz šeit, drīz tur, kādēļ meklējat drīz šo,

drīz citu mierinājumu? Tas viss taču ir tīrie nieki,

meli, kas nespēj līdzēt, – ar tiem jūs tikai pieviļat

paši sevi. Atzīstiet un ziniet, klausieties un ticiet: kurš grib būt Dieva svētais, kurš vēlas saņemt Viņa žēlastību un patikt Viņam, tam jāļauj, lai Dievs viņā

brīnišķi darbojas. Bet, ja jūsu vai kādas citas radības padoms un palīdzība spētu jūs glābt, – tas nebūtu nekas brīnumains; kas nesniedzas pāri jūsu sapraša­nai, tas nav brīnums. Savukārt tad, kad jūs zaudējat

cerības, kuras bijāt likuši uz sevi vai citiem, kad

atstājat savu lietu vienīgi Dieva ziņā, – tad notiek tā, kā rakstīts psalmā: “Viņš tavai taisnībai liks starot kā

gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai.”

(Ps. 37:6) Taču tas viss notiks savā laikā un savā

veidā, par ko ne jums, ne kādam citam nekas nav zināms.

Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā,

Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasau­lē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. (1. Jņ. 4:9)

Šeit redzam visaugstāko Devēju, vislielāko mīles­tību un cēlāko dāvanu, kas mums tiek dota no tīras

mīlestības, nevis mūsu nopelnu dēļ; šī dāvana mums

dota tā, ka tai ir jābūt un jāpaliek dāvanai, kas nevar tikt aizdota, iedota lietošanā uz kādu laiku, nedz atlīdzināta. To saņemot, nav jādara nekas vairāk, kā tikai jāpasniedz roka un ar labu prātu tā jāpieņem. Ja

nav ne siržu, ne roku, kas šādu dāvanu var saņemt -

mums jāsūdz Dievam savi grēki. Jo, ja mēs visu labi pārdomātu un nebūtu tik vēsi, tad mūsu sirdis tā ie­degtos priekā, ka mēs ne vien labprāt kalpotu Die­vam, bet Viņa dēļ ar prieku panestu jebkādas cieša­nas, jo Viņš mums ir devis tik nenovērtējamu dārgu­mu. Bet mūsu neticības dēļ, mēs, velna sakūdīti, meklējam prieku pasaulē, lai gan tas ir gluži veltīgi.

Viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakiet Ciānas meitai – redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa. (Mt. 21:4-5)

Evaņģēlists citē pravieša vārdus tādēļ, lai mēs redzētu, ka Kristus nav nācis mūsu nopelnu, bet dievišķās patiesības dēļ, jo Viņš ir ticis apsolīts jau ilgāku laiku iepriekš, pirms bijām dzimuši mēs, pie kuriem Viņš nācis. Kā Dievs no tīras žēlastības ir apsolījis Evaņģēliju, tā Viņš šo apsolījumu arī piepildījis apliecinādams savu patiesīgumu, proti, ka

Viņš pilda savus solījumus un ka mēs tiekam rosināti

paļauties uz Viņa apsolījumu; jo Viņš to noteikti pie­pildīs. Un šī ir ‘viena no Rakstu vietām, kurās apso­līts Evaņģēlijs; kā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem norāda, ka Dievs jau iepriekš ir apsolījis Evaņģēliju

par Savu Dēlu Jēzu Kristu caur Saviem praviešiem

Svētajos Rakstos (Rom. 1:1-3). Un pravietis saka

nevis: sakiet par Ciānas meitu – itin kā kādam citam

vajadzētu ticēt, ka viņai ir Kristus – bet: sakiet viņai pašai. Ciānas meitai pašai tam jātic un nav jāšaubās, ka notiks tā, kā šie vārdi vēstī. Vienīgi šāda ticība ir saucama par kristīgu ticību – ja tu nešaubīgi tici, ka

Kristus ir Pestītājs ne tikai Sv. Pēterim un svētajiem,

bet arī tev pašam; jā, tev vēl vairāk nekā visiem citiem.

Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie

tevis lēnprātīgs.. (Mt. 21:5)

Nebīsties! Viņš nenāk tā, kā nāca pie Ādama, Kai-na, babiloniešiem, Sodomas un Gomoras iedzīvotā­jiem, nedz arī tā, kā nāca pie Israēla tautas Sinaja

kalnā. Viņš nenāk savā bardzībā, negrib tevi tiesāt, nedz atprasīt parādu. Visas dusmas ir rimušas, pali­kusi vienīgi laipnība un lēnprātība. Šoreiz Viņš iztu­ras pret tevi tā, lai tava sirds sajustu prieku, mīlestību

un pilnīgu paļāvību – lai turpmāk vari turēties pie sava Dieva un meklēt pie Viņa patvērumu daudz vairāk, nekā agrāk esi no Viņa baidījies un bēdzis. Kristus ir ne vien atpestījis mūs no grēka, nāves un

elles varas, kļūdams par mūsu ķēniņu, bet Viņš ir arī

darījis pats Sevi par mūsu īpašumu, lai viss, kas

Viņam pieder, piederētu arī mums – kā Sv. Pāvils saka: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To

par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar

To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32) Tā nu

Ciānas meita saņem no Kristus divus dārgumus: pirmais ir – ticība un Svētais Gars sirdī. Šī dāvana

dara mūs šķīstus un brīvus no grēka. Otrs ir – pats

Kristus. Tādēļ Ciānas meita var lepoties ar Kristu kā ar savu mantojumu, itin kā viņai piederētu viss, kas pieder Kristum. Sv. Pāvils par to saka: “Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un

Kristus līdzmantinieki.” (Rom. 8:17)

Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! (Fil. 4:4)

Šis prieks ir ticības auglis un sekas. Tava sirds

nevar rast prieku Dievā, pirms nav sākusi ticēt. Kur nav ticības, tur atrodamas vienīgi bailes, bēgšana, kauns un bēdas, tiklīdz tiek pieminēts un atgādināts

Dieva vārds. Jā, neticīgā sirdī mīt tikai pretestība un

naids pret Dievu. Tas tādēļ, ka sirds sajūt savu vainu un nespēj paļauties uz Dieva žēlastību un labvēlību,

zinādama, ka Viņš ienīst grēku un Savā bardzībā pie­spriež tam briesmīgu sodu. Tā nu šī vēstule rakstīta

nevis grēciniekiem, bet svētajiem. Grēciniekiem

vispirms ir jādzird, kā kļūt brīviem no grēka un

iemantot Dieva žēlastību; tad arī prieks rodas pats no

sevis – tiklīdz cilvēks ir atraisījies no sirdsapziņas mokām. Redzi, tāds ir prieks, par kuru šeit runā

Sv. Pāvils. Tur nav vairs ne grēka, ne baiļu nāves un

elles priekšā, bet vienīgi priecīga, visaptveroša paļāvība uz Dievu un Viņa žēlastību. Un vēlreiz es

jums  saku:  priecājieties!  Šis  apustuļa vārdu

atkārtojums pastiprina tajos izteikto pamudinājumu. Un tas mums patiesi ir vajadzīgs – ja arī dažkārt krītam grēkā, mūsu prieks Dievā lai ir stiprāks par grēka radītajām bēdām!

Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. (Lk. 21:27)

Šo spēku vari saistīt ar eņģeļu pulkiem, ar svēta­jiem un visu radību, kas līdz ar Kristu nāks uz Pastaro tiesu – un šī man šķiet īstā un pareizā izpratne -, vai arī ar spēku un stiprumu, kāds atklā­sies šajā Kristus atnākšanā, šī atnākšana būs daudz varenāka par pirmo reizi, kad Kristus nāca necilā un pazemīgā veidā. Kristus arī saka ne tikai – ka Viņš

nāks, bet arī – ka viņi redzēs šo atnākšanu. Kad Kris­tus nāca miesīgā veidā, neviens Viņu neredzēja. Viņš

arī tagad ik dienu nāk caur Evaņģēliju, garīgā veidā ienākdams ticīgās sirdīs; arī to neviens neredz. Bet

atnākšana, par kuru tiek runāts šajā vietā, būs visiem redzama. To redzēs ikviens, turklāt ikviens Viņā pa­zīs to pašu Cilvēku – Kristu, kas dzimis no Marijas

un dzīvojis uz zemes. Kad Kristus saka: ļaudis redzēs Cilvēka Dēlu, tad tas skaidri norāda, ka šī nākšana būs miesīgi redzama – Viņš nāks savā

miesīgajā veidolā, taču būs apveltīts ar lielu spēku

un varu, un Viņam līdzi nāks eņģeļu pulki; Kristus nāks godībā, sēdēdams uz gaiša mākoņa, un visi svētie nāks līdz ar Viņu. Par šo dienu Svētie Raksti runā daudz, tie norāda tieši uz šo gaidāmo Kristus atnākšanu.

Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet

šurp, jū’s Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstī­bu, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši;

Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.

(Mt. 25:34-35)

Raugies, lai arī tu būtu to vidū, kuri Kristus dēļ iz­turas pret citiem laipni un žēlsirdīgi vai panes cieša­nas, tad varēsi ar prieku sagaidīt Pastaro dienu, un tev nebūs jābīstas no Dieva tiesas. Jo Viņš tevi jau ir no tās atbrīvojis un piepulcinājis tiem, kuriem jāstāv pie Viņa labās rokas. Jo mēs, kas esam kristieši, ce­ram un no sirds ilgojamies, kaut drīzāk nāktu tiesas diena – kā mēs arī lūdzam: lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek.. atpestī mūs no ļauna! Mēs il­gojamies dzirdēt šos jaukos vārdus: nāciet, jūs, svē­tītie, Mana Tēva valstībā! Mēs gaidām šo spriedu­mu; jo esam kristieši un tieši šīs cerības dēļ tiekam tik ļoti apspiesti un vajāti, ciezdami gan no velna, gan arī no mūsu pašu miesas, kas negrib mums ļaut ticēt un priecāties; tāpat mums uzbrūk arī pasaules tirānija un naids – mums it visur jādzird par varmācību, ar kādu velns un pasaule pretojas

Evaņģēlijam, radīdami uz zemes tik daudz posta, ka

mums jāpagurst no šīs dzīves un jāsauc: nāc, mīļais

Kungs, nāc un atpestī mūs!

352

Par Viņu liecina visi pravieši.. (Ap. d. 10:43)

Tādēļ katram, kas grib gūt patiesu labumu no

Svēto Rakstu lasīšanas, arvien jāmeklē tajos Kristus;

tad viņš atradīs arī mūžīgo dzīvību. Turpretī ja, lasī­dams Mozus un praviešu grāmatas, nemācos atzīt, ka Kristus manas un visu cilvēku pestīšanas dēļ no Debesīm nācis, cilvēks tapis, cietis, miris, aprakts, augšāmcēlies un uzkāpis Debesīs, lai caur Viņu es tiktu samierināts ar Dievu, saņemtu visu grēku piedošanu, žēlastību, taisnību un mūžīgo dzīvību, -tad Rakstu lasīšana neko nedod manai pestīšanai. Šādi lasīdams un studēdams Rakstus, es gan varu

kļūt par mācītu vīru un sludināt šīs lietas citiem, taču

man ar to nekas nav līdzēts. Ja neatrodu un neiepa-zīstu Kristu, tad nevaru atrast ne pestīšanu, ne mūžīgo dzīvību, jā, tās vietā atrodu tikai rūgtu nāvi; tā mūsu mīļais Dievs ir lēmis: nav cita vārda, kurā cilvēkam tiktu dāvāta pestīšana, kā vien – Jēzus vārds (Ap. d. 4:12).

Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzi­mumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās gal­vu, bet tu viņam iekodīsi papēdī. (1. Moz. 3:15)

Šie ir vārdi, kuros skaidri izteikts spriedums sāta­nam; tajos visiem dievbijīgiem cilvēkiem tiek

sniegts drošs mierinājums. Velnam pretī stājas Dieva Dēls, un šīs aizsardzības dēļ Baznīca ir drošībā. To­mēr sātans vēl nemitas trakot savā negantajā naidā

pret šo sievas dzimumu. Kad Kristus guļ šūpulī, velns ar Hēroda starpniecību jau tīko pēc Viņa dzīvības, tā ka Viņam nākas dzīvot Ēģiptē, pagānu vidū. Vēlāk šis ienaidnieks izmēģina visu, kas vien ir viņa spēkos, līdz beidzot Ģetzemanes dārzā nodod

Viņu jūdiem, liek Viņu satvert un sist krustā. Tik briesmīgā naidā velns ir iededzies pret Dieva Dēlu. Bet nu viņš redz, ka Kristus sēž pie Dieva labās rokas un ir izvairījies no visām ienaidnieka bultām, tādēļ ar visu savu neremdināmo niknumu vēršas pret

Baznīcu. Nabaga Baznīcai nebūs miera, jo tā negrib

paklausīt sava Kunga Jēzus Kristus ienaidniekiem.

Un kā tad citādi Baznīca varētu rīkoties? Papēdī kodējs – velns – negrib palikt mierā, nedz ļaut baudīt

mieru mūsu Kungam, kas saminis viņa galvu. Savukārt mūsu Kungs negrib paciest šos kodienus papēdī. Esi gudrs un nejaucies šajā strīdā, citādi

saņemsi savu šķīrēja algu – Kristus tevi nolādēs un velns saplosīs. Tādēļ ļauj, lai viss notiek tā, kā no­tiek, nejaucies lietās, kas nav tavā ziņā – tu nevarēsi

samierināt Kristu ar Beliālu. Viņu savstarpējais naids

ir pārāk liels. Vienam galu galā jāiet bojā, bet otram jāpaliek – citādi nevar notikt. Pati lielākā muļķība pasaulē ir – vēlēties savienot Kristu ar Beliālu, dievbijīgo un bezdievi.

Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un pa­tiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. (Jņ. 1:17)

Kad bauslība saka tavai izbiedētajai sirdsapziņai:

tas un tas tev ir pavēlēts, taču tu to neesi darījis; par

to tev nāksies atbildēt – šajā cīņas laikā un nāves bailēs ir īstais laiks un nepieciešamība rast ticības drosmi, kas ar visu savu spēku izlaužas cauri visām bailēm, stājas pretī bauslībai un droši saka: mīļā bauslība, vai tu vien esi Dieva vārds? Vai tad arī Evaņģēlijs nav Dieva vārds? Vai tad apsolījumam pienācis gals? Vai Dieva žēlastība ir izsīkusi? Tādēļ – kad bauslība mani apsūdz, apliecinot, ka esmu grēcinieks, kas ierakstīts Dieva parādnieku sarakstā, man jāatzīst, ka tā patiesi ir; taču šis

secinājums: tādēļ tu esi pazudis – man nav jāpieņem,

bet stiprā ticībā jāturas tam pretī un jāsaka: pēc bauslības sprieduma es gan esmu nabaga nolādēts grēcinieks; taču es apelēju pie Evaņģēlija. Jo Dievs ir devis ne tikai bauslību vien, bet vēl arī citu Vārdu, ko sauc par Evaņģēliju; tas ar savu žēlastību dāvā man grēku piedošanu, taisnību un dzīvību.

No israēliešiem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! (Rom. 9:5)

Iznīcināt grēku, nāvi un lāstu, nopelnīt taisnību, dzīvību un Dieva svētību – tas nav tāds darbs, kas

būtu pa spēkam kādam svētam vīram, jā, pat pašam

Gabrielam. Visus šos darbus Raksti piedēvē Kris­tum, tādēļ ir skaidrs, ka Viņš ir īsts, patiess Dievs. Ja

ticu, ka tikai Kristus cilvēciskā daba par mani ir cietusi, tad jau Kristus ir pārāk vājš, lai būtu mans

Pestītājs – tad drīzāk gan arī Viņam pašam būtu vajadzīgs Pestītājs. Turpretī ja mans dārgums ir tas, ka Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, par mani

ir miris, tad tas ir kas daudz lielāks un varenāks par visiem grēkiem, nāvi, elli, par visām nelaimēm un sirdssāpēm.

Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Visuvare­nais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks.

(Jes. 9:5)

Kristus tiek saukts par Brīnumu, jo viss, ko Viņš

dara Savā kristīgajā Baznīcā, ir brīnumaini un nepa­rasti. Kristīgajai Baznīcai, kā jau sacīts, ir brīnumaina

taisnība un svētums, kas apslēpts visai mūsu sapraša­nai. Bet, kad jānes krusts, viss notiek vēl brīnumaināk

un neparastāk. Jo kristietim, kas ir kristīts un aplieci­na Kristu, pasaulē ir jācieš un jātiek vajātam Kristus

un Evaņģēlija dēļ. Par Padoma devēju Kristus tiek saukts tādēļ, ka Viņš ir uzticams padomdevējs, kas

spēj dot labu padomu visās vajadzībās, ik reizi, kad nepieciešams padoms, izpratne un mierinājums. Jo, kā Kristus brīnumainā veidā vada un valda Savu svē­to Baznīcu, kad tai jānes grēks, krusts, bēdas, kauns, negods un vajāšanas, tāpat Viņš ar labu, uzticamu padomu stāv klāt Savai Baznīcai un palīdz tai visās ciešanās. Kristus tiek saukts arī par Spēku, tādēļ ka -

likdams mums pieredzēt dažādas nelaimes, ļaudams

velnam mūs mocīt no iekšienes, bet pasaulei no ārienes, tajā pašā laikā ar Savu uzticamo padomu un svēto Vārdu mūs stiprinādams visās šajās ciešanās -Viņš reiz ar lielu spēku vedīs ārā no tām. Viņš tiek

saukts arī par Varoni, par Cīnītāju. Mēs, vācieši, par

varoni saucam milzi, kam pietiek spēka, lai izcīnītu grūtas cīņas, kas satriec ienaidniekus, kuri pulcējas

viņam visapkārt. Šādi pravietis norāda, ka šis Kungs un Ķēniņš cīnās ar Saviem ienaidniekiem.

Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem. (Lk. 15:2)

Kristus ciltskoka aprakstā jeb radinieku sarakstā

varam pamanīt to, ka evaņģēlists piemin četras Rak­stos labi pazīstamas sievas – Tamāru, Rahabu, Ruti

un Betsebu; bet tādas sievas, kam bijusi ļoti laba slava, – kā Sāru, Rebeku, Leu un Rahēli – viņš

nepiemin. Es domāju, tas darīts tādēļ, ka pieminētās

sievas bijušas grēcinieces; Kristus ir nācis pasaulē lielā dzimtā, kurā bijušas arī netikles un nelieši. Tas mums atklāj, cik liela ir Kristus mīlestība pret

grēciniekiem (kuri atgriežas). Jo ar patiesu svētumu

ir tā: jo lielāks tas ir, jo tuvāk tas pienāk grēcinie­kam. Ja Kristus būtu bijis farizejs, Viņš nebūtu

lepojies ar šādiem radiniekiem – jā, Viņš būtu raucis degunu un novērsies no tiem. Bet, tā kā Viņš bija svēts, arī šīs grēcinieces tiek sauktas par Viņa vecmāmiņām.

Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdze­nas tekas mūsu Dievam!” (Jes. 40:3)

Kristus ceļa sagatavošana un Jāņa tiešais amats

bija darīt visu pasauli pazemīgu, sacīt, ka visi cilvēki

ir grēcinieki, pazuduši, nolādēti, nabadzīgi, trūcīgi,

nožēlojami ļaudis un nekāda dzīve, neviens darbs, neviena kārta nav tik svēta, skaista un spoža, ka

nebūtu pakļauta lāstam, – ja vien tur nemājo, nedzī­vo, nestrādā Kungs Kristus, kas caur ticību paveic visas lietas; tātad visai pasaulei ir vajadzīgs Kristus, visiem ir jātiecas iemantot Viņa žēlastību. Jo, kur vien tas tiek sludināts, tur visi cilvēku darbi un dzīve nav nekas – tur atskan Jāņa Kristītāja skaidrais sau­ciens tuksnesī un skaidrā, šķīstā kristīgās mācības patiesība. Tā arī ir īstā ceļa sagatavošana Tam Kungam, teku nolīdzināšana klajumā.

Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. (Mt. 11:5)

Arī Mozus valstība ir mūsu Kunga Dieva valstība, un Mozus pasludinājums arī ir Dieva vārds – tāpat kā laicīgā valstība var tikt saukta par Dieva valstību. Taču tā ir tikai Dieva kreisās rokas valstība, ko Viņš iedibi­nājis un nodod tēva, mātes, ķeizara, ķēniņa, tiesneša un

bendes pārvaldīšanā. Bet īstā Dieva valstība ir tā, kurā

valda Viņš pats, nenododams Savu varu ne tēvam, ne

mātei, ne valdībai un uzraugiem, bet – kur Viņš pats ir

klāt un sludina Savu Evaņģēliju. Tādēļ, kad notiek tā,

ka tava dievbijība tev vairs nevar palīdzēt, mācies sacīt: es esmu darījis visu, ko varēju. – Bet ko tad, ja

tas neko nebūs līdzējis? Te nu ir nepieciešams, lai tu turpinātu un teiktu: es esmu dzirdējis, ka Ķēniņš, mans

mīļais Kungs Kristus, ir darījis sešu veidu brīnumu zī­mes, kuras neviens cits nespēj atkārtot. Un viena no tām ir – ka nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs; un tas

ir dots tādēļ, lai mierinātu izbiedētas sirdis. Tādēļ es

nebīstos un ‘nekrītu izmisumā. Dieva dotais žēlastības

un mierinājuma apsolījums mums tiek sniegts Kristū un caur Kristu: kas Viņam tic, tam visi grēki ir piedoti, bauslība piepildīta, sirdsapziņa atpestīta un galu galā tiks dāvāta mūžīgā dzīvība. Vai gan nabaga nožēlo­jamā sirds un nomāktā sirdsapziņa kaut kur varētu dzirdēt vēl uzmundrinošākus vārdus un apsolījumu? Grēks, nāve, elle, pasaule, velns un viss ļaunais zaudē savu nozīmi, kad nabaga sirds saņem šādu Dieva apsolījuma mierinājumu un tic tam. Darīt aklos redzī­gus un uzmodināt mirušos – tā ir pavisam vienkārša lieta salīdzinājumā ar Evaņģēliju, kas tiek sludināts nabagiem.

Un Viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu

taisnība. (Jer. 23:6)

Tā kā cilvēks pēc savas dabas ir nedrošs visos savos darbos, ar kuriem viņš domā patikt Dievam,

un viņu arvien māc šaubas, tad viņa sirds nevar būt

droša un mierīga Dieva priekšā, tā neprot vērsties pie Viņa un Viņu piesaukt, bet baiļojas un bēg no Dieva,

galu galā iekrizdama naidā pret Dievu un izmisumā. Kad notiek īstā cīņa – kad jāstājas Dieva tiesas priekšā, cilvēks sajūt un redz, ka ar visu savu dzīvi un darbiem nespēj pastāvēt Dieva priekšā, bet nogrimst elles bezdibenī ar visiem saviem darbiem.

Lai šādā izšķirīgā brīdī varētu pastāvēt un uzvarēt,

mums nepieciešams cits pamats, ne mūsu pašu jeb

bauslības taisnība, bet Kristus mūžīgā taisnība, kas ir

pie Dieva labās rokas, kur velns to nevar sagraut un Dieva tiesa nevar apsūdzēt. Mani ar visu manu dzīvi un darbiem velns var pieveikt, kad vien grib; viņam tikai jāatgādina man Dieva tiesa un dusmība, un visi mani darbi tiek aizpūsti kā pūkas pa vējam. Bet, kad raidu viņu projām no maniem darbiem, norādīdams uz manu Kungu Kristu, kas sēž pie Tēva labās rokas un dāvā man Savu taisnību, tad velnam ir jāatstāj mani mierā.

Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jē­zus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.

(Mt. 1:21)

Neviens vārds uz zemes nesastopas ar tādu naidu, kā tieši šis – Jēzus Kristus; taču ne tādēļ, ka ļaudis to

negribētu ne izrunāt, ne dzirdēt. Jā, tieši šā Vārda niknākie ienaidnieki visvairāk ar to lepojas, turklāt

sauc sevi par kristīgo Baznīcu un Dieva tautu, tur­pretī mūs viņi nolād un zaimo kā ķecerus un Dieva

niknākos ienaidniekus. Kādēļ? Tādēļ – ka mēs šim Vārdam neļaujam palikt tikai Vārdam un burtiem vien, bet ticam, sludinām un apliecinām, ka šis

Cilvēks, kura vārds ir Jēzus Kristus, atbilstoši Savam

Vārdam, ir pasaules vienīgais Pestītājs, kas atpestī mūs no grēkiem, ir vienīgais Augstais Priesteris, kas samierina grēciniekus ar Dievu, ir vienīgais Kungs

un Ķēniņš, kas glābj no visām bailēm un posta, un ka

vienīgi Viņš atpestī no grēkiem un nāves, ka vienīgi Viņš ar Savu žēlastību sniedz mūžīgo dzīvību tiem,

kuri Viņu atzīst par savu Pestītāju. Mīļais Dievs, ļauj

man būt tādam Svēto Rakstu doktoram, kas prot

pareizi izrunāt Jēzus Kristus vārdu!

Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, ‘ kas Vi­ņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

(Jņ. 3:16)

Tas attiecas uz tevi – tieši tāpat kā uz Sv. Pēteri un

Pāvilu, jo arī tu esi cilvēks un pasaules daļa. Tādēļ

nedomā: kas zina, vai arī es esmu viens no tiem, kam

ir dāvāts Dieva Dēls un caur Viņu apsolīta mūžīgā

dzīvošana; jo ar tādām domām tu darītu Dievu To Kungu par meli. Tādēļ, kad kaut kas tāds ienāk prātā,

pārmet krustu, it kā pats velns tev būtu piestājies.

Neļauj, lai šādas domas tevi piekrāptu, bet saki: kāda gan nozīme tam, ka es neesmu ne Pēteris, ne Pāvils?

Ja Dievs šo dārgumu būtu gribējis dot tikai viņiem un viņiem līdzīgiem cilvēkiem, kuri būtu tās cienīgi, tad drīzāk gan Viņš to būtu dāvājis eņģeļiem, kuri ir šķīsti un neaptraipīti gari, vai arī – saulei un mēnesim. Bet šeit ir rakstīts, ka Viņš Savu Dēlu ir

devis pasaulei; tā ir šādas dāvanas cienīga. Tādēļ, lai

arī neesmu ne Pēteris, ne Pāvils, tomēr vēlos, lai arī es netiktu izslēgts no šā dārguma saņēmēju vidus, jā,

es gribu saņemt no tā tieši tikpat daudz, cik saņēmuši

Dāvids un visi apustuļi.

Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cil­vēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no

bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā. (Tit. 2:11-12)

Kas grib dzīvot tikumīgu, taisnu un dievbijīgu dzīvi, tam jāsamierinās ar pretinieku naidu un jānes krusts. Viņš nedrīkst ļaut sevi samulsināt, kaut arī

viņam, tāpat kā Latam Sodomā un Ābrahāmam

Kanaānā jādzīvo piedzērušu, netiklu, netaisnu,

viltīgu, bezdievīgu cilvēku vidū. Šī ir un paliek

pasaule. Viņam jānovēršas no tās un nav jādzīvo tai, bet gan jānosoda pasaule līdz ar visām tās kārībām. Redzi, tā nu tev jādzīvo – pašā kroga namā atturīgi,

meitu mājā šķīsti, deju zālē dievbijīgi, slepkavu

bedrē – godīgi. Negantā pasaule dara dzīvi grūtu un atbaidošu, tā ka cilvēks vēlas, ilgojas un sauc pēc nāves un pastarās dienas, gaidīdams to ar sirsnīgām,

ilgu pilnām nopūtām. Tik grūtu dzīvi dzīvot ļauj tikai

žēlastība. Cilvēka daba un prāts to nespēj.

Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas ir Dieva spēks un Dieva gudrība. (1. Kor. 1:23-24)

Visa pasaules gudrība ir viena vienīga bērnišķība, jā, tikai muļķība, salīdzinot ar Kristus atziņu. Jo kas gan ir vēl brīnumaināks nekā – zināt un atzīt lielo, neizteicamo noslēpumu, ka Dieva Dēls, mūžīgā

Tēva attēls, ir pieņēmis cilvēka dabu un dzīvojis tajā, kļūdams līdzīgs ikvienam cilvēkam? Bet vissvarīgāk

ir, lai mēs, kristieši, ar vislielāko uzcītību mācītos un zinātu, ka mūžīgā Dieva Dēls ir pazemojies tik dziļi, piedzimis tik nabadzīgs un necils, un darījis to visu mūsu grēku dēļ, mūsu labā tik ilgi apslēpdams Savu

godību. Tādēļ, kas grib patiesi uzņemt šo Bērnu, tam jāatceras, ka nav augstākas gudrības kā – atzīt Kristu un neapgrēcināties, kaut arī pasaulei šis pasludi­nājums par Dieva Dēlu, kas tapis Cilvēks, ir krustā

sists un miris, šķiet muļķība un piedauzība; mums jāzina, ka ticīgajiem šis pasludinājums ir Dieva

gudrība un spēks, kas mūs atpestī un par ko priecājas arī mīļie eņģeļi.

Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās. (Mt. 11:6)

Tā patiesi ir savāda apgrēcība – pasaule apgrēci-nās pie Kristus, kas uzmodina mirušos, dara aklos

redzīgus, kurlos dzirdīgus un nabagiem (Garā)

sludina Evaņģēliju. Ko gan tāds, kas uzskata šo Pestītāju par velnu, varētu uzskatīt par Dievu? Taču

šai aplamībai ir savs pamats – Kristus grib dot mums

Debesu valstību, bet pasaule tīko pēc šīs zemes

valstības. Kristus grib dāvāt drošus, neiznīcīgus, mū­žīgus, svētīgus Debesu dārgumus, bet pasaule kāro saņemt pasaulīgas, laicīgas, iznīcīgas lietas, kurām līdzi nāk vairāk rūpju un baiļu nekā prieka un

drošības. Tāda ir šī atšķirība, ‘kas ir apgrēcības

pamats. Es uzticīgi lūdzu un pamācu ikvienu dievbi­jīgu kristieti: neapgrēcinieties, dzirdot vienkāršo va­lodu un notikumus, kas rakstīti Bībelē, un neapšau­biet tos. Lai cik vienkāršas un nesaprātīgas šīs lietas

varētu šķist, tie tomēr nav tikai vārdi, darbi, stāsti un notikumi, bet augstās, dievišķās majestātes spēks un

gudrība. Šajā Grāmatā atradīsi sili un autiņus, kuros guļ Kristus un uz kuriem eņģelis norāda, uzrunā­dams ganus. Tie gan ir vienkārši un necili autiņi, tomēr tajos ietīts nenovērtējams dārgums – Kristus.

24. decembris

Kristus dzimšanas svētki

Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To

ietina autiņos un lika silē. (Lk. 2:7)

Es bieži esmu sacījis un arī tagad saku: kas grib

iepazīt Dievu un nemaldīgi domāt par Viņu, tas lai

ieskatās silītē un visupirms iepazīst Jaunavas Marijas

Dēlu, kas dzimis Betlēmē – bērnu, kas guļ mātes klēpī un zīž; tad viņš it labi varēs iemācīties, kas ir Dievs. Tad šī atziņa neiedvesīs bailes, bet sniegs prie­ku un mierinājumu. Ir jāsargās no augstām domām, kuras ar savu lidojumu mēģina uzkāpt Debesīs bez šā

Vadītāja, proti, bez Kunga Kristus Viņa cilvēcībā, kā Dieva vārds par Viņu skaidri un vienkārši saka. Paliec pie tā, un neļauj prātam tevi maldināt. Tad būsi Dievu pareizi sapratis. Jo mūsu mīļais Kungs ir cietis salu, badu un bēdas, bet īpaši vienkāršs un nabadzīgs Viņš bija, atnākdams šeit, virs zemes, piedzimdams Betlēmē. Tur Viņam nebija ne istabas, ne šūpuļa, ne spilvena, ne palaga; Viņam bija jāguļ silē govju un vēršu priekšā. Ja tur guļ mans Brālis, pats debesu un

zemes, visas radības Ķēniņš, ja Viņš ir tā pazemo­jies – kā gan es uzdrīkstos būt tik lepns? Kādēļ vēlos dzīvot greznībā un neko negribu paciest? Ja godības Ķēniņš manis dēļ tā cieš – kas tad es esmu? Vai nav tiesa, ka esmu nožēlojams grēcinieks un neesmu

cienīgs gulēt pat uz linu susekļa, tomēr es guļu mīkstā

gultā, kamēr mans Kungs guļ silē uz cietiem salmiem.

Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” (Lk. 2:10-11)

Eņģeļa pasludinājums vēstī, ka šis bērniņš ir mūsu

Pestītājs, pie kura mēs varam atrast prieku un mierinājumu – kā pie vislielākā dārguma; visi eņģeļi un pats Dievs raugās turp, kur ir Viņš. Bet šādu dārgumu Dievs liek ne vien Jēzus mātes klēpī, bet dāvā arī man un tev, sacīdams: Viņš ir tavs; un viss, kas Viņam pieder debesīs un virs zemes – tas būs tavs. Kas tad nu šādus vārdus dzird, bet nepriecājas par tiem, tas pelnījis, lai zibens iedzītu viņu deviņas olektis dziļi zemē. Tādēļ mums jāpateicas Dievam

par Viņa žēlastību un jālūdz, ka Viņš pats runātu un

rakstītu šo pasludinājumu mūsu sirdīs, lai mēs spētu

patiesi rast mierinājumu pie šā Pestītāja un caur Viņu

uzvarēt nāvi un velnu. To lai mums palīdz mūsu mīļais Kungs un Pestītājs Kristus. Āmen.

Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem sacīts par

šo bērnu. (Lk. 2:17)

Kad kristietis sāk pazīt Kristu kā savu Pestītāju, kas viņu atpestījis no nāves un iecēlis par Savas Valstības mantinieku, viņa sirds tiek pilnīgi dieviš-

ķota, tā ka viņš vēlas palīdzēt ikvienam iemantot šos

pašus dārgumus. Jo nav lielāka prieka, kā tas prieks, ko dod Kristus atziņa. Tādēļ kristietis māca un mu­dina citus, slavēdams un apliecinādams Kristu ikviena cilvēka priekšā; viņš sirsnīgi lūdz, lai arī citi varētu nākt šajā žēlastībā. Tas ir nemierīgs gars, kas tomēr bauda visaugstāko mieru, tā ir Dieva

žēlsirdība un miers – kristietis nevar klusēt un dzīvot

bezdarbībā; viņš arvien cīnās visiem spēkiem, jo vi­sa viņa dzīve ir veltīta tam, lai Dieva gods un slava izplatītos ļaužu vidū.

Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem.. (Tit. 3:4)

Es uzdrīkstos sacīt, ka visos Svētajos Rakstos ne­esmu lasījis vēl jaukākus vārdus par Dieva žēlastību, kā šos divus – laipnība un mīlestība. Ievēro, ka šie

vārdi ir sacīti tev – Dieva laipnība un mīlestība ir

atklāta un sniegta ikvienam; balsti savu ticību šajos

vārdos, mācies un stiprinies tajos ik dienu, nešau­bies, esi pārliecināts, ka tieši tā tas ir: Dievs grib būt

pret tevi laipns un labvēlīgs. Un, ja tu tici, Viņš pret

tevi noteikti tāds ir, tādēļ tu pilnīgā paļāvībā vari lūgt un prasīt, ko vien vēlies, teikt Viņam, kas tevi no­māc, kas vajadzīgs tev un citiem cilvēkiem. Bet, ja tu

tam netici, tad būtu labāk, ja tu par Dieva laipnību

vēl nekad neko nebūtu dzirdējis. Jo tu ar savu neticī­bu dari šos dārgos, mierinošos, žēlastības pilnos vārdus par meliem, parādīdams, ka neuzskati tos par patiesību. Tā ir tik liela negoda un necieņas izrādīšana Dievam, ka vēl lielāku grēku tu droši vien

nevarētu izdarīt. Bet, ja tici Dieva laipnībai un mīles­tībai, tad nav iespējams, ka tava sirds no prieka Die­vā nesāktu smieties, nekļūtu brīva, droša un bezbailīga.

Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un

patiesības. (Jņ. 1:14)

Šeit Jānis izsaka to, kas ir “Vārds”, par kuru

runājis viņš pats un arī Mozus, proti – tas ir Dieva vienīgais Dēls, kas iemantojis visu Tēva godību. Tādēļ Jānis Viņu sauc par vienīgo, vienpiedzimušo

Dēlu ‘- Viņš tiek atšķirts no visiem citiem Dieva bēr­niem, kas ‘ nav Viņa ‘ dabīgie bērni; jo tāds ir vienīgi

šis Dieva Dēls. Tas vēlreiz skaidri parāda Kristus patieso dievišķību. Jo, ja Viņš nebūtu Dievs, tad nevarētu – atšķirībā no visiem citiem – tikt saukts par Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kas nozīmē: tikai Viņš un neviens cits, ir Dieva Dēls. Tas nevar tikt sacīts par svētajiem eņģeļiem un cilvēkiem, jo neviens no tiem nav Dieva Dēls, bet tie visi ir brāļi un radītas būtnes, žēlastībā izredzēti, nevis dabīgi dzimuši Dieva bērni.

Patiesi liels ir noslēpums: Viņš ir skatīts miesā.

(1. Tim. 3:16)

īstā kristiešu prasme un augstākā gudrība ir atzīt Kristu – atzīt to, ka Viņš ir tapis Cilvēks un pazemo­jies tik dziļi, ka ticis uzskatīts par Dieva satriektu un nomocītu, un zināt, ka Viņš to darījis mūsu (grēku)

dēļ. Arī velnam vislielākās ciešanas rada tieši tas, ka

tiek mācīts, dziedāts un sludināts par to, kā Kristus tapis Cilvēks. Tādēļ man ļoti patīk, ka baznīcās skaļi

un lēni tiek dziedāts: Et homo factus est; et verbum caro factum est (un Viņš ir Cilvēks tapis, un Vārds ir tapis miesa). Šos vārdus velnam ir nepanesami dzir­dēt – tie liek viņam bēgt vismaz vairāku jūdžu tālu­mā; jo velns skaidri jūt, kāds ir šo vārdu saturs. Cik

sirsnīgi mēs priecājamies par šiem vārdiem “Vārds tapa miesa jeb Cilvēks”, tikpat stipri velns no tiem izbīstas un dreb, saprazdams, ka ar mums viss ir labi. Taču pasaule nicina visus Dieva darbus un vārdus -

tādēļ, ka tie tiek sniegti tik vienkāršā, vientiesīgā veidā un izteiksmē.

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par

Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas,

ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jņ. 1:12-13)

Kristietim ir jābūt cilvēkam, kas ir piedzimis par kristieti. Te neklājas lāpīties ar darbiem, kā to dara

Mozus skolnieki un visi darbu svētie, kas grib visu paveikt ar pavēlēm, izspiezdami no cilvēka vienu vai otru darbu, galu galā tā arī neko nepanākdami. Ir vajadzīgi gluži jauni cilvēki, kas tiktu saukti – no jauna dzimušie Dieva bērni, kas tic Kristus vārdam, tas ir, kas ar savām sirdīm turas pie Vārda, kas saka, ka Dievs caur Kristu piedod viņiem grēkus un uzņem viņus žēlastībā. Kristus šeit runā par divējādu dzimšanu: par miesīgu piedzimšanu no tēva un mātes

un par garīgu dzimšanu ūdenī un Garā. Tie, kuri ir

dabiski dzimuši, tiek saukti par cilvēkiem, un tiem ir miesa un dvēsele, prāts un sajūtas, acis, ausis un

pārējie locekļi, kas cilvēkam ir. Bet tie, kuri ir garīgi

dzimuši, tiek saukti par kristiešiem un nāk Dieva valstībā. Kristus par šo jauno dzimšanu īpaši sludina

Nikodēmam, sacīdams: kas grib būt kristietis un nākt

Dieva valstībā, tam jādzimst citādi nekā pirmoreiz,

miesīgi piedzimstot. Vecā, miesīgā dzimšana te nespēj

palīdzēt. Kas grib būt kristietis, tam jānomet savs

vecais Ādams un jāmeklē citāda, jauna piedzimšana. 374

Tiešām labums un žēlsirdība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā

vienumēr. (Ps. 23:6)

Tā kā velns nerimstas mocīt ticīgos gan iekšēji -

ar saviem biediem, gan ārēji – ar viltus mācītāju ļau­no viltību un tirānu varmācību, tad Dāvids psalma beigās dedzīgi lūdz, lai Dievs, kas viņam devis šo

Evaņģēlija dārgumu, uztur viņu pie tā līdz pat galam, un saka: ak, kaut jel mīļais Dievs dotu man žēlastību, ka labums un žēlsirdība mani pavadītu visu mūžu!

Viņš arī atklāj, kas ar šiem vārdiem – labums un žēl­sirdība – domāts, proti, ka viņš varētu palikt Tā Kun­ga namā mūžīgi. Tas ir, it kā viņš sacītu: Kungs, Tu šo lietu esi iesācis; Tu esi man devis Savu svēto vārdu un uzņēmis Savas tautas vidū, kas Tevi atzīst, slavē un cildina; dod arī turpmāk Savu žēlastību, ka

varu palikt pie Vārda un nekad nešķirties no Tava svēto kristiešu pulka! Tāpat arī 27. psalmā Dāvids

lūdz: “Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un Viņu pielūgt Viņa svētajā vietā.”

Zaļā ceturtdiena

Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.. Dzeriet visi no tā. ‘ Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par

daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.

(Mt. 26:26-28)

Tādēļ tu vari priecīgi uzrunāt Kristu, savā nāves

stundā un Pastarās tiesas priekšā sacīdams: mans mīļais Kungs Jēzu Kristu, ir radies strīds par Taviem vārdiem Svētajā Vakarēdienā (proti: tā ir Mana mie­sa, tās ir Manas asinis). Daži grib, lai šie vārdi tiktu saprasti citādi, nekā tie skan. Tā kā šie ļaudis man nemāca neko noteiktu, bet visu tikai sajauc un pa­dara neskaidru, kā arī paši savus vārdus tie nekādā veidā nevar un negrib pierādīt, tad nu es palieku pie Taviem vārdiem un saprotu tos tā, kā tie skan. Ja tajos ir kas noslēpumains, tad tikai tādēļ, ka Tu pats esi gribējis, lai šāds noslēpums paliktu; jo Tu neesi devis, nedz pavēlējis dot tiem kādu citu skaidroju­mu. Lielais baznīcas Tēvs Augustīns saka: visi Svē­tie Raksti ir rakstīti ar Kristus asinīm. Un cilvēkam Vecās un Jaunās Derības Rakstu garša nešķiet tīka­ma, kamēr viņš tajos nav sajutis Kristus garšu.

Dr. Mārtiņa Lutera Mazajā Katehismā uz jautāju­mu – Kas ‘ ir Altāra Sakraments? – tiek sniegta šāda

atbilde: “Tas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar

maizi un vīnu ēst un dzert pats Kristus ir iedibinājis.”

Lielā piektdiena

Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes

Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzska­tījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mū­su ‘ grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts

Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jes. 53:4-5)

Šis ir brīnišķīgs, mierinājuma pārpilns sprediķis par Kristu, mūsu Pestītāju. Šis mierinājums nav vārdos izteicams, nedz arī mūsu domām sasniedzams. Mūžī­bā, nākamajā dzīvē varēsim gūt pilnīgu prieku par to, ka Dieva Dēls ir tik dziļi pazemojies un uzkrāvis manu grēku uz Saviem pleciem – jā, ne vien manu,

bet visas pasaules grēku, kas ticis darīts no Ādama laikiem un līdz pat pēdējā cilvēka dzīvei šajā pasaulē.

Viņš grib, lai tas būtu Viņa grēks; Viņš vēlas ciest un mirt šā grēka dēļ, lai es būtu bez grēka, tā ka varētu iemantot pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu. Mums jāatzīst, ka tas ir bijis nepieciešams, tādēļ jādomā un

jāsaka tā: visa pasaule ar visu savu svētumu, taisnību,

varu un godību ir saslēgta grēka važās un Dieva priekšā nav nekam derīga; ja kāds grib tapt pestīts un kļūt brīvs no sava grēka, tam jāzina, ka viņa grēki ir likti uz Dieva Jēra pleciem. Tādēļ Sv. Jānis rāda saviem mācekļiem uz šo Jēru un saka: “Redzi, Dieva

Jērs, kas nes pasaules grēku!” Vai gribi zināt, kur jātiek liktiem visas pasaules grēkiem, lai tie būtu piedoti? Tad nemeklē Mozus bauslību, nedz kādu citu ceļu, pa kuru vari ieskriet tieši velnam rīklē; jo, šādus ceļus iedams, atradīsi grēku, kura priekšā tev nāksies izbīties un iet pazušanā. Bet, ja gribi zināt un atrast vietu, kur pasaules grēki tiek nonāvēti un atņemti, tad skaties: Tas Kungs ir licis visus mūsu grēkus uz šā

Jēra pleciem un pienaglojis tos pie krusta; neviens cits

tev nav jāmeklē.

Augšāmcelšanās svētki

Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. (Jņ. 14:19)

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no mirušiem. Ir ne­pieciešama ticība, lai mēs būtu pārliecināti un varētu nešaubīgi palikt pie šā mūsu ticības artikula: “..nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” Tādēļ ir labi jāie­vēro vārdi – Kristus ir augšāmcēlies no mirušiem -un jāraksta tie ar lieliem burtiem tā, lai ikviens burts būtu tik liels un augsts kā tornis, jā, kā debesis un zeme, un mēs neredzētu, nedzirdētu, nedomātu un nezinātu neko citu kā vien šo mācību. Ja mēs tam ticētu, tad mācētu svētīgi dzīvot un mirt. Jo Kristus ir uzvarējis nāvi un cēlies augšām no mirušiem ne tikai sev, bet arī mūsu labā – tev Kristus augšāmcel­šanās jāuzlūko tā, lai tu redzētu, ka arī mēs esam ietverti šajā notikumā, ka caur Viņa augšāmcelšanos arī mēs ceļamies augšām no nāves, lai līdz ar Viņu dzīvotu mūžīgi.

Debesbraukšanas svētki

Tu uzkāpi augstumā, atvedi gūstekņus, ņēmi dāva­nas no cilvēkiem, un arī atkritējiem jādzīvo pie Dieva, Tā Kunga. (Ps. 68:19)

Viņš tiešām ir saucams par Ķēniņu, kas uzkāpis augstībā, pacēlies pāri visiem padebešiem, sēdies pie

visuvarenā Dieva labās rokas, atraisījis gūstekņus un sagūstījis pašu gūsta vietu. Viņš, šeit uz zemes dzīvodams, nav spēlējis nekādas bērnu spēles, nedz darījis kādus netīrus darbus, bet uzvarējis Savu

mūžīgo ienaidnieku un saslēdzis važās pašas važas.

Viņš sagūstījis grēku un velnu, kas turēja gūstā visu

pasauli, un tāpēc, kaut arī grēks un nāve nostājas pret

mani un grib mani mocīt, tomēr, ja turos pie Kristus,

tie man neko nevar nodarīt. Tas tiek sludināts, taču

ne tādēļ, lai ļaudis kļūtu slinki un nedarītu nekā laba, būtu kā pāvesta sekotāji, kas mūs zaimodami,

apgalvo un izsmej mūs, saukdami par “cukurotajiem

sludinātājiem”. Ja viņi paši būtu apzinājušies, ka ir

grēka un nāves gūstā,’ tad runātu pavisam citādi. Kad

viņi reiz nonāks pie Dieva kreisās rokas – bailēs un šausmās, tad beidzot to skaidri sajutīs. Tādēļ šis nav

sprediķis, kas sludināts miesai un asinīm, kas sniegtu

brīvību darīt visu, kas vien ienāk prātā. Kunga Kris­tus debesbraukšana un Viņa valstība sagūsta grēku,

tā ka mūžīgā nāve vairs nevar mūs notvert un paturēt

savās važās. Bet, lai grēks tiktu sagūstīts, man, kas tic Kristum, ir jādzīvo tā, lai mani nepārņemtu ne naids, ne skaudība pret manu tuvāko, nedz arī citi

grēki. Man jācīnās pret grēku un jāsaka: grēks, vai tu to dzirdi? Tu gribi mani pamudināt dusmoties,

skaust, pārkāpt laulību, zagt, būt neuzticīgam utt.

Nē, tā nenotiks! Tāpat arī, kad grēks cenšas mani izbiedēt, es saku: Nē! Tu, grēks, esi mans kalps, un

es esmu tavs kungs. Vai tad tu nekad neesi dzirdējis

šo dziesmu, ko Dāvids dzied par manu Kungu: “Tu

esi uzkāpis augstībā.. ” Līdz šim tu, grēks, esi bijis

mans bende un velns, tu esi turējis mani gūstā; bet nu

es ticu Kristum, un tu vairs nevari būt mans bende. Tev vairs nav varas mani apsūdzēt, jo tu esi mana

Kunga un Ķēniņa gūsteknis – Viņš tevi ieliks moku

solā un nometīs pie manām kājām. Tas mums ir

pareizi jāsaprot. Kristus ar Savu debesbraukšanu ne­grib darīt kristiešus slinkus un nolaidīgus, ka tie sacītu: nu mēs gribam dzīvot tā, kā mums ienāk prātā, nedarīt neko labu, palikt grēcinieki un sekot grēkam kā tā kalpi un gūstekņi. Kas tā saka, tas nav pareizi sapratis ticības pasludinājumu. Kristus un žēlastība tiek sludināti ne tādēļ, lai mēs varētu palikt grēkos. Nē, kristīgā mācība saka tā: grēka varai ir jālaiž tevi brīvībā – ne tādēļ, lai tu varētu darīt visu, kas tev ienāk prātā, bet tādēļ, lai tu vairs negrēkotu. Tādēļ, kad grēks tev uzbrūk no labās puses – ar skaudību, naidu, alkatību utt. vai arī no kreisās – ar ticības vājumu, skumjām vai izmisumu, tev jāsaka: klausies, tu, uzveiktais un sagūstītais blēdi! Es to nedarīšu. Vai tad tu nezini, ka esi saslēgts mana Kun­ga Kristus važās? Viņš mani ir atpestījis un darījis brīvu, tā ka man nav tev jāseko, vienalga, ko tu man censtos iegalvot un no kuras puses tu uzbruktu. Tas Kungam Kristum ar Savu debesbraukšanu no augšienes jāpaveic mūsos; un mums sevī jāsajūt šis Viņa darbs – lai Kristus debesbraukšana un ticība nepaliktu mums tikai uz mēles, bet parādītos manā, tavā un ikviena ticīgā dzīvē un darbos. Lai tad, kad grēks grib mani izbiedēt, varu būt drošs un bezbailīgs un sacīt: grēks, tava vieta ir pie

karātavām, netraucē mani! Tāpat arī, kad tas grib pamudināt mani darīt ļaunu, man nav grēkam jāseko,

bet jāsaka: tu, grēks, gan spēj mani vilināt, taču es nedarīšu to, ko tu gribētu, bet palikšu paklausībā Dievam. Tā mēs paliktu uz īstā ceļa, nekļūtu slinki un nolaidīgi, kā tie, kuri ļauj, lai grēks pār tiem valda, nedz arī krītam izmisumā kā tie, kurus grēks izbiedējis un iedzinis izmisumā. Un, kaut arī grēks mūs dažkārt vēl satver, mēs tomēr turamies pie

Ķēniņa, mūsu Kunga Jēzus Kristus. Viņš ir sagūstījis

grēku, kas agrāk turēja mūs savā gūstā, un dāvājis

mums Savu uzvaru. Šim mūžīgajam Ķēniņam līdz ar

Tēvu un Svēto Garu slava un pateicība mūžīgi, Āmen.

Svētā Gara svētki

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa.. Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Ap. d. 2:2, 4)

Šajā svētajā un priecīgajā svētku dienā mēs patei­camies mūsu mīļajam Kungam Dievam par Viņa lielo, bezgalīgo žēlastības darbu, ko Viņš mums šeit,

uz zemes, ir darījis, lai mums, nabaga cilvēkiem, no Debesīm tiktu sludināts Viņa svētais, mīļais Vārds.

Jo šajā dienā Kristus Valstība ir sākusi pastāvēt mūsu

vidū. Pašam Kristum gan šī Valstība ir piederējusi jau no mūžības; bet šodien, Vasarsvētku dienā, Svē­tais Gars to ar apustuļu starpniecību ir pasludinājis visai pasaulei. Un šī Gara atklāšanās ir devusi lielu

drosmi, prieku un lepnumu necilajiem zvejniekiem, Kristus apustuļiem, kuri, baiļu uzveikti, jau bija aizlieguši un atstājuši savu Kungu. Šodien, kad

Svētais Gars nāk ar savu šalkšanu un vējam līdzīgām

brāzmām, Tas dara viņu mēles tik drosmīgas un svētas, ka ikviens no tiem sāk atklāti sludināt. Tā kristietība ir sākusi pastāvēt ar nabadzīgo zvejnieku

sludināto Vārdu par ļaužu noniecināto Dieva darbu -

krustā sisto nācarieti Jēzu. Šo Vasarsvētku sprediķi mēs nedrīkstam aizmirst – mums par to vienmēr jāpateicas Dievam, ka Viņš ļāvis, lai tas ar apustuļu un Svētā Gara starpniecību nāktu pie mums un ar Svētā Gara spēku arī paliktu pasaulē līdz pat tās galam. Jo, ja Svētais Gars līdz šim nebūtu uzturējis

un turpinājis sludināt šo pasludinājumu, tad mēs nekā no tā nezinātu un velns jau sen būtu mums

nolaupījis un iznīcinājis šo dārgo Dieva dāvanu. Bet

nu Svētais Gars to arvien uztur spēkā, tā ka Vasar­svētki un mierinājuma un prieka pilnais Vasarsvētku sprediķis ir palicis kristiešu vidū un nonācis arī pie mums. Lai gan daudzas sektas un dažādi novirzieni

ir stājušies tam pretī, mēģinādami to apspiest un

iznīcināt, tomēr tie nav spējuši šo pasludinājumu nedz apslāpēt, nedz iznīcināt. Kur tad meklējams šā

sprediķa spēks un vara? Nekur citur, kā Vārdā un Garā. Redzi, kāda vara ir Pēterim! Un ne vien viņam,

bet arī visiem pārējiem. Lai mūsu mīļais Dievs un Tēvs sargā un uztur mūs pie šā Vasarsvētku pasludi­nājuma un dod mums pateicīgas sirdis, ka spējam

palikt pie tā – mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ, Āmen.

Svētās Trīsvienības svētki

Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls Tu esi, Es šodien Tevi esmu dzemdinājis.” (Ps. 2:7)

Šajos psalmu vārdos apliecināts, ka Dievs ir Dievs trijās atšķirīgās Personās. Pirmā ir Tēvs, kas saka

Mesijam: Tu esi Mans Dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājis. Dēls par Savu Tēvu saka: Tas Kungs Man teica. Trešais ir Svētais Gars, kas ar Dāvida muti izrunā šos un visus pārējos psalma vārdus, kā 2. Samuēla grāmatā lasāms, ka Tā Kunga Gars caur mani ir runājis, un Viņa vārds ir teikts ar manu muti (2. Sam. 23:2). Un tomēr – tikai Mesija ir kļuvis

Cilvēka Dēls un piedzimis kā Dāvida Dēls. Šie vārdi nav attiecināmi nedz uz vienu eņģeli, nedz kādu cil­vēku, kā Vēstulē ebrejiem rakstīts: “Kuram eņģelim

gan jebkad Viņš ir teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien

Es Tevi esmu dzemdinājis?” (Ebr. 1:5) Šīs trīs Perso­nas nav nošķirtas cita no citas kā trīs brāļi vai māsas, bet paliek vienā vienotā, mūžīgā nedalītā un nedalāmā būtībā. To – es saku – cilvēka prāts nekad nav izdibinājis, nedz sasniedzis un sapratis; tas mums ir atklāts no Debesīm. Tādēļ arī tikai kristieši var runāt par to, kas ir pati dievišķā būtība, kā tā atklājas savā radībā un ko Dievs ir nodomājis darīt, lai cilvēki iemantotu pestīšanu. Jo to visu viņi dzird no Svētā Gara, kas Dieva vārdā mums to atklāj un pasludina. Tici tam, tad tapsi pestīts!

^F 385

Lielā lūdzamā diena

Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. (Mt. 3:2)

Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnā­kusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņ­ģēliju. (Mk. 1:15)

Jānis nāk kā saucēja balss, sludinādams visiem

grēknožēlas Kristību, un ar šādu pasludinājumu ap­liecina īsto patiesību: visi cilvēki ir grēcīgi. Vieni tic

Jānim kā Evaņģēlija balsij; viņi uzskata šo satriecošo

pasludinājumu par patiesu, ar pazemību un bijību palikdami paklausībā. Viņi atzīst, ka ir grēcinieki; daļu savu grēku viņi apzinās, bet citus ne, tomēr Jānim viņi tic vairāk nekā sev. Un viņi spēj satvert žēlastību; šie ļaudis ir izslāpuši pēc taisnības; viņi bīstas un meklē mierinājumu; viņi ir garīgi nabadzīgi, atstāti un ļauj sevi vadīt. Tādēļ Kristus, Debesu valstība, ienāk viņos, lai viņus atpestītu.

Turpretī citi, tie, kuri ir pārliecināti par savu taisnību,

netic un nevar pieņemt to, ka arī uz viņiem attiecas

šī prasība: Atgriezieties no grēkiem! Viņi drīzāk ir

gatavi iebilst un sacīt: mēs esam taisni; mēs grēka nepazīstam. Viņi negrib klausīties Evaņģēlija svešā­dajā skaņā, kas saka, ka viņi ir grēcinieki un muļķi. Drīzāk gan viņi tic, ka Evaņģēlijs ir aplams melu

sprediķis… Grēki tiek piedoti tikai tiem, kuri tajos

nejūtas labi; un tieši tāda ir grēknožēlas būtība. Jo mūsu Kungs un Mācītājs Jēzus Kristus saka: atgrie­zieties no grēkiem… – Viņš grib, lai visa ticīgā cil­vēka dzīve uz zemes būtu pastāvīga, nemitīga atgrie­šanās (Luters, 1. no 95 tēzēm).

Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšām­celties no mirušiem trešā dienā un ka Viņa vār­dā būs sludināt grēku piedošanu visām tautām,

iesākot no Jeruzālemes. (Lk. 24:46-47)

Sludināt grēknožēlu nozīmē – nosaukt cilvēkus par grēciniekiem un sacīt, ka viņiem jālabojas. Visu apkopojot, sludināt grēknožēlu nozīmē – atklāt ļau­dīm, ka viņi dzīvo nolādētā kārtā un dzīvē, tā ka viņi nevar iemantot pestīšanu, ja neatgriežas un nekļūst citādi. Tā kā Kristus grib, lai grēknožēlas sprediķis tiktu pasludināts visām tautām, tad Viņš nevēlas, lai kaut viens cilvēks uz zemes kļūtu par izņēmumu un tiktu aizbildināts, bet gan grib, lai visi cilvēki sevi atzītu par grēciniekiem. Jā, tā kā Viņš grib, lai šis pasludinājums iesāktos Jeruzālemē – Dieva tautas vidū un vissvētākajā vietā, tad Viņš nosauc par grēciniekiem arī tos, kuri iedomājas esam svēti, un

grib, lai arī farizejiem (un rakstu mācītājiem) tiktu

sacīts, ka tiem ir jālabojas; jo viņi ir vēl negantāki nekā netikles un nelieši, turklāt vēl paši uzskata sevi par dievbijīgiem un svētiem ļaudīm, itin kā šis grēknožēlas pasludinājums viņiem nebūtu vajadzīgs. Tādēļ Kungs Kristus ar šo pavēli nolād visu pasauli un sauc visus cilvēkus – gan jūdus, gan pagānus -par grēciniekiem. Ja gribam tikt atpestīti, mums jā­metas ceļos, jāpaceļ rokas un jāsaka: Kungs, es esmu grēcinieks, man ir jālabojas. Tādēļ, mīļais Kungs, esi

žēlīgs un palīdzi man! Kas tā dara un kas atmet cerī­bas uz visu savu dzīvi un darbiem, tas saņem grēku piedošanu. Dievs grib, lai tiktu sludināts arī grēku piedošanas pasludinājums. Tā nu mums vispirms jāatzīst, ka esam grēcinieki, un tad jālūdz žēlastība. Āmen.

Bībeles teksta rādītājs

Pirmā Mozus grāmata       1:27

2:17

3:15 12:7 15:6 18:19

22:7-8

28:17

32:26 35:3

45:4

Otrā Mozus grāmata               14:15

20:12 20:15 20:17

Piektā Mozus grāmata    5:21

Psalmi                                    1:1

2:7

2:10-11

4:4

5:8

6:3-4

19:8

22:7

23:5

23:6

30:7-8

31:6

32:8

33:4

1. maijs

7. augusts

11. decembris

26.  janvāris

27.  janvāris

3. jūnijs

25.  jūlijs

26.  aprīlis

21. jūnijs

2. decembris

12. jūlijs

22. oktobris
26. maijs

17. augusts
6. novembris

6. novembris

18. oktobris

Trīsvienības svētki

14. novembris

3. decembris

28.  janvāris

29.  marts

8.  augusts

9.  septembris

15. jūlijs

31. decembris

9. februāris 15. oktobris 2. maijs 22. augusts

Psalmi

33:9	17. jūlijs
37:5	24. septembris
37:7-8	30. augusts
37:16	4. novembris
45:5	28. marts
46:12	1. novembris
48:10	29. oktobris
49:8-9	24. marts
50:16-17	22. aprīlis
51:6	24. jūlijs
56:9	15. novembris
62:7	7. maijs
62:9	9. maijs
62:10	10. maijs
65:4	15. augusts
68:7	5. maijs
68:19	Debesbraukšanas svētki
73:24	18. augusts
77:3	26. oktobris
82:1	5. augusts
90:12	27. novembris
94:20	17. oktobris
103:11	24. novembris
109:4	12. maijs
111:4	15. jūnijs
113:5-6	11. novembris
116:10	5. februāris
116:15	16. novembris
118:5	29. augusts
118:9	6. maijs
118:21	24. februāris
119:9	6. aprīlis
119:18	2. janvāris

Psalmi	119:105	22. maijs
	127:1	11. maijs
	130:5	4. maijs
	138:7	24. aprīlis
	146:6	22. augusts
	147:14	1. oktobris
Pravieša Jesajas grāmata	8:10	18. aprīlis
	9:6	14. decembris
	28:16	4. augusts
	28:19	20. jūlijs
	28:29	7. jūlijs
	40:3	16. decembris
	53:4-5	Lielā Piektdiena
	53:6	15. septembris
	53:5	12. marts
	60:2	29. oktobris
Pravieša Jeremijas grāmata	1:18-19	25. jūnijs
	9:24	21. jūnijs
	17:16	10. oktobris
	23:6	18. decembris
	23:31-32	22. septembris
Pravieša Ecēhiēla grāmata	34:5-6	26. augusts
Pravieša Jonas grāmata	2:3	5. oktobris
	3:9-10	9. novembris
Pravieša Habakuka grāmata	1:11	30. oktobris
	2:3	19. septembris
Pravieša Caharijas grāmata	2:8	13. maijs
Sīraka gudrības grāmata	2:10-11	2. novembris
	24:32, 38	13. jūnijs
Mateja evaņģēlijs	1:21	19. decembris
	2:11	6. janvāris

3:2	Lielā lūdzamā diena
3:17	7. janvāris
4:3	8. janvāris
4:11	29. septembris
5:4	21. septembris
5:6	20. februāris
5:28	20. maijs
5:44	19. augusts
6:7	16. jūnijs
6:9	3. janvāris
6:9-10	4. janvāris
6:11	4. oktobris
6:26	3. oktobris
7:6	25. oktobris
7:14	10. janvāris
8:25	3. septembris
8:26	19. novembris
9:9	22. janvāris
9:22	3. aprīlis
9:24	29. novembris
9:38	27. maijs
10:1	10. augusts
10:22	19. aprīlis
10:23	12. septembris
10:25	17. novembris
10:34-36	17. janvāris
11:5	17. decembris
11:6	23. decembris
11:17	14. jūlijs
11:28	19. maijs
11:30	19. oktobris
13:33	21. maijs
15:26-27	8. maijs

Marka evaņģēlijs

Lūkas evaņģēlijs

16:17	28. jūnijs
16:18	1. jūlijs
17:5	19. februāris
18:20	22. novembris
19:29	9. jūnijs
20:10	5. novembris
20:16	14. februāris
21:4	5. decembris
21:5	6. decembris
23:37	6. februāris
24:15	3. novembris
25:34-35	9. decembris
26:10	6. augusts
26:26-28	Zaļā Ceturtdiena
27:2	21. novembris
28:19	1. jūnijs
1:15	Lūdzamā diena
8:9	2. oktobris
9:23	4. jūnijs
10:13	19. jūnijs
10:14	17. septembris
1:38	25. marts
1:41-45	2. jūlijs
1:46-47	3. jūlijs
1:51	4. jūlijs
1:56	5. jūlijs
2:7	24. decembris
2:10-11	25. decembris
2:17	26. decembris
2:21	1. janvāris
2:34	2. februāris
5:31	26. novembris

Jāņa evaņģēlijs

7:4-5	8. aprīlis
10:33	14. oktobris
12:32	10. jūlijs
13:24	16. oktobris
14:24	23. novembris
15:2	15. decembris
16:22	17. aprīlis
18:7-8	14. jūnijs
21:27	8. decembris
23:18	13. marts
23:42	31. jūlijs
24:38	3. marts
24:46	Lūdzamā diena
1:12-13	30. decembris
1:14	28. decembris
1:17	12. decembris
1:36	24. jūnijs
3:5	20. oktobris
3:16	20. decembris
4:39, 41	13. augusts
4:50	2. aprīlis
5:39	23. maijs
6:54	7. augusts
6:63	8. februāris
6:68	5. septembris
8:21	9. marts
8:25	9. oktobris
8:19	9. janvāris
8:47	30. jūlijs
8:51	28. novembris
8:52	16. jūlijs
10:11	4. marts
10:28	23. aprīlis

Apustuļu darbi

Apustuļa Pāvila vēstule ‘romiešiem

10:29	18. jūlijs
11:25	8. jūlijs
12:35	16. februāris
14:6	5. jūnijs
14:9	11. jūnijs
14:19	Augšāmcelšanās
	svētki
14:26	7. jūnijs
14:27	5. marts
15:7	11. aprīlis
15:16	27. jūlijs
16:2	3. augusts
16:13	18. septembris
16:21-22	28. augusts
16:23	17. marts
16:33	4. aprīlis
17:24	28. jūlijs
20:29	26. jūnijs
2:2,4	Svētā Gara svētki
3:23	1. augusts
4:19-20	11. marts
8:30	26. septembris
10:43	10. decembris
16:9-10	25. aprīlis
17:29	29. oktobris
20:20	27. septembris
20:30-31	12. oktobris
24:5	14. augusts
1:17	24. maijs
3:28	31. oktobris
3:31	18. maijs
4:5	30. jūnijs

Apustuļa Pāvila vēstule ‘romiešiem

4:17	7. februāris
4:19	28. oktobris
4:20	27. jūnijs
4:25	21. februāris
5:1	27. februāris
5:3	25. maijs
5:11	25. janvāris
6:1-2	20. augusts
6:4	13. oktobris
7:14	16. marts
7:18	31. maijs
7:20	29. aprīlis
8:1	11. augusts
8:2	22. marts
8:3	18. marts
8:17	17. maijs
8:28	10. jūnijs
8:38-39	12. februāris
9:5	13. decembris
10:4	12. janvāris
10:10	20. aprīlis
10:17	23. septembris
11:18	11. oktobris
11:20	27. aprīlis
11:22	21. augusts
12:2	12. aprīlis
12:19	13. septembris
13:12	1. decembris
14:1	25. augusts
15:1	23. janvāris
15:7	15. februāris

Apustuļa Pāvila

vēstule ‘galatiešiem

1:18	27. augusts
1:19	14. marts
1:24	22. decembris
1:25	20. novembris
1:30	16. janvāris
1:31	6. septembris
2:2	1. aprīlis
3:4-5	10. novembris
4:4	24. augusts
4:8	22. jūnijs
4:20	28. februāris
10:12	31. janvāris
11:29	25. novembris
15:3-4	10. aprīlis
15:10	17. februāris
2:14	30. aprīlis
4:5	23. augusts
4:7	12. augusts
4:17	21. oktobris
5:4	18. jūnijs
5:7	9. jūlijs
5:15	1. marts
5:17	19. marts
5:21	3. februāris
6:1	24. oktobris
6:9	12. novembris
11:19	23. jūnijs
12:7	22. jūlijs
1:4	6. jūnijs
1:8	13. novembris
2:16	20. janvāris
2:19	20. marts

Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem

Apustuļa Pāvila

vēstule ‘efeziešiem

Apustuļa Pāvila vēstule filipiešiem

3:13	5. aprīlis
3:26	25. septembris
3:27	10. februāris
4:6	6. jūlijs
4:9	12. jūnijs
5:1	8. septembris
5:13	23. februāris
5:17	31. marts
5:24	8. marts
6:1	29. maijs
6:14	2. jūnijs
1:13	9. augusts
1:20, 22	13. aprīlis
2:8-9	16. aprīlis
3:18-19	7. aprīlis
4:6	16. augusts
4:17-18	16. septembris
4:32	21. aprīlis
5:1-2	30. marts
5:5	13. jūlijs
5:30	21. marts
6:4	24. janvāris
6:5-6	15. maijs
6:5, 9	26. jūlijs
6:7	18. novembris
6:10	18. janvāris
1:29	31. augusts
3:8	11. janvāris
3:12-13	4. septembris
3:20	6. marts
4:4	7. decembris
4:7	23. oktobris
4:13	30. janvāris

Apustuļa Pāvila	1:14		22. februāris
vēstule kolosiešiem	2:6-7		1. februāris
	2:7		1. septembris
	2:14		10. septembris
	3:13		9. aprīlis
Apustuļa Pāvila
1. vēstule tesaloniķiešiem	5:17		14. aprīlis
Apustuļa Pāvila	1:5		30. maijs
1. vēstule Timotejam	1:15		10. marts
	1:15-16		29. jūnijs
	3:16		29. decembris
	4:16		11. septembris
	6:6		14. septembris
Apustuļa Pāvila	2:11-12		11. februāris
2. vēstule Timotejam	3:6		7. novembris
	3:16		19. jūlijs
	4:4		11. jūlijs
	4:5		2. septembris
Apustuļa Pāvila	2:11-12		21. decembris
vēstule Titam	2:14		23. jūlijs
	3:4		27. decembris
	3:5		27. oktobris
	3:14		19. janvāris
Apustuļa Pētera 1. vēstule	2:9		23. marts
	2:11		26. marts
	2:24		8. novembris
	3:12		16. maijs
	3:14		7. oktobris
	4:1		14. maijs
	4:8		20. jūnijs
	4:19		28. maijs
Apustuļa Pētera 1. vēstule 5:7			29. janvāris
		5:8	18. februāris
Apustuļa Pētera 2. vēstule		1:20	7. septembris
Apustuļa Jāņa 1. vēstule		1:8	21. janvāris
		1:9	29. februāris
		2:1	13. februāris
		2:2	2. augusts
		3:18	14. janvāris
		3:23	8. jūnijs
		4:9	4. decembris
		4:16	13. janvāris
		5:5	26. februāris
Apustuļa Jāņa 2. vēstule		9	20. septembris
Vēstule ebrejiem		1:3	2. marts
		1:14	29. septembris
		2:11-12	25. februāris
		4:2	27. marts
		5:7	15. marts
		11:3	3. maijs
		11:8	15. aprīlis
		12:1	8. oktobris
		12:6	29. jūlijs
		12:24	7. marts
Jēkaba vēstule		1:18	4. februāris
		2:13	6. oktobris
		2:17-18	15. janvāris
		4:7	17. jūnijs
		5:16	30. septembris
		5:17	5. janvāris
Apustuļa Jāņa		1:5-6	28. aprīlis
atklāsmes grāmata		3:21	30. novembris
		12:4	28. septembris

Mārtiņa Lutera

Svēto Rakstu apceres katrai dienai

Luterisma mantojuma fonds,

otrais izdevums latviešu valodā, 2007 © SIA Augsburgas Institūts, 2003

No vācu valodas tulkojusi Gundega Dumpe Izdevuma redaktors Jānis Smilgainis Korektore Inga Lievīte Maketētāja Inta Kraukle

Izdevējs: Luterisma mantojuma fonds Reģ. nr. 50003360631

Rīgā, Volguntes ielā 32-104, LV-1046; tālr. +371 67270295 http://www. lmf.lv; fonds@lmf.lv

Sadarbībā ar Lutheran Heritage Foundation 51474 Romeo Plank Road Macomb, MI 48042, USA http://www. lhfmissions.org

ISBN 9984-753-204

Iespiests un iesiets tipogrāfijā SIA “Fobo Prints”